Mirusī Kāršu Kava

Slazdā III (3)

    Celis smeldz, cenšos pierast pie kaitinošās klibošanas jau gandrīz diennakti. Laiks velkas mokoši ilgi, bezdarbībā garlaikojot roku pirkstus un prātu. Vemšana kļuvusi biežāka, taču to ir pamanījis arī šīs mājas ārsts Artūrs. Aptuveni 30 gadus vecais blondīnis ieaicinājis mani savā un tumšmates Amaras guļamistabā. Uz gultas tuvākā stūra uzklāts plāns, mazs dvielītis, bet blakus - soma ar medicīnas lietām un precēm. Pa mazu spraugu jau ir izbirušas ārā dažas, sudrabotas plāksnītes ar baltām aspirīna ripām kā pogām. Logu plandošie, maigie aizkari ir atrauti pavisam sāņus, ielaižot maigos starus noglāstīt gultas pārvalkus un segas. Saules zaķīši maigi rotaļājas uz naktsgaldiņiem un tumšajām spilvendrānām, kas balstījušas manu trauslo galvu.
     Neveikli apsēžos uz gultas maigās, dūnainās virsmas, ar acīm vērodama pretīmstāvošo, kas ielicis savus raupjos pirkstu galus lielās somas kabatā. Šodien atkal viņa vaibsti ir ieņēmuši pagalam cietu formu, it kā gatavotos kādai cīņai. Viņš svārstās starp dažādām realitātēm un jautājumiem, cenšoties pieņemt vispareizāko lēmumu. Taču es nezinu, kas nomāc Artūra sirdi, tikai redzu šo apjukušo dzirkstelīti acīs, kas auļo uz riņķi kā garkājains teļš, meklēdams pienu.
     - Noģērbies, lai varu tevi apskatīt. - viņš dzelžaini pavēl, bet tad, pats sabijies no savas stingrības, atmaigst - Nebaidies, tikai gribu apskatīt tavas brūces. -
Es nometu plandošo krekliņu un šortus, atsedzot bālos krūšu apaļumus un izliektās ķermeņa līnijas. Es nekautrējos, nē. Man nav jākaunas par saviem asajiem kauliem, kas izspiežas, par rētu pinumiem, kas izgrezno mani kā gleznu, un par zilumiem, kas piedod ādai krāsu un sārtumu.
Artūra lūpas paveras nelielā izbīlē...
Acīs uzreiz iekrīt milzīga, bāla rēta pāris centimetrus virs strauji un karsti pukstošās sirds. Ziņkārības vilkts, viņš pietuvojas man, un izpēta šo desmit centimetrus garo joslu.
- Pēc kā tāda izdzīvot nevar... - viņš nomurmina, taču vairs nebilst ne vārda.
Ar cimdiem rokās viņš iztausta un apglāsta manas jaunās šuves uz kājas, drošības pēc uzlej ūdeņraža pārskābi un uzliek pavisam jaunu apsēju, kas maigi pieguļ un nespiež. Nesadzijušās brūces tiek izpētītas kā ar palielināmo stiklu, un viņš parāda apbrīnojamu precizitāti un rūpību.
Rētas uz vēnām...
Rētas uz kakla...
Rētas uz gurniem...
Visur rētas gan pabalējušas, gan spilgtas...
Nu viņš redz, kādai vardarbībai esmu stājusies pretī, taču nesaka ne pušplēsta vārdiņa. Klusē kā partizāns.
Un es jūtos atvieglota, ka jāiztiek bez skaidrošanās...
     Iedziļinājies pat vismazāko brūcīšu iztīrīšanā, viņš pat nemana, kā iekšā ieslīd Amara, līdzi nesdama graciozu daili kā balts gulbis. Viņa maigi apliek savas rokas mīļotajam ap pleciem un piespiež savu vaigu viņējam.
- Nu, mīļum, kā tur ir? - viņa vaicā, skatīdamies uz viņa rokām.
- Pagaidām tikai ievainojumus izpētīju. - viņš atbild, iedodams kvēlu skūpstu sievietei uz smaidošā lūpu kaktiņa.
- Un kas ir ar vemšanu? Bitīt, tu neesi stāvoklī? - Amara iepleš acis.
- Galīgi nē! Nav iespējams! - sašutumā atcērtu.
- Es tikai pajautāju. - viņa pieslīd pie loga un pavēro pagalmu, - Drīz sāksies mana stunda. Pēdējā laikā tāda nemierīga sajūta, manlieks, visi tādi uzvilkti. Laikam dēļ tirgus atgadījuma. Bet es noteikti būtu varējusi labāk, es būtu varējusi viņu apvārdot. -
Viņas teksts man šķiet tik nesakarīgs, taču redzu, ka Artūrs viņas vārdiem pilnīgi piekrīt. Viņš apskauj savu draudzeni, iečukst ausī nomierinošus vārdus un izvada ārā pa durvīm.
"Tik mīļš pāris!" klusībā nodomāju, nemanāmi pietvīkstot, atceroties savu draugu.
Bet tas bija sen...
    Blondīnis atgriežas pie pētniecības. Viņš cītīgi izklausa plaušu skaņas, ka tik tur nav iemetusies kāda čīkstoņa un sēkšana. Bet nekā. Termometra dzīvsudrabs mierīgi uzkāpj līdz normas robežai. Āda, bāla, acis sastiklojušas, izskatos pēc svaiga miroņa. Tad viņš izvelk dīvainu aparātu, kas atgādina televizora pulti, no dziļākās somas kabatas un tumšākā nostūra. Pielikdams to pie pieres, tad pie vēnas, viņa lupu kaktiņi nedaudz noslīd lejup. Pēc pīkstiena, viņš atkal pārakmeņojas kā apsūnojusi statuja, un vienīgais, kas viņu tagad var atdzīvināt ir Amaras pirkstu skraidelēšana pa muguru.
- Tu... Tev... Es nezinu, kā pateikt... Tavi radiācijas rādītāji ir nedaudz virs normas, tas izskaidro vemšanu un reiboņus. Būtu jāpamēra biežāk, lai saprastu, vai kļūst sliktāk vai labāk, bet tagad iedošu tev zāles, kas nomierina kuņģi un palīdz atjaunot gļotādu. - ārsts pavēsta sliktos jaunumus, taču uzreiz aiz labās sirds metas mierināt, - Nebaidies, ir zāles, kas palīdz ārstēties, būs jāpameklē. Pagaidām es tev uzvārīšu svaigu tēju. Izej tikmēr pastaigāties, izvēdini galvu.-
     Mazas, nejūtīgas skudriņas pārņem manas kājas...
Kuņģis apmet kūleni, asas sāpes ieduras tajā, bet es nevemju.....
Visas domas ir aiznesušās līdzi vieglajam vējiņam, un ikkatra smadzeņu šūniņa kļūst rāma kā tauriņš ziedu saujās. Nezinu, raudāt par nāves salto elpu pie pakauša vai priecāties par lauztām važām, kas tur mani šaisaulē.
Nezinu...
     Kad izeju ārā no guļamistabas, man garām paskrien Amara, uzsmaidīdama kā maza saulīte, taču mani tas nedz saviļņo, nedz ieteikmē kā citādi. Arī Artūrs pamet telpu, nejauši atstādams durvis pusvirus. Caur mazo spraugu redzams, kā Amara iededz smaržīgu svecīti un nosēžas uz grīdas tieši tur, kur saules stars veido zelta aplīti. Viņa aizver acis, saliek rokas uz ceļiem un veic dziļas, mierpilnas ieelpas, kas pazudina domas un pārdzīvojumus.
Meditācija...
     Pēc pāris soļiem atgriežos realitātē un sajūtu savu nemierīgo garu atgriežamies uz zemes. Guļamistamā/birojā/noliktavā ir izcēlies tāds skaļāks strīds. Ziņkārība mani savažo un velk uz durvju pusi, un es klusi slīdu kā čūska pa laminātu.
- Tu nesaproti, ka tavi aprēķini ir vienkārši mēsli! - Sirmgalvis kliedz, aizsvīlies un nokaitināts, kamēr viņa drauga uzacis savelkas arvien ciešāk un ciešāk, - Tu varbūt tos uzskati par sūdiem, bet bez tiem es neko nevaru uztaisīt! -
Viktors ar dūri uzsit pa galdu un iesviež savas lapas viņam sejā, tā kā sniegpārsliņas novirpuļo lejā, atklādamas zibeņus, kas šķiļas starp diviem šauriem acu pāriem. Viktors jūtas pavisam aizvainots, un uz kakla no dusmām izspiežas asinsvadi.
- Tu kaut vienreiz dzīvē vari uz lapiņas uzrakstīt, ko tev vajag, cik daudz tev vajag? Tu kā neattīstīts zīdainis man pārmet sevis paša radītu kļūdu! - saniknotais zvērs rūc pretī, - Apnikusi tava raudulīgā čīkstēšana! Narkomāns! -
- Es tev tādas narkotikas parādīšu, skopuli! Vienu dienu pēc pusdienām sajutīsies tik sūdīgi, ka lūgsies pēc nāves! -
- Tas jau ir par traku! Es eju prom! -
- Nāc atpakaļ! Es neesmu beidzis! Būtu vismaz vienreiz normāli izmantojis savas smadzenes un kaut ko uztaisījis kā es! Pat roku nevari pakustināt, spēka nepietiek fiziskiem darbiem! -
Taču Viktors vairs neklausas. Viņš ar pietvīkušu seju ar smagiem soļiem izsoļo ārā no istabas, uzduroties manai nevēlamajai klātbūtnei.
- Ko tu te dari? - viņš prasa, palēnām atdziestot, taču nu jau piepildoties ar aizdomām.
- Es tikai gāju garām. Gāju uz... - gribu izgudrot atrunas, taču saprotu, ka nekur tālāk par viņu istabu aiziet nevar. Es nokaunējos, taču stāvu pretī dzelžaina kā stabs.
- Uz kurieni gāji? Labi, lai paliek! - Viktors piekārto sirmās matu šķipsnas, atmet man ar roku un aizsoļo dusmu un aizvainojumu pārņemts tālāk.
Iztabā pie Paula iet negribas, lai gan interesē, ko viņš tur meistaro. Ko gan tāds rupjš krupis varētu izdomāt tādu, ko galantais Viktors ne?
Nē... Neiešu... Uzkliegs arī man tas varžu tēviņš virsū.
Kāds zem šī jumta meklē garīgu mierinājumu, bet cits tik berzē rokas, lai parautu kādu aiz nervu galiņiem...
     Kad rokas silda mazliet padzisusi tēja, un gaisā virmo viegla piparmētru smarža, manas acis vēro ceriņkrūmu, kas zied visā krāšņumā. Ikkatrs pumpurs ir atplaucis, uz visām pusēm izbārstot savus putekšņus kā sīkus zelta puteklīšus. Mazi bišu un kameņu dibentiņi rēgojas tālākajā mežrozītē, bet taureņu valgotie spārni pagodina pirmās uzplaukušās pieneņu galviņas, kas atgādina saules podziņas.
Putni, mākoņi, zāle... Viss tik skaists...
    Tālumā starp maigo mieru iedzirkstas mazi smiekli. Viktora meitiņa ir nogūlusies uz sulīgā zāles paklāja un cenšas burbuli uzpūst uz pinenes smalkajām ziedlapiņām. Kad ziepjūdens aizsniedz dzeltenumu, burbulis pārplīst ar klusu paukšķi, un slapjas lāsītes uzlec uz veselīgi sārtā vaidziņa, kas skrienot uzkarsis. Burbuļi dejo līdzi vējam uz riņķi vien, kamēr pati meitenīte tikai pūš un ķer, pūš un ķer. Tad viņa noplūc dažādu ziedu galviņas un saliek taisnā rindiņā ar viducīti uz leju, kātiņiem slejoties pret debesīm. Mežrozīšu māsas, pieneņu svīta, balto āboliņu punktiņi un akāciju virtenes.
- Tā, dāmas! Jums šodien svarīgs uzdevums! Modes skatē rādiet vislabāko līmeni, esat visskaistākās un nepieviliet mani! Vai skaidrs? Sākam! - viņa sarunājas ar ziediņiem kā lellītēm. Un nu arī es saredzu smalkos tērpus, citu par citu labāku.
     Ziedi uzsāk savu modesskati un modelēšanas karjeru. Pirmā iznāk akāciju virtene, un meitene imitē dažādu kritiķu balsis. Zieds ir matēts, taču ārkārtīgi smaržīgs!
- Ļoti skaista kleitiņa! Gluži kā līgavai.- es pievienojos kritiķiem, un meitenīte man uzsmaida, aicinādama apsēsties blakus.
- Kura kleita tev patīk visvairāk? - mazā vaicā, turpinādama pa mēli virzīt mazos āboliņus.
- Āboliņi atgādina kuplus svārciņus. Man patika arī akācijas kleita. Redzēsim, kādas modeles sekos tālāk. -
- Tev beigās būs jābalso, labi? -
- Labi! - es pasmaidu, sajuzdama siltu bērna prieku.
     Un tā mēs aizspēlējamies līdz pat košam saulrietam, kad debesīs sāk krāsoties mākoņu malas ugunīgi oranžās un zeltainās krāsās. Viktors pienācis klāt, pasmejās par manu bērnišķīgumu, taču priecājas, ka viņa meitiņai beidzot ir kāds rotaļu biedrs.
Mazā Madariņa mani aizved uz dārzu, kurā viņa aprakusi "dārgumus" - mazu plastmasas fejiņas figūriņu un sudrabotu auskaru ar dažādiem stiklotiem akmeņiem.
- To nozagu Paulam. Kušsss. Tikai nesaki nevienam, tas ir noslēpums. - viņa man piekodina.
Mani kāju pirksti jau atkal ierušinās melnzemē. Paņemot manu roku, viņa ved tālak piedzīvojumos uz malkas šķūni. Pie šķūņa sienas, kas uz zaļo mežmalu lūkojas, trauciņā salikti glumi gliemeži ar krāsainiem punktiņiem uz čaulām.
Sarkanais ir Fredis.
Zilais - Mārcis.
Violetā - Džeina.
Rozā - Marija.
Un vēl citu vārdu...
Viņa saliek gliemežus rindiņā un ar mirdzošām acīm vēro, kā tie virzās tuvāk zaļai, sulīgai lapu kaudzītei trases galā. Taču gliemeži griežas uz riņķi, aizklīst tur, kur nevajag, un uzkāpj viens otram uz galvas.
     Kad paceļu acis uz mežmalas pusi, redzu kā mūsu virzienā ļoti strauji, gandrīz skrienot, tuvojas zombijs ar saskrāpētu seju. Āda ir nedaudz bālgana, un izskatās, ka tas pārvērties vien nesen. Siekalas pil lejup pa zodu, asiņainie zobi ir sakošļājuši savas lūpas aiz kaucoša bada, bet acīs iemetusies dulķaina plēvīte ar miglu zem tās. Madara iekliedzas un paslēpjas aiz manas muguras, seju iespiezdama kreklā, taču es viņu strauji atgrūžu sānis, un zombijs man uzskrien virsū. Uz brīdi aptrūkstas elpa, mugurkaulam atduroties pret silto zemi, un miroņa klabošie zobi pamanās pietuvoties man pie auss.
-Šcķk. Hrhrgt - mana auss saklausa badu.
     Madara aizskrējusi pasaukt palīgus, taču es, atguvusi elpu, satveru uzbrucēja mīksto kaklu, kurā nagi viegli ieduras un iegrimst, ar kājām saraušos tā, ka man ir virsroka pār zombija kustībām, un nometu viņu lejā no sava iekarsušā ķermeņa. Acīs iedegas uguns sārts, uz kura es būtu gatava nodedzināt šo briesmoni. Ar kailu papēdi iesperu tam pa deniņiem, neļaujot piecelties kājās, un steigšus metos pie malkas pagalēm, kas glīti sakrāmētas taisnās grēdās. Zombijs jau ir pietrausies augšup ar milzīgu ātrumu un spēku. Tas izsit man pagali no plaukstām, apdullinot un izbrīnot mani. Es saķeru tā ļenganās rokas, saliecu zombija ķermeni deviņdesmit grādu leņķī un ietriecu galvu šķūņa sienā. Pretestība un spēks no tā puses ir milzīgs.
- Vari pateikt savējiem, ka manu pakaļu jūs nedabūsiet! - pasmīkņāju un triecu pagali pakausī, taču kauls nesalūzt.
Es situ vēl un vēl, stiprāk un stiprāk, līdz beidzot biezais galvaskauss padodas. Asinis notriepj manu kreklu, bet smadzeņu daļiņa izlīst nemierīgajos zāles stiebros. Viss. Nekādas kustības vairs.
Pirmo reizi redzu tik ātru un izveicīgu zombiju...
Ja jau tas miris nesen, tad tepat tuvumā vien...