Mirusī Kāršu Kava

Mērķī III (9)

- Ko tu šeit dari? - vaicāju viņam, apslēpdama sajūsmu un prieku.
- Kāpēc pie velna tu piedalies sacensībās, galīgi prātu esi zaudējusi? Tas visu bēgšanu sarežģī vēl vairāk! - sirmais vīrs metas virsū ar aizvainojumiem.
- Nomierinies, vecā piepe! Es nepieteicos pati, mani piespieda. Un jau tā cenšos izskatīties pēc vissliktākā dalībnieka. - izlieku priekšā savus argumentus, un viņš nomierinas.
     Tiek aizdegta cigarete, un nu mēs esam ieskauti rūgtenā dūmu mākonī. Vīrietim vajag mazliet laika, lai saņemtu sevi rokās un atgrieztos miera stāvoklī. Ringā tikmēr notiek kaut kas tāds, kas lielāko daļu skatītāju pievelk tuvāk žogam, tāpēc, lai mēs nestāvētu nomaļus, Pauls mani aizvelk prom pavisam.
Kad šķiet, ka esam divi vien, viņš sāk klāstīt bēgšanas norisi, - Parīt pēc apbalvošanas daži no jums tiks savākti, lai tiktu pārvesti uz Džokeru teritoriju par strādniekiem. Tavs uzdevums ir tikt šo cilvēku sarakstā, un iekāpt mašīnā ar sarkanu marķējumu uz bagāžnieka. Vai skaidrs, blusa? Nav jāatkārto vēlreiz? -
- Kā lai es tieku izvēlēta pārvešanai? Kā tu domā, lai es to izdaru? - ar mazu pārmetumu par muļķīgu plānu es iesaucos.
- Tā vairs nav mana problēma. Un šī ir vienīgā iespēja bēgt. Amara un Viktors par to nezin, viņi ir aizbraukuši darīšanās, taču tajā mašīnā tevi sagaidīs Artūrs. -
Pēdējā brīdī izlemju ieminēties arī par savām draudzenēm Arnitu un Ellu. Ar lielām pūlēm cenšos pierunāt Paulu glābt viņas, taču viņš neuzticas neparko. Beigās vienojamies, ka, ja Arnita un Ella mūs nodos, es tikšu atstāta šeit bez glābiņa, un Pauls ar Artūru bēgs bez manis.
     Viss, ko šobrīd spēju darīt, ir piekrist plānam, kurš var viegli rezultēties ne tikai ar letālām sekām, bet arī ar ieslodzījumu Džokeru cietumos.
Pati nāve šos cietumus apmeklē ar bailēm...

      Naktij pienākot, un tumsas valstībai pārņemot varu pār zemes virsmu, esmu paslepus ielavījusies pie Valda noliktavā, kur mums visiem ir norunāta tikšanās. Lielākā daļa sargu un Džokeru ir devušies pie miera, kas tiek paspilgtināts ar sazāļotu un alkoholisku garšu.
     Noliktavas pirmajā stāvā Valdis ir notupies uz zemes, lai izliktu jauna veida slazdus. Viņš ir novilcis makšķerauklas, kam galos pistiprinātas metāla bundžas, un, ja kāds aiz tām aizķeras, rodas paliels troksnis. Mēs abi mielojamies ar no galdiem nozagtajiem mielastiem - omletēm, cepešiem un desām - un nepacietīgi gaidam Amaru un Ellu. Valdim vēl neko neesmu stāstījusi par bēgšanu, un manus nervus viegli rausta neuzticība.
"Varbūt vispār viņam neko neteikt?" daudzas reizes nodomāju, taču atceros par viņa lielo palīdzību un apmulstu.
     Smagi soļi atskan uz kāpnēm, un mēs abi satraukti pieceļamies kājās. Valdis nostājas man priekšā, noliekot sevi starp manu mazo augumiņu un garajām kāpnēm. Vīrietis rokā satver virtuves nazi. Visbeidzot parādas blonda, izpūrusi galva, tai līdzi tumsnējā pusaudze. Es pasmaidu, sagaidīdama savas draudzenes, grasos jau aicināt pie galda, taču saņemu pavisam negaidītu rekaciju. Arnitas lūpas un uzacis ir savilktas dusmās, un mani vaigi apsvilst sārti no sepcīga pliķa. Pļauka asi atbalsojas visā noliktavas trešajā stāvā, un skaņa tik ātri, cik uzzibsnījusi, tik ātri arī apklust telpas stūros.
- Tu... TU! - viņa dusmās paceļ balsi, taču nespēj atrast īstos vārdus.
Pametu skatienu uz Ellu, un viņa izskatās satraukta, nobijusies.
- Ko es? - mierīgi, nevainīgi vaicāju, sievietei apsēžoties pie galda un satverot galvu savās garajās rokās.
- Tu mele! Un nodevēja! Un... Ah, vispār taviem vārdiem var ticēt? - vārdi birst bezsakarā pāri lūpām kā pupas, un pirksts draudīgi vicinās manā virzienā.
- Kas pie velna te notiek? Ko Samanta? Sakiet kaut ko normālu! - Valdis kļūst nepacietīgs.
- Samanta ir ar tiem nolāpītajiem Džokeriem! Viņa parīt brauks atpakaļ, un mēs trīs tiksim ņemti līdzi! - atskan aizvainojumi, un man šokā atkaras vaļā mute.
Valdis saķer šausmās galvu, nožēlodams to, ka uzticējis man savus nedarbus pret Jeva padotajiem, bet Ellai vienu vaigu pārslauka sāļa asariņa.
Viņi zin...
    Mierīgi apsēžos pie galda, iedzerdama malku vīna un smagi, dziļi nopūšos.
- Vai man vispār ir jēga kaut ko skaidrot un iebilst? - vaicāju, iztukšodama glāzi līdz dibenam.
- Pat neceri! Mums jau... - Arnita grasās kliegt, taču Valdis satver viņu aiz pleciem, ļaudams man runāt.
- Es neesmu ar Džokeriem! Nekad neesmu bijusi. Kopš viņu rašanās, esmu bijusi PRET viņiem. Gribu viņus iznīcināt! - aizstāvu sevi un savu godu, beidzot atklājot daļu taisnības, - Esmu viņu ieslodzītā, viņi mani grib paverdzināt. -
- Tu aizbēgi no viņiem? O bože moj! O bože moj! No viņiem aizbēgt taču nav iespējams! - Arnita turpina šausmināties.
- Bet aizbēgu. Ja es būtu viena no Džokeriem, tad es šeit nebūtu un netēlotu kaut kāda tizleņa un egoista padoto. -
- Es nezinu, vai vairs tev ticēt. - Arnita smagi nopūšas un ar roku pastiepjas pretī alkoholam, taču Valdis viņu attur, - Es nedrīkstu tevis dēļ savu bērniņu zaudēt. Lūdzu, stāsti patiesību. Lūdzu, apžēlo. -
Viņām nav iespējas aizbēgt prom bez manis, bez maniem tirgotājiem...
     Tagad, kad esmu atklāti atzinusi daļu savas apokaliptiskās dzīves, varu droši iztaujāt par Nikolaja saikni ar Jevu. Džokeri šo pili apciemo pāris reizes mēnesī, bieži vien paviesojoties tikai dažas dienas. Viņi palīdz kontrolēt cilvēkus ielās un pārmācīt ieslodzītos. Tālāk izlemju izstāstīt arī bēgšanas plānu, kurš jāveic jau aiznākamajā dienā. Amara un Ella atplaukst un no jauna atmaigst pret mani, un Valdis apsola pārliecināties par mūsu pievienošanu "izsūtāmo" sarakstam. Jūtos atvieglota, vairs nav jāslēpj sīkumi, kas tik ļoti nospiež manu sirdi  un krājas kā tādā pārpildītā podiņā.
Bet izskatās, ka meitenes nenotic man līdz galam...

     Nākamajā rītā pamostos agrāk par visiem. Atveru telti, izrāpjos ārā un ieklausos tālā, kareivīgā meža strazdu dziedāšanā. Putni kā sīkas oglītes lēkā horizonta kokos, bet pāri man pāslīd tumša ēna - liels, trekns stārķis ar baltu vēderu un spilgtu knābi. Gar apburzīto svārku maliņu nolido tumšs, raibs taurentiņš ar divām actiņām uz spārniem. Ziedu galviņas agrajā rīta vēsmiņā vēl ir aizvērušās, un manas kāju potītes brien cauri plānai migliņai. Apskaloju pusaizmigušo seju dzestrā lietus ūdenī un žāvājoties izstaipos.
     Līpot klāt sienām un mūriem, dodos Jeva apartamentu virzienā. Ielas ir krietni tukšākas nekā parasti, garām paeju tikai diviem sargiem. Pārējie jorpojām laikam guļ reibumā, paģirās un pievienoto brīnumlīdzekļu iespaidā. Tālumā klukst vistas, skriedamas viena otrai virsū, un lielie lopiņi jau brēc, prasīdamies ārā, sulīgajā zālājā un maigajos saules staros. Es atšauju vaļā smago kūts durvju bultu un izlaižu dzīvniekus pļavā, tiem bailīgi lūkojoties manā kalsnajā sejā.
Šo dzīvo radībiņu skaits ir krietni sarucis, daļa ir kļuvusi par gardiem svētku mielastiem...
     Piespiežos arī pie stikla rūts, caur kuru var redzēt medpunkta ainavu. Tajā guļ diezgan maz cilvēku, taču zem paša loga dus Rūta. Kāja viņai ir kārtīgi sabindēta, raujot ārā bultas galviņu, tika zaudēts arī vesels gaļas gabals. Pat miegā viņas seja ir savilkta naida pilnā izteiksmē, grumbu vagās ir iesēdies nopietnums un skopums kā citrona sula. Virs lūpām lido maza mušiņa, tricinādama sievietes nervus kā stīgu instrumentu. Rūta atver acis, taču es jau esmu aizlīdējusi prom no loga.
     Sargi pie Jeva torņa met manā virzienā aizdomīgus skatienus un uzliek pirkstu galus uz nažiem.
- Viņš mani gaida, teica jau, ka negribēsiet laist iekšā. Bet ja neielaidīsiet, tad nebeigsies labi. - pilnā pārliecībā lieku lietā melus.
- Ā, jā, viņš teica, ka tu nāksi. Viņš brīdināja. - viens no sargiem pilnā nopietnībā atbild, - Samanta? -
Esmu šokēta, taču apstiprinu savu identitāti un dodos iekšā tornī.
Kā Jevs zin, ka es nāku?
Tas nav labi!
     Papēži klaudz pret pakāpieniem, un es dzirdu attālu krākšanu, kas atgādina cūkas rukšķēšanu. Istaba ir nedaudz savandīta, laikam pa dzērumam šeit notikušas dejas. Uz galda ir melns, pelnains pleķis, kaut kas bija dedzis, taču veiksmīgi nodzēsts. Gaiss istabā ir sasmacis, pievilcies ar vīnu, cigāriem un atraugām. Logiem priekšā ir pievilktas žalūzijas, tikai maza saules gaismiņa tiek iekšā.
     Gultas vidū ir apaļš kūkums, tas pats Jevs, nekustīgi krāc un šņākuļo. Blakus degumam stāv apsegtā balva. Jau lēnām tai tuvojos, kad sastingstu, ieraugot vēl vienu ķermeni krēslā. Pustumsā redzami vēl samiegojušies acu baltumi, taču tie mani vēro.
Nikolajs.
No sākuma viņš manu seju neatpazīst, ar roku gaiņādams prom miega smilšu graudiņus un paģiras. Bet, kad viņš satver sāpošo galvu, pazib smaids, un es tieku atpazīta.
Es nedrīkstu tagad zagt, nedīkstu galināt...
- Ko tu pie galda okšķerē? - viņš maigā, klusā balstiņā nočukst, atlaizdamies dziļāk krēslā.
- Man pie Jeva esot jānāk. Gribēju žalūzijas atvērt. - taisnojos, izsliedamās staltāk.
- Jevs uz otru pusi, zaķīt. Un never žalūzijas, acīs spiež gaisma. -
     Gausi pieeju pie ar segām nokrautajā gultā, un arī Jevs nedaudz atmostas.
- Samantiņ! Sailgojies? - viņš aizver acis un paceļ segu, - Nāc blakus, mana daiļā. Sasildīšu. -
Ar lielu pretestību un riebumu pieguļos viņam klāt ar muguru. Šķiet, ka tā deg elles liesmās un slīkst sviedru mitrumā. Blakus guļošais vīrietis atkal ielaižas miegā un smagā krākšanā, taču Nikolajs gan vairs neguļ, klusi tīksminādamies. Viņš neko nesaka, tikai skatās... skatās... un no jauna pasmaida, kamēr es cīnos ar trauksmes viļņiem, kas apskalo mani kā ledains okeāns.
    Visbeidzot Nikolajs pieceļas un dodas uz izeju, baisi ieklepodamies.
- Tu mani nedabūsi. - klusi nočukstu, bet viņš tikai pasmaida par manu muļķību un naivumu, kāpdams lejup.