Mirusī Kāršu Kava

Brīvsolis II (11)

     Nogriežamies uz kādas šauras divvirzienu ielas. Esam pilsētas nomalē, un esam nostaigājuši pāris stundas. Gaiss ir kļuvis vēss, un tajā lido mitri gaisa pilieni ar dzēlīgiem odiem. Zeme lēnam atdziest, un virs tās sāk veidoties vakara migla. Taču tumsa vēl nav iestājusies. Vakara stundas ir daudz bīstamākas nekā dienas, jo tad krēsla mēdz paslēpt zombiju kārās acis, tāpēc pieliekam soli un pasteidzamies. Rokas nemierā sāk vīties ap ieročiem, un naži skar briesmoņu galvas. Esam noguruši no skriešanas un bēgšanas, jo bieži nākas sastapties ar sporainajiem zombijiem un to rozā miesu. Arī vemšanas lēkmes un sāpīgas spazmas kuņģī ir atgriezušās, tāpēc brīžam nākas staigāt ar bālu seju.
     Mūsu ceļi ir sagājuši nesaprotamos kamolos, esam nedaudz nomaldījušies, taču jūtam, ka galamērķis nav vairs tālu. Ievelku Artūru atvērtās cirka durvīs un piespiežu pie sienas, ieraudzīdama gārdzošu zombiju baru, kas apskalo ielu kā tsunami vilnis. Aiz sevis aizveru durvis, piebīdīdama priekšā tām lielu, piemetinātu metāla bultu. Drīz vien netīrie, atlauztie nagi klusi noskrapst pret barjeru, kas mūs sargā, taču Nāves vadītais vilnis aizplūst mierīgi garām, skardams tikai mūsu nervu galus.
Esmu nogurusi...
Ar muguru atspiežos pret sienu un nosēžos uz zemes, pirkstiem izbraucot cauri netīrajiem, taukainajiem matiem. Apnikuši man tie zombiji šodien! Tāpēc jau neviens vairs mūsdienās pilsētās iet neriskē.
     Kad cenšamies atvērt durvis no jauna, priekšā aizšautā bulta neizkustas no vietas. Ārā mēs caur šo izeju netiekam, jāmeklē cita.
     Artūrs, ar roku braukdams pa ēnām, nopēta sienas līdz atrod gaismas slēdzi. Tas klusi noskan, taču elektrības padevi spuldzēm nedod. Vienīgā gaisma, kas caur augstiem, no mozaīkas sastādītiem logiem iespraucas iekšā, ir vakara saules stari. Mums jārīkojas ātri, lai tiktu ārā pirms tumsas.
Taču līdz pilnīgai tumsai vēl ir krietns laiks...
- Tev slikti? - blondīnis vaicā, pieliekdamies tuvāk man.
- Nē, nē. - es atbildu, ar rokām stumdama sevi augšā, - Tikai nogurums. Ejam uz priekšu, Pauls jau mūs gaida. -
     Jumts ir ļoti augsts un ieliekts kupola formā. Griesti ir nokrāsoti raibi ar dažādiem zīmējumiem, ainām un dabas veltēm. Visur ir putekļu kalni, un sārti krāsotie soli tribīnēs izskatās pelēki. Daudzviet mētājas spīdīgi karodziņi, un durvju ailēs karājas spīdīgu lentu aizkari. Uz skatuves ir palikuši spilgtu toņu krēsli, viens par otru mazāks. Lādē, kas apgleznota ar zeltainām zvaigznēm, mētājas plastmasas roku dzelži, ķegļi, dažāda izmēra bumbiņas un lecamauklas. Lādei apakšējo stūrīti ir izgrauzusi kāda žurka, un tā starp visām cirka mantām ir savilkusi būvgružu drupatas un salmus no salmu ruļļiem, kas izmantoti kā dekorācijas. Artūrs uzsprauž sev sarkanu klauna degunu un uz galvas uzliek dzimšanas dienas cepurīti.
- Nu re, uzreiz izskaties elegantāk. -  draudzīgi pasmejos par viņa izskatu.
Cirka zālē atbalsojas skaļš Artūra šķaudiens...
Neviena zombija nav...
Izskatās, ka cirks blondīni ļoti stipri uzrunā, un viņš vēlas izpētīt ikkatru stūrīti, izzināt ikvienu noslēpumu, kas slēgts šajās telpās.
     Es nostājos pie kafijas automāta, kurš apsedzies ar biezu putekļu kārtu, ko atstājis skrejošais laiks. Pogas nespīd, kā tās mēdza kādreiz, aparāts nedarbojas, un arī nesmaržo kafijas un šokolādes aromāts. Šī brīnumu kaste ir aizmirsta pagātnē, un kafija ir kļuvusi par ekskluzīvu retumu.
Noriju siekalas...
Karstā šokolāde...
Latte...
Īru kafija ar riekstiem...
Ielieku pirkstus nodalījumā, kurā kādreiz tika izdots atlikums, un uztaustu monētu. Tagad nauda ir vieni vienīgi bleķa un papīra gabali, kas pieejami ik uz stūra. Tā ir zaudējusi savu vērtību un nozīmi apokaliptiskajā ēnā. Paņemu monētu un turpmāko ceļu virpinu to cauri pirkstu starpām un pirkstu galiem.
     Iekšā zvana visi trauksmes zvani, vīles ir savilktas pārlieku stingri, un esam pati uzmanība. Izeju atrast nav viegli, taču, vadoties un maldoties gan pēc vecām, nemirgojošām izejas zīmēm, kur uz zaļa fona gozējas balts cilvēciņš, gan pēc rāmī ielikta evakuācijas plāna, uzkāpjam uz pareizā ceļa. Tiek nodurti trīs zombiji, taču neradām ne mazāko troksni.
Visbeidzot aiz stūra saskatām durvis, kurām būtu jāved uz ārpasauli un svaigu gaisu.
No kaut kurienes nāk nelaba smaka...
Es grasos doties pretī šīm durvīm, paraut tās un izkļūt ārā, taču pamanu blondīņa sastingumu. Viens saules stars noglāsta sienas un grīdu, kas viscaur klāts ar mazu, sulīgu un smakojošu rožu dārzu. Gaiss ir pilns ar sīki izsijātām, pietvīkušām sporām, taču uz zemes guļ zombijs, kas zaudējis pusi galvas. Smadzeņu daļa, sakaltušas asinis un citi draņķi ir izlijuši uz grīdas, liekot sarauties ne tikai manam, bet arī Artūra kuņģim.
- Šitā ir vienīgā rezerves izeja, kas eksistē. Tas ir sviests! - es nopūšos, - Ko darīsim? -
- Kāpēc es neiedomājos paņemt masku vēl vienu? - Artūrs saberzē seju ar savām karstajām plaukstām, - Es nedomāju, ka klejosim pa pilsētu. Tas vispār nebija plānots! -
- Piedod. - klusi pārgrūžu pāri savām lūpām.
- Labi... viss ir labi... Man ir viena maska, es varētu aizskriet līdz Paulam, atnest viņa masku priekš tevis. Tev tikai jāgaida te. Citu risinājumu es neredzu. - vīrietis stāsta, acu skatienu durdams izejas durvīs, - Ja neatnākšu tev pakaļ, varēsi nodedzināt māju. -
Nedaudz pasmejos, jo tie ir manis teiktie draudi. Bet pagaidām man ir radusies uzticības sajūta šiem cilvēkiem, kas riskē ar savām dzīvībām, lai mani, pamatīgu meli un draņķi, izglābtu no Jeva netīrajiem nagiem.
Es piekrītu idejai...
     Ausīs sit sirdspuksti, es dzirdu asinsvadus pulsējam. Neparko nevēlos mirt šeit, man cirki nekad nav īsti patikuši, vienmēr šķituši nedaudz biedējoši un neomulīgi. Gaitenis ir visai šaurs un tuvumā neredzu nevienu drošu vietiņu, kur paslēpties, un nekādu lietu, ar kurām izveidot barikādes.
Man bail palikt slēgtā, līdz galam neizpētītā telpā vienai pašai...
     Artūrs uzvelk masku un aptin savu mugursomu ar miskastes maisu, lai sporas pie tās nepielīp. Viņš stāsta, ka Pauls pēc tam viņu nodezinficēs ar izgudrotu līdzekli, lai viss būtu drošāk. Sporas esot vājas un neizturīgas brīvā vidē, tāpēc tās ir visai viegli nogalināt arī ar dažādiem spirta šķīdumiem. Kolīdz sporas skar elpceļus, sākas neatgriezenisks ceļš uz nāvi.
- Nekādā gadījumā netuvojies tām. - Artūrs vēl pēdējo reizi piekodina, un es apsolu ar vistīrāko sirdsapziņu.
Ar skatienu pavadu vīrieti, kuram sejas vaibstus klāj moderna gāzmaska ar filtriem, radot draudīgu paskatu. Viņš nospiež rokturi, bet durvis tik viegli nepadodas un neveras vaļā. Vīrietis ar visu savu spēku pāris reizes ietriecas durvīs, līdz beidzot tās atslīd mazā spraudziņā ar lielu krakšķi.
Man uzmetas zosāda, un es uzreiz sargāju savu mugurpusi ar pistoli rokā...
Nu Artūrs stumj ar lielām pūlēm vaļā izeju, stāvot pusslīpi un kājām slīdot prom. Ar lielu, rūsai raksturīgu čīkstēšanu durvis padodas un atveras tik nelielā spraudziņā, lai blondīņa garais, bet nedaudz salīkušais augums spēj tikt laukā. Durvis netiek aizvērtas, lai neradītu vēl lielāku troksni, un lai pēc tam būtu vieglāk man tikt pakaļ.
     Izstaigāju tuvākās telpas, varbūt kādā varu paslēpties, taču visas ir aizslēgtas. Lauzt vaļā tagad es netaisos. Uz dažām durvīm ir asiņainas plaukstas un pleķi, citām - nolupusi baltā krāsa un rēgojas pelēcīga koka tekstūra. Šis cirks jau pirms apokalipses bijis nedaudz nolaistā stāvoklī.
     Nezinu, cik tālu atrodamies no mūsu galapunkta, tāpēc nespēju pat iztēloties, cik ilgi man būs jāpaliek vienai. Apsēžos uz vēsa linoleja, kurš ir bordo krāsā ar dzelteniem aplīšiem. Izņemu no kurpes savu kabatas nazīti un ar asmeni noglāstu roku. Nē, es nesagriežu sevi, tikai pārliecinos, vai tas ir pietiekami ass. Pēc tam asmeņa galu iegrūžu mīkstajā linolejā un uzzīmēju mazas rūtiņas.
Nullīte, krustiņš, nullīte, krustiņš...
Cenšos kavēt savu laiku, tāpēc gravēju arī visvisādus vārdus ne tikai zem sevis, bet arī maigi oranžā tonī krāsotā sienā. Nemitīgi ar acu kaktiņu vēroju gaiteni, un iespīdinu lukturīti pustumsā.
     Pēc kāda laika šķiet, ka jau ir pagājusi vesela mūžība. Ir apnikusi gravēšana, un, lai taupītu bateriju, sēžu pustumsā. Diemžēl, nogurumam un uzvilktiem nerviem rodas blakusefekti, un es sāku ne tikai saredzēt, bet arī sadzirdēt halucinācijas.
Mazas, tumšas ķermeņa aprises...
Izbadējušās acis, kas spīd...
Šņerkstoši, klusi soļi, kas cenšas man klusītēm pielavīties klāt...
Bet zinu, ka tā nav patiesība.
     Aizveru acis un atspiežos ar galvu pret cieto sienu. Beidzot esmu pieņēmusi to, ka visapkārt valda miers un klusums, un, ka zombiji būtu parādījušies jau pie drausmīgajiem durvju trokšņiem. Kļūst jau vēsi, cenšos sarauties pēc iespējas maziņāka un ietīties savā džinsu jakā, ko visu šo ceļu biju nesusi sev līdzi. Arī zosāda uzmetas no vēsās gaisa plūsmiņas, kas tiek cauri durvju spraugai un cirka ēkas stūriem. Nogurums ir smagi uzsēdies uz pleciem, taču es nedrīkstu aizmigt.
     Atkal sadzirdu soļus gaitenī. Tie šņerkst klusi pret linoleja mīksto virskārtu un savijas vienā čaukstošā korī. Soļu ir daudz. Pat, ja šīs ir halucinācijas, intuīcija pieceļ mani kājās un iespiež rokās aukstu makarova pistoli, kas pielādēta ar karstu nāvi. Izstiepju rokas gaiteņa virzienā, mazais lukturītis ir iespiests starp lūpām.
Bet troksnis pazūd, droši vien atkal mana trakā iztēle smejas par mani...
Piepeši ar milzīgu sparu luktura starā parādās vairākas zombiju sejas, viena par otru tievāka, zaļāka un satrūdējušāka. Liels bars skrien manā virzienā, un starp parastajiem zombijiem ir iespiedušies arī pāris rozganie sporu briesmoņi. Dažu sekunžu laikā tieku iesprostota starp sporu mākoni un rijīgām, asinskārām rīklēm. Izšauju pāris lodes, trāpīdama galvās, taču nokritušie ķermeņi tiek sabradāti un pazūd zem lielā bara, kas iespiests šaurā vietā. Tumši sarkana asiņu sliede iekrāsojas zem to pēdām un kurpju zolēm.
     Ierocis kļūst karsts no šaušanas, taču saglabāju pilnīgu mieru vēl atlikušās sekudes. Pirmajam ierocim beidzas lodes, taču zombiji tik nāk un nāk, gari un izkropļoti.
Es miršu šā vai tā...
Ievelku dziļu, trūdu smakas pilnu elpu, aizveru savas acis un skrienu cauri rozajam sporu mākonim, kas sola ātru nāvi. Esmu sev apsolījusi nenomirt izsalkušo zombiju žokļu dēļ, un solījumu cītīgi pildu. Skrienot cauri mākonim, jaku turot rokā, jūtu, kā sporas kā sīki knislīši atduras pret manām kailajām rokām un maigo ādu. Skrienu tikai uz priekšu, neko neredzot, līdz ar izstieptām rokām smagi atduros pret pustavērtajām, smagajām durvīm. Izslīdu ārā no cirka ēkas un atveru vaļā acis, ieraudzīdama steidzīgu zombiju baru, kas seko man pa pēdām.
Jau pie pleca jūtu nāves pieskārienu...
Ar visu savu niecīgo spēku grūžos virsū durvīm, esmu sīciņa un smalka, tāpēc nākas pielikt milzīgas pūles. Kad ietriecos ar savu svaru, lai durvis izkustinātu, es nespēju arī vairs aizturēt elpu un padodos skābeklim. Nu jau mani vairs neuztrauc elpošana, jo zombiji drīz spēs mani aizsniegt. Atskan griezīga čīkstoņa, un ar smagu troksni durvis aizveras brīdī, kad kāda zombija galva jau ir pa pusei ārā no durvīm. Tā pārlūst uz pusēm, un galvas daļa nokrīt man pie kājām.
     Plaušās ierauju sporu, kas ieķērusies manos matos. Kakls kļūst sauss...
     Gribu nokrist zemē un atgūties, smelties spēkus, taču drīz vien zombiju pūlis atspiedīs vaļā durvis. Nav nekā, lai tās aizbloķētu. Manas acis uzreiz nemitīgi šaudās apkārt, esmu trešajā stāvā uz kādas ēkas jumta, un, lai nokļūtu lejā, vajag vēl lielāku spēku.
Taču durvis mani aplaupīja...
Ieraugu kāpnes pie sienas, kas ved uz cirka jumta, un ar lieliem atspērieniem uzkāpju augšā, uzvilkdama metāla kāpnes sev līdzi. Ar grandiozu blīkšķi durvis atveras, un zombiji izkaisās pa jumtu, dažiem nokrītot zemē un sabrūkot. Pūlis nemaz nav tik liels, taču es pret to viena cīnīties nespēju. Vēl pie tam tik šaurā gaitenītī.
    Pie auss ierūcas zombijs, un es pamanu, ka tas pirms nāves ir piesējis sevi pie zibens novedēja un pārgriezis sev vēnas. Nu uz rokām tam ir sakaltušas, tumšas asiņu svītras, bet acīs vizuļo izsalkums un asinskāre, kas tik ļoti raksturīga briesmoņiem. Manī uzšķiļas zvērīgas dusmas, es paķeru nazi, iespiežu to savā plaukstā un dodos pretī tā kroplajai sejai. Ar niknu spērienu pa celi nogāžu to lejā un sāku durt tam galvaskausu. Duru, duru, duru, līdz tas sāk līdzināties cauram sietiņam. Sārtas piles nosēj manus vaigu kaulus, kreklu, matu cirtas un rokas.
- Es sev solīju nemirt šādi! Solīju! Solīju nekļūt par zombiju! Kāpēc es nevarēju mirt cīņā, paliekot par cilvēku? - kliedzu dusmās un naidā pret sevi.
Man ir neaprakstāmi liels riebums pret zombijiem, tie liek man kļūt agresīvai un nevaldāmai. Bet ja vēl man pašai liktens lēmis par tādu kļūt, tad es vēlos izbeigt visu tagad un tūlīt.
     Sāku baisi klepot, plaušām ik pa laikam iesāpoties. Piesaistu zombiju uzmanību, taču tā jau man ir kļuvusi vienaldzīga. Kad klepus beidzas, es pamanu uz savām rokām mazus, sārti rozā punktiņus, kas pielipuši pie manas ādas - starp pirkstiem un pie pleciem. Arī drēbes ir pilnas ar tām. Saprotu, ka nebija jēgas aizturēt elpu, jo nodezinficēt sevi arī es nespēju. Beidzot ielieku roku kabatā un izvelku makarova pistoli, kas vēl saglabājusi savu nāvejošo siltumu. Tā ir tukša, un lodi galvā raidīt es sev nevaru. Otrs ierocis ir izkritis skrējienā ārā no kabatas, un nu tas pielādēts mētājas zem sporu mākoņa. Ar nazi es sev neduršu galvā, tas ir pārāk sarežģīti.
Rokas nokrīt gar sāniem...
Gribēju vismaz nomirt skaisti...
     Padevusies, apguļos uz muguras un vēroju apmākušās debesis. Tās ir tumšas un mākoņainas, taču nav ne auksta vēja, ne lietus. Tikai riebīgas skaņas purina manas ausu bungādiņas.
Nez cik ilgs laiks paies, līdz es kļūšu par zombiju?
Vai es paspēšu atvadīties no pārējiem?
     Jumta otrā pusē ir piesēdusi melnā Nāve, pati Kaulainā. Tumšais apmetnis ir smags un sastindzis, taču tās pirksti priekā kustās. Arī acīs dzirkstī sārtas ugunis, un viņa beidzot pēc visiem šiem mēnešiem ir tikusi man klāt. Pilnīgi klāt. Es sajūtu Kaulainās aukstumu jau no tāluma, un man sasildīties nepalīdz pat džinsu jaka ar skeletgalvu un margrietiņām. Turpinu smagi klepot, vienreiz par izvemju asinis kopā ar kuņģa sulu, līdz plakstiņi pielīst smagi un aizveras.