Mirusī Kāršu Kava

Barters III (4)

    Vagona durvis līgani atšļūc vaļā, un mēs sargu pavadībā tiekam ievesti iekšā. Pašā tumšākajā vagona galā viss koka plauktiņš ir nolijis ar sveču parafīnu, un uz tā margo daudzas, kvēlas liesmas, radot siltuma sajūtu telpā. Uz melnām metāla kājām stāv balts koka galdiņš, bet zem tā ir melnbalta govs āda, īsa, smalka un asa. Pie galda sēdošais vīrietis ar garu bārdu noteikti ir iecienījis šīs divas pretkrāsas, kas reizē papildina, reizē nomāc viena otru. Kūpošas kafijas aromāts liek siekalām saskriet mutē, taču mums tiek piedāvāts vienīgi pliks ūdens. Laikam kafija tiek taupīta.
     Ar vagona saimnieka pavēli mēs piesēžam viņam pretī uz melna ādas dīvāniņa. Visi trīs esam nedaudz saspiesti, it īpaši es, sēdēdama abiem tirgotājiem pa vidu. Pirms sarunām, Amara apremdina savu rīkli ar dzestru ūdeni tējas tasītē, bet Artūrs sēž kluss, ieņēmis cīņai gatavu pozu.
Viņi abi kā diena pret nakti šobrīd...
- Sveiki, Amara un Artūr! Mans mīļākais duo! Kas ir šī jaukā dāma pa vidiņu? - svešinieks ar lielu interesi nopēta mani, balss viņam tik dzirksteļojoša un sajūsmināta.
Nedaudz atgādina mazu meiteni leļļu veikalā...
- Šī jaukā meitene ir Samanta, viņa... - tumšmate, turot saulainu smaidu un plivinot garās skropstas, iesāk skaidrot, taču tiek pārtraukta.
- Pagaidi! Pagaidi! Negribu vēl pie biznesa. Uzspēlējam kārtis! Uz ko spēlējam? - aptuveni četrdesmit astoņus gadus vecais vīrietis pasmaida ar savām pāragri radušajām grumbām un vagām sejā. Tajās ir iesprūduši lipīgi sviedri.
- Mums daudz darba, nenācām spēlēt. - Artūrs stingri uzstāj.
    Grigorijevs saprotoši pamāj ar galvu, ar svilpienu pasauc vienu no saviem sargiem un iečukst tam kaut ko ausī. Sargs izskrien ārā, bet es tikmēr metos pētīt šo tuklo seju un pelēkblondos, copītē saņemtos matus. Dažas šķipsnas ir sapītas bizītēs, kuru galos ir iepītas melnas un baltas pērlītes gluži kā pirātam, taču vienas bizes galā ir koši sarkana spalva. Tā simbolizē kareivīgumu un drosmi.
Varbūt arī izlietās asinis...
     Kad sargs ir atgriezies, mēs tiekam izvesti ārā no vagona. Mūsu acu priekšā stāv pavisam īsta, apaļa un labi ēdusi govs. Ragi braši ir vērsti uz augšu, īsā spalva sastājusies melnbaltos pleķīšos, bet pie auss vējā šūpojas sen pielikta zīmīte.
Govs...
Īsta govs...
Grigorijevs uzliek savu mazliet sasvīdušo roku uz govs apaļīgā dibena, astei gaiņājot prom knislīšus.
- Šeit viņa ir. Apaļa, ražīga un paklausīga. - tuklais vīrietis pasmaida, bet sāk spļaudīties, kad knislītis aizskrien viņam aiz zobiem kā puteklītis, - Varbūt tagad stādiet priekšā savu piedāvājumu? -
Artūrs piebaksta man maigi pie elkoņa un es speru biklu soli uz priekšu, saglabādama dzelžainu acu skatienu.
     Svešinieks man māj ar roku, lai panāku tuvāk, taču Amara aizķer manu elkoni un liek stāvēt mierā.
- Tas nav viss. Kur ir pārējais? - tumšmate vaicā.
Izskan pavēle un koka kastē, kas atgādina zārku, tiek atnesta beigta cūka.
- Pagaidām jūsu ziepju biznesam pietiks. Es ieteiktu fokusēties uz vienu no virzieniem, nevis pārdot visu, ko mākat uztaisīt. Jūs esat vāji konkurenti. - Grigorijevs piekārto pelēkblondo matu šķipsnu un uz brīdi nolaiž savus lūpu kaktiņus.
Trīs sekundes un smaids ir atpakaļ vietā...
Biedējošs...
Samākslots...
    Nu es pietuvojos vīrietim pavisam tuvu, nostājoties blakus. Esmu stīva, jūtos tā, it kā mani kauli būtu ierūsējuši, taču tad ieraugu raizes Amaras acīs.
Viņa netic, ka šis izdosies...
Strauji, taču neuzkrītoši manos vaigos uzplaukst balts smaids ar sārtiem vaidziņiem kā rozēm. Acīs deg tukšums, tās ir naidpilnas, taču Grigorijevs ir tik apmāts ar sevi, ka to pat nepamana. Viņš nopēta manas potītes, pēc tam izliektās līnijas un apaļos gurnus, sejai viņš tikai pavirši pārbrauc ar savu skatienu pāri, nenojaušot par notušētiem zili melniem pleķiem. Viņš palūdz atnest lupatiņu, ar kuru noslauka pieres un dekoltē rievās iepilējušās sviedru lāses.
Egoisms...
Varaskāre...
Atnes to, pienes šo, izdari kaut ko...
Vēl ar knipi dod pavēles, bez šīs pirkstu kustības nekā.
     Govs negribīgi pārsoļo pie Artūra, un pavada nu guļ viņa sakarsušajās plaukstās. Amara sarunā, ka cūka tiks aiznesta līdz ar grafiti apzīmētajam vagoniņam, kuru pašlaik uztur perfekcionists un īgņa.
- Samanta ir ļoti spējīga, viņa kārtīgi uzkopj telpas, un domāju, ka arī smagāki darbi būs pa spēkam. - Amara lej Grigorijevam ausīs medu, iespējams, lai viņš mani kā cūku nenokautu, - Tāda sprigana, nerātna meitene. Romatiķe maza. -
Es flirtējoši pasmaidu un novēdinu savas skropstas, kā harizmātiskus, zīda vēdekļus.
     Kad mēs atvadāmies, mana sirds grib lekt ārā pa muti, un ikkatrs matiņš saceļas stāvus no nedrošības sajūtas un dzeļošas trauksmes. Amara bieži atskatās, bet vairs darījumu atcelt nevar.
Esmu iemainīta pret vienu govi un beigtu cūku...
Kad tirgotāji ir pagriezuši muguras, un govs sprigani iet uz priekšu, apaļīgais vīrietis no ieroču maksts izvelk mazu pistoli un notēmē to raibaļas gaļīgo gurnu virzienā.
Viņš imitē šāviena skaņu, un neizšaudams noglabā ieroci atpakaļ pie savas miesas.
Tie smiekli... Nu tik gārdzoši, it kā vārna būtu aizrijusies ar sakaltušu maizes gabalu.
Fu!
     Grigorijevs, jeb saīsināti Jevs, savu vagonu piekūpina ar dārga cigāra dūmiem, kas jaucas ar smaržīgo sveču aromātu. Esam divi vien. Viņš, sēdēdams savā krēslā, ilgi mani aplūko, kamēr es, neveikli smaidīdama un mīņādamās, stāvu pašā telpas vidū.
Viņš uzsit pa savu kāju: - Nāc, zaķēn, klēpī savam tēvocim. Es labprāt iepazītos tā kārtīgi. -
Negribīgi paklausu viņam, gaidot, kad tiks palaistas rokas. Viņš apķer manu trauslo vidukli, pievilkdams manu augumu tuvāk savai sirdij. Vienīgā doma, kas mani šobrīd mierina ir tā, ka man tikai mazs brītiņš jāpavada viņa skavās... mani nāks glābt.
     Viņš nerunā... Tikai dažbrīd ar pirkstiem pārbrauc pāri manai kājai.
     Caur durvīm smagi ienesas viens no sargiem, ar sasmērētu polo krekliņu.
- Mums lika... mums teica, ka diezgan ātri jātin makšķeres. Jālasās prom. Zinu, ka gribat izbaudīt klusumu, taču būs nelabi. - viņš brīdina savu priekšnieku.
Grigorijevs ar neapmierinātu ģīmi pieiet pie viņa un iecērt svilinošu, skaļu pļauku.
- Tu nolādētais lops! Kā tu uzdrošinies ieskriet bez brīdinājuma? Lai tas, kurš dzen prom, iet ****** sevi, es netaisos braukt prom! -
Sargs ar īkšķi parāda sev pāri plecam uz kaut ko tirgus laukumā. Grigorijevam uzmetas zosāda, un viņš nedaudz samulst.
     Dodot klusu pavēli saviem sargiem, viņš pievēršas atpakaļ man.
- Piedod, skaistā būtne, bet mums jādodas prom no šī ūķa. Es tev ierādīšu jaunās mājas, varēsim iepazīties tā kārtīgi! - Jevs man nepieklājīgi tuvu čukst, gandrīz ar lūpām aizskarot manu austiņu.
Tad pēc pavēles, man nākas uzspiest kvēlu skūpstu viņam uz vaiga... Grūti neizvemties.
     Kad izeju no vagona, lai dotos uz viņa auto, mani apžilbina kvēlā vasaras sākuma saule. Es novēršu skatienu uz sānu, un tur zem koka ieraugu tumšu siluetu ar kapuci uz galvas šajā karstajā dienā. Svešinieks ir atslābis, un atspiedies pret koka sarepējušo stumbru.
Mēs saskatamies...
Tas ir viens no Viņiem!
Mana sirds sāk auļot kā zirgs hipodroma sacīkstēs, un ikkatra rēta un brūce nodreb.
Zem kapuces minimāli redzu krāsu uz sejas, un siluets pasmaida, gandarīti un draudoši.
Esmu atrasta...
Nepaies ne ilgs laiks, līdz atkal nokļūšu viņu rokās.
     Ar lielu sparu ielecu automašīnā, un Jevs nopriecājas, domādams, ka pēc iespējas ātrāk gribu nokļūt uz viņa dzīvesvietu. Viņš protams nosēžas man blakus, skaļi grauzdams ledeni ar atvērtu muti. Ik skaņa griež manās ausīs, un automašīnas motora rūkšana atskan kā šūpuļdziesma gurdenuma pilnā vakarā.
     Es nemitīgi lūkojos atpakaļ, gaidot parādamies savus atriebes kāros vajātājus. Varbūt mūs pa ceļam apturēs, un visus nošaus? Ja nu viņi izsekos līdz pašam galam, un tad nodedzinās visu, ko vien var?
     Piepeši manu uzmanību piesaista mazā galvaskausu rinda uz mašīnas pārsega. To pētot, es reizē nomierinos, reizē uztraucos vēl vairāk. Šī kaulu virkne ir krāsota melnbaltos toņos, tāpat kā pilnīgi viss šo svešinieku dzīvēs. Braucam divās mašīnās, jo no kaut kurienes uzradās vēl sargi.
    - Ies pa pirmo! - vīrietis nopriecājas, atskatīdamies atpakaļ uz tirgus tīklojumu.
Ārpus logiem atbalsojas šāvieni...
     Gārdzoši kliedzieni atskan kaut kur tālumā, dzīdami prom tumsu, un ar pēdējiem spēkiem turoties pretī pašai Kaulainajai. Šāviens. Kliedziens. Klusas lūgšanas, kuras es nedzirdu. Varbūt tas viss ir manā galvā? Varbūt tirgū vēl visi priecājas par sauli un kūstošo, debešķīgo saldējumu? Varbūt šāvieni nav īsti? Gribu lekt ārā no mašīnas, skriet atpakaļ, taču durvis ir aizslēgtas... un šobrīd izrādīt dumpīgumu nav īstais brīdis. Amara piekodināja NE PAR KO necensties aizbēgt pašai, savādāk viņa kopā ar pārējiem mirs.
Pavisam bāla es iespiežos pēc iespējas dziļāk sēdeklī un mašīnas stūrī...
Kā mazs, nobijies jēriņš...
Ja nu tur slaktē kādu nost manis dēļ?
    Mans prāts aptumšojas, un dzirkstele aižķiļas dvēselē kā mazs spridzeklis. Ar kāju iesperu Jevam pa krūtīm, aizsitot elpu, un ar roku metos žņaugt priekšā sēdošo šoferi. Es visa trīcu, nezinu vai no bailēm, vai adrenalīna. Uz pieres gan no karstuma, gan piepūles izspiežas sāļa, bāla sviedru lāsīte. Šofera rokas knapi valda auto, viņš nospiež bremzes, un mēs gandrīz nāvējoši ietriecamies līkā ozolkokā ar apkaltušiem zariem. Āda kļūst jau zilgana... nedzīva. Bet maita vēl elpo. Jevs atguvies parauj mani aiz matiem ka mazu cālīti, noraujot nost manas rokas no šofera jau ar sārumu un blāviem zilumiem nosētās miesas. Es situ Jevam pa degunu ar aso elkoņa sturi, liekot sārtai asiņu straumītei apskalot viņa lūpas.
Sitiens...
Sajūtu sāpes pierē un dzelzs garšu rīkles dobumā. Acu zīlītes iepeld tumsā, taču ar pēdējiem spēkiem esmu iekrampējusies priekšejā sēdeklī.
Vēl viens sitiens...un es bezspēcīga nokrītu uz sāniem.