Mirusī Kāršu Kava

Brīvsolis I (11)

     Pie stūres sēž Pauls, un viņš izvēlas apkārtceļus, braucot pa platiem, bet nomaļiem ceļiem. Artūrs ar cauršauto kāju nebija ilgi spējīgs pabraukt, tāpēc visu ceļu nosēdēja ar kadonu asinīs. Izbraucam cauri vairākām pilsētām, kas ir rozā putekļos noklātas. Šis rozā mākonis ir piesaistījis manu uzmanību. Tas nav visur, bet tikai konkrētās vietās, kur uz zemes ir izauguši sārti veidojumi. Šie veidojumi rāpjas pa ēku pelēkajām sienām, laternu stabiem un soliem.
     Apstājamies pie vecas ātrās ēdināšanas kafejnīcas. Milzīga firmas zīme kādā negaisa laikā ir nolūzusi un ietriekusies aizaugušā puķu dobē. Blakus kafejnīcai ir neliela koku strīpa, kas atdala to no plata, liela ezera. Otrā pusē ir plata šoseja ar krustcelēm un milzum daudz luksaforiem un ceļazīmēm. Pāri šosejai ir lieli, dekoratīvi māla podi ar ziediem iekšā, bet tālāk ir lielu daudzstāvu māju masīvs.
     Izkāpdama ārā no mašīnas, es pastiepju plaukstas pretī debesu mākoņiem, nožāvājoties un izkrakšķinot kaulus. Pauls pieliek blašķi pie lūpām, bet neko nesagaršodams, izkrata pēdējās pilītes uz asfalta.
- Maita, tukša. - viņš nikni pie sevis norūc, izvilkdams cigareti no jakas kabatas un aizdedzinādams to.
- Ja jūs zinātu, cik nepierasti ir neredzēt pils sienas, viduslaikus un Jeva harēmu. - es atviegloti pasmaidu.
- Jevs... jā... - Pauls pasmīkņā, - To īso brītiņu, kad biju pilī, jau dzirdēju, ka viņš ņemoties ar padotajām, pārējiem večiem liedzot to prieku. -
Piepeši sirmgalvis atver mašīnas aizmugurējās durvis un izņem manu džinsu jaku ar miroņgalvu un margrietiņu punktiņiem. Mana sirds priekā salecas, un es maigi pasmaidu.
- Iebāzu mazliet degunu noliktavā. - Pauls pasmaida, bet viņa vaibsti atkal atslābst alkohola reibumā.
Jaku nevelku karstuma dēļ...
     Mēs ieturam ātras pusdienas, un es dabūnu gaļas konservu, kas garšo labāk par visām pils pelēkajām putrām un pliekanajām zupām. Mēles kārpiņas noglāsta arī cepuma saldum. Pusdienu laikā gaidu, kad Artūrs uzdos jautājumus par Džokeru pieķeršanos man, taču viņš klusē kā ūdeni mutē ieņēmis.
Pauls jau sen būtu sacēlis traci un iemetis man ar savu blašķi pa pieri...
     Kad savācam mantas no mašīnas un sākam doties daudzstāvu ēku virzienā, atskan kluss pīkstiens.
- Pagaidiet mani! - pāri augstās piekabes malai ir pārkārusies Rūta.
Viņas pieglaustā un kārtīgā matu cope nu bija gandrīz vai izjukusi, un matu gumija turās vien dažās matu šķipsnās. Ar eleganto spieķi rokās viņa cenšas izkāpt ārā, ar kājām meklēdama atbalsta punktus, taču gandrīz nokrīt zemē. Pauls palūkojas Artūra virzienā ar lūdzošu skatienu. Sapratis, ka blondīnis nekustēsies no vietas sāpošās kājas dēļ, viņš tomēr pieskrien pie sievietes un noceļ viņu zemē.
- Kurš pie Velna viņu paņēma līdzi? - es murminu, kamēr sirmgalvji lūkojas viens uz otru.
- Es viņu vēl no piekabes izmetu. Laikam pati iekāpa ātri. - Artūrs taisnojas, - Bet kā? Viņa pat izkāpt nevar. -
- Tici man, viņa var gan izkāpt, gan iekāpt. Tikai teātri vajag paspēlēt. - dusmās vaigi kļūst sārti, - Es ar viņu nekur neiešu! Pēkšņi viņa tik vāja un nevainīga! -
Iekšā mutuļo milzīgs aizvainojums ar litriem riebuma. Neciešu šo sievieti ne acu galā, tāpēc pagriežos un eju ēku virzienā, nemaz līdz galam nenoskaidrodama ceļu.
     Artūrs noskatās nopakaļ un uz brīdi aprunājas ar sirmo plašu atskaņotāju. Viņš jau grib ar savu čerkstošo dziesmu uzkliegt man, taču blondīnis viņu apklusina. Redzu, kā kaut kas tiek sarunāts, un Rūta pieķeras Paulam pie elkoņa atbalstam. Blondīnis ar lielām pūlēm mani panāk. Viņam kāja ir sabindēta, taču kadona dēļ sāpes ir kļuvušas maigākas.
- Pagaidi, neskrien! - viņš man uzsauc, uzlikdams roku uz pleca, - Izmetīsim loku. Mēs tagad nedrīkstam atļauties šķirot cilvēkus. -
- Nu es varētu strīdēties par to, vai viņa vispār ir cilvēks. - atcērtu, bet ievelku dziļu jo dziļu elpu, - Izvēdināšu galvu. -
     Mēs abi nogriežamies uz mazākas ieliņas. Sienas līdz ceturtajam stāvam ir noaugušas ar sarkanajiem veidojumiem, aizķerdamas arī veļas striķus, vējā izkarinātas drēbes un stikla logus. Šis veidojums vijas kā vīteņaugs un sadalās vairākos zaros un daļās. Ziņkārībā tuvojos šim sārtumam, un ieraugu, ka tas atgādina rožu dārzu. Mazas, sarkanas sēnītes, kam cepurītes ir kā ar asinīm notrieptas rozītes.
Artūrs aptur mani, neļaudams iet tuvāk, tāpēc vēroju no attāluma...
Gaiss šķiet sasmacis un pilns ar trūdu smaku, kas spēcīgi izdalās no sēnēm. Smakas dēļ parādās nelabums. Tāda sajūta, ka blakus trūd sakarsuša līķu kaudze. Apkārt lido zaļgani melnas mušiņas, izbaudīdamas aromātu, taču tā īsti nemaz neuzsēžas uz sēnēm un neielido rozā putekļos, kas ir pacēlušies virs veidojuma.
- Kas tas ir? - es vaicāju, cenšoties apspiest vēlmi pieiet tuvāk.
Tik atbaidoši, bet reizē skaisti...
- Redzi, to tur līķi? Tās sēnes aug no tā. - vīrietis man atbild, norādīdams uz guļošu, garmatainu zombiju sievieti.
Viņas vēders ir atplēsts vaļā, bet mute atvērta. Šajās vietās ir saauguši rožaino sēņu puduri, kas smako trakāk par pašu līķi, bet zombija āda ir rozgana.
- Tu neej klāt. Tās rozā ir sēņu sporas, ja tu tās ieelpo, tad dienas laikā pārvērties par zombiju. - Artūrs turpina stāstīt, - Tāpēc man nepatīk lielas pilsētas. Lielāka iespēja atrast šitās sēnes un viegli dabūt galu. -
- Kāpēc nenāc ar gāzmasku? - jautāju.
- Man viena ir. Bet man nav, ko tev iedot, tāpēc labāk iesim ar lielu līkumu. -
     Mums daudzreiz nākas iet atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nākuši, šo sēņu paklājiņu dēļ. Dīvaini, ka sporas neplūst prom no sēnēm ar vēja palīdzību, bet gan gluži kā dzīvas mušiņas planē virs tām. Taču, šādi maldoties, mums izdodas atrast pasta ēku, kurā kādreiz pārdevušies sīkumi - vitamīni, plāksteri, avīzes un žurnāli.
Tagad, kad sabalansēts uzturs gandrīz vai neeksistē, vitamīni ir zelta vērtē...
Ar Artūru cenšamies iedomāties, kā šajā pilsētā bijis pirms tam, un šādi aizrunājoties ne vienu vien reizi sanāk satikt zombiju barus un bēgt ko kājas nes.
Bet skriešana un adrenalīns tikai uzlabo garastāvokli, un par Rūtu izveidojas dziļa vienaldzība...
Artūram gan skriet ir grūti...
     Starp daudzstāvu mājām, kuras vietām ir savijušās sārtajās, sporainajās zombiju sēnēs, paveras neliels zāles laukumiņš. Tam apkārt ir metāla sēta, neaizslēgta un augsta, vidū stāv gari, brangi ozoli. Sētas iekšpusē viss perimetrs ir nostādīts ar zaļgani dzelteniem fizokarpiem, kam zari saauguši haotiski un nav griezti. Tas ir parks. Mēs piesardzīgi iesoļojam tajā iekšā, aiz sevis aizbīdīdami smagos vārtus. Es izvelku vienu makarova pistoli, un pārbaudīdama ložu skaitu, iztiepju to taisnās rokās. Artūrs iepleco savu ieroci un, nedaudz klibodams, soļo pa priekšu, mezdams skatienu krūmos un fizokarpos. Vīrietis zaļumos atrod dažus gulošus līķus ar vecām, apkaltušām un sistām brūcēm galvās. Pats viņš nodur tikai trīs zombijus, kas ir lēnīgi, gausi un izkāmējuši.
     Ieraugu apaļu stūklaku ar ģipša lotosa ziedu virsū. Ziedlapas ir zaudējušas savu baltumu un ir noklājušās ar nelielu zaļumu, bet ūdens netek. Tas mierīgi guļ duļķainajā strūklakā, spēlēdamies ar koku dažādajiem atspulgiem. Es apsēžos uz malas un ielūkojos strūklakas dzīlēs, knapi saskatīdama dažas monētas, kas mestas cerībā uz atgriešanos. Gribu pieskarties tām un sajust tajās sakrājušās cerības, taču netīrais ūdens uzdzen man zosādu un nelielu riebumu.
Taču no netīrumiem neaizbēgu...
Artūrs uzšļaksta man sauju ūdens un pats pasper pāris soļus atpakaļ smiedamies. Ar pirkstiem notraušu netīrumus no ūdens un ieslidinu pistoli svārku kabatā. Pāris piles no manas rokas trāpa arī Artūram. Viņš veiksmīgi izvairās un pieskrien man klāt, satverdams mani aiz pleciem un viegli spiezdams tuvāk strūklakai. Mēs abi smejamies, un es vēl šļakatu trāpu viņa zilajā acī.
     Mēs apsēžamies uz soliņa, maigu putnu dziesmu ieskauti. Artūrs ir atstutējis ieroci pret savu kāju un ar pirkstiem nemitīgi knibinās ap drošības slēdzi. Skatiens ir iedzīts zemē un pirmīt dzirkstošais prieks ir pazudis parka garajos zāles stiebros un saulainajos pieneņu puduros. Varbūt viņš arī nevēlas man uzticēties Džokeru dēļ? Varbūt viņš pieņems tik pat grūtu lēmumu cik Amara un Ella?
- Stāsti, kas uz sirds. - uzrunāju viņu, mazliet baidīdamās no atbildes.
- Man? Man viss ir labi. Kapēc prasi? - viņa vārdi birst ātri un strauji, - Drīzāk jāprasa, kā tu jūties brīvībā? -
- Nemaini tēmu. Stāsti. - strupi atcērtu, cenzdamās uzspiest uz lūpām smaidu.
Artūrs brīdi padomā, un tad ieslidina roku savā kabatā.
- Labi, pateikšu. Bet tu apsoli klusēt! Nevienam ne vārda! - blondīnis liek man apzvērēt un izvelk no kabatas skaistu sudraba gredzenu, - Gribu bildināt Amaru, bet es nezinu... šaubos, ka viņa piekritīs. Šaubos, ka viņai vispār patiks šitais metāla verķis. -
Mana sirds atvieglojumā atmaigst un pakrūtē ieperinās patiess prieks.
- Tu traks esi? Manlieks, viņa jau sen gaida bildinājumu. Un tici man, gredzens ir tiešām skaists. - cenšos puisi pārliecināt, un viņš pateicībā pasmaida.
     Atkal iestājas neveikls klusums. Es maigi ar pirkstu galiem situ ritmu pa kāju. Šo melodiju bieži dungoja Ella, tādēļ ātri vien apstājos.
- Kāpēc tavas draudzenes nebēga kopā ar tevi? - Artūrs izspļauj sāpīgu jautājumu.
Ilgi cenšos izdomāt, kā atbildēt tā, lai nepieminu Džokerus un to vēlmi mani sagūstīt.
- Dažs labs, kurš šobrīd staigā ar Paulu, izplatīja baumas par to, ka esmu Jeva piegulētāja. Viņas vienkārši negribēja man uzticēties. Domāja, ka nodošu viņas tam briesmonim. - pēc dziļas ieelpas izstāstu.
- Bet nejau Džokeru dēļ, vaine? - viņš vaicājoši paceļ uzaci, no jauna piebiedē man augstu pulsu.
- Nē. Viņiem tur nav nekāda sakara. - novēršu skatienu pieneņu dzeltenumā.
- Domāju, ka tev par viņām jābeidz uztraukties. It īpaši, ja nebiji Jeva piegulētāja. - Artūrs apliek roku man ap pleciem un silti saspiež.
- Nu... Tas kroplis dažas reizes piespieda. Man nebija izvēles. - noslauku dažas asaras, kas sakrājušās acu plakstiņos, - Es vēl glābu Ellas pakaļu. Un viņa pret mani tā...-
Aizgriežos prom un atpiņķerējos no sirsnīgā tvēriena. Cenšos domas novērst, uzlūkojot debesis un zaļos koku galus.
Artūrs grasās vēl kaut ko teikt, taču lemj par labu klusumam...
     Atskan klusa pukstēšana, klikšķēšana, un mēs abi ķeramies pēc ieročiem. No stūra čāpstinādams iznāk rozā krāsas zombijs ar acīm - kvēlām kā oglēm. Viņš ierauga mūs, taču nespēj kliegt, jo tam kakls ir caurs, balss saites - izrautas, bet ievainojumā aug rožainās sēnes. Es izņemu nazi āra no kurpes un ieguldu to savā plaukstā. Bet, kad speru dažus soļus uz priekšu, Artūrs mani aptur.
- Netuvojies tam! Šitie rozie pārnēsā sporas. Atceries, ja ieelposi, pārvērtīsies pati! - viņš brīdina, nolaizdams rokas gar sāniem, - Nešausim, savādāk piesaistīsim citu zombiju uzmanību. Labāk vienkārši ejam prom. -
Aplūkoju sava naža zilgano asmeni un ar īkšķi pārbraucu pāri zeltainajiem rakstiem.
Nē... šo nazi atstāšu piemiņai...
Pametu skatienu apkārt, taču neredzu neko, ar ko varētu zombiju nogalināt. Uz šiem briesmoņiem man parādās ļoti slepkavieciskas tieksmes, pat ja visas iekšas trīc no uztraukuma.
Nespēju atturēties...
Katru reizi, kad zombijs ir jānogalina, izjūtu azartu. Zombija galināšana ir kā spēle par dzīvību vai nāvi, un... šī spēle mani ļoti piesaista.
     Pagriežos pret Artūru ar šaurām acīm, kas pilnas ar asinskāri.
- Tev ir nevajadzīgs nazis? - es vaicāju, nopētīdama viņa kabatas.
- Man ir divi, bet abi vajadzīgi. Redzu tavās acīs to pašu, ko izjutu, nogalinot Džokerus. - viņš smagi nopūšas, pagriež zombijam muguru un pasniedz vismazāko nazi, kāds viņam ir.
Šaurs, bet ass nazis...
- Negribu, lai tu domā, ka esmu slepkava. Tikai man tā vardarbība, tie Džokeri... - vīrietis iesāk, taču es pārtraucu.
- Es nenosodu. Zinu, kā tu jūties un būtu darījusi tieši tāpat. Mums ir kopīgs naids pret viņiem. - pavēstu un atvēzējos naža metienam.
Smalkais asmenis izslīd man no rokas, pārgriezdams vēju uz pusēm, un tā gals sastopas tieši ar zombija pieres augšdaļu.
Artūrs apgriežas atpakaļ, uzlūkodams ķermeni, kurš saļimst zemē. Blondīnis velta man apbrīnas pilnu skatienu.
- Tik liels naids, ka plēš ķermeni uz pusēm? - viņš piepeši izgrūž pāri lūpām.
- Tikpat liels, ka plēš. - apstiprinu.