Mirusī Kāršu Kava

Laimes stūrītis II (2)

    Guļu ilgi, līdz pienācis nākamās dienas saulainais rīts. Ir paagrs, kādi pieci rītā... Vismaz tā rāda pulkstenis pie sienas.
     Naktī esmu gulējusi rāmi, par to liecina glītais palags. Jūtos kā iekalta akmenī - stīva, ierūsējusi -, bet pie katras sīkākās kustības iesūrstas brūces. Tās kļuvušas krietni sāpīgākas nekā iepriekš - kā uguns kvēlās liesmas, bet varbūt tā vienkārši šķiet pēc mierīgā, maigā miega, kad zudis jaudīgais adrenalīns. Gulējusi esmu kā līķis vienā pozā visu nakti, un nepamodos trauksmes tramdīta ne reizi. Tik labi mīkstos palagos gulējusi nebiju patiešām sen.
     Ar lielām pūlēm uzmanīgi pietuvojos loga dēļiem un maiga saulīte apglezno manas skropstas ar zelta pavedieniem. Pagalmā viss mierīgs, mežmalā arī. Nevienas dzīvas un nedzīvas dvēseles neredzu, un tas ļauj atslābumam turpināties.
Cik labi...
     Paceļu savu asiņaino, uz grīdas pavirši nomesto kreklu un vienās apakšbiksēs aizšļūcu uz virtuvi. Ķermenis šķiet vēl aizmidzis un smags, kājas velkas pa grīdu, bet rokas ir nokritušas gar sāniem kā lupatas. Virtuvē mani atkal sagaida ēdienu plaukti un lielā, galvu jaucošā izvēle. Ko brokastīs?
Tunci?
Kukurūzas nūjiņas?
Marinētus gurķus?
Bet, kad acis sastopas ar brokastu pārslu paku, sirds ietrīsas, nostaļģijai noglāstot manu mugurkaulu. Šodien uzvedīšos kā cilvēks, tāpēc atrodu baltu, ar svītrām greznotu bļodiņu un karotīti kā nākas, tikai piena trūkst. Katrs cukurotais gabaliņš izdanco cauri manai mutei kā virpulis, es ēdu lēni un izbaudu ikkatru kumosu.
Auzas, žāvētu augļu gabaliņi un sēkliņas...mmm. Pat ūdens šķiet garšīgāks nekā visur citur šajā naida pilnajā pasaulē.
     Kad beidzu ēst, brīdi lūkojos griestos - tie šķiet nedaudz netīri, taču par traipiem es nedomāju, nē! Manas domas ir ievēlušās milzīgā tukšuma bezdibenī, es cenšos atcerēties pēdējo reizi, kad ēdu brokastu pārslas ar pienu, taču prāts kategoriski atsakās doties pagātnē, kurā mani mīļie radi un draugi vēl bija starp dzīvotājiem. Man nepatīk par to domāt...
Neviļus izbīlē atceros piesārņoto ūdeni, kurā iekritu. Tās norautās rokas... kājas...
Fu!
Kas ar mani tagad notiks? Vai tādā veidā inficējos ar vīrusu, un manas dienas ir skaitītas? Ja tā, tad labāk mirt tepat, šajā jaukajā mājiņā, kuras brūnās parādes durvis apsargā kupls, graciozs un smaržojošs ceriņu krūms.
     Piepeši es saraujos, ar rokām aptverdama kuņģi. Asas sāpes šķērso manu vēderu kā elektrība, un atkal vaigos sakāpj bālums. Es metos pēc miskastes... un brokastis aiziet vējā.
     Ādu nosedz maza zosāda, man paliek ledaini auksti. Es noguļos uz grīdas, un mana sirds sažmiedzas izmisumā.
Man ir tik daudz jautājumu:
"Ko darīt? Kāpēc? Kā labāk? Vai miršu? Kad? Tas būs mokpilni un ilgi? Vai ir vērts dzīvot?"
Vaigus šķērso karstas, sāļas asaru lāses kā zili kristāla gabaliņi.
Tukšums plēš mani pušu...
Galvā skan griezīgi izmisuma zvani...
Es šņukstu kā mazs bērns un cenšos aizturēt savu zvērīgo kliedzienu, kas sparīgi cenšas izlausties no mana cietā krūšu būra.
     Es raudu tik ilgi, līdz vairs neko nejūtu. Esmu palikusi mēma, sirds sitās tik truli un klusi. Vienīgais, kas liecina par manu dzīvību ir fiziskās sāpes - sāp gan jauni savainojumi, gan vecas, pabalējušas, bet baisas rētas. Nolemju pārmeklēt māju, ar rokām nemitīgi meklēdama atbalstu, kas spētu noturēt manu svaru. Man vajag zāles un pienācīgas drēbes, lai nebūtu jāstaigā kā kailai žurkai, kas izmisīgi meklē patvērumu no briesmām.
     Guļamistabā, kurā es gulēju, atrodas garš, tumšs skapis. Ar cerību pilnām acīm atrauju to vaļā un ieraugu gandrīz sava izmēra drēbes. Uzvelku kājās pavisam vienkāršus, ogļmelnus riteņbraucēju stila šortiņus, tie der kā uzlieti, bet uz torsa - karmīnsarkanu krekliņu ar lencītēm. Tas ir nedaudz par lielu, taču dzīvot var. Pēdas gan atstāju kailas, jo nelielā zābaku un botu izvēle man spiež un berž. Ar acu kaktiņu neviļus pie skapja ieraugu kaut ko spīdīgu - slēdzeni. Tā nav aizslēgta, bet satur kopā brangu ozolkoka lādi, kam rāmī iededzināti dažādi smalki simboli un daiļi raksti. Ar savām rokām noglāstu tās grezno, smago vāku.
- Cik skaisti! - apbrīnā nočukstu kā mazs, kluss putniņš.
Tad es to uzmanīgi atveru.
- Sasper mani jods! - neticībā vārdi šķērso manas pavērtās lūpas, un kaktiņi savelkas nelielā smaidā.
Mazliet nekārtīgā kaudzītē salikti ceļu un elkoņu sargi, biedējošas gāzmaskas, melni, eleganti ādas cimdi un uzpleči un citi aizsargelementi. Tos es pagaidām neaiztikšu, nav nekādas nepieciešamības.
    Tālāk mans intereses un ciešanu pilnais ceļš turpinās milzīgā guļamistabā, kas daļēji pārtapusi par pedantisku biroju un noliktavu. Uz viena sienas plaukta stāv dažādas mapes ar dokumentiem, bet galds ir nopulēts tīrāks par spoguļvirsmu. Plauktos stāv visvisādi sīkumi, sākot ar skrūvēm, atsperēm, beidzot ar stikla kolbām un mēģenēm. Atrodu pretsāpju tabletes, un droši bez ūdens noriju veselas divas. Šī istaba man šķiet pārāk neomulīga, tādēļ dodos tālāk.
     Visbeidzot sāpes rimstas, un kopā ar tām izbalē arī uzmācīgās domas, kas parādas kā asinskāri odi. Palēnām piepildos ar spēku un sāku uzkopt nekārtību, ko aiz sevis šajā mājā atstāju, iebrāžoties kā zvērīgs viesulis, līdzi nesot haosu.
     Mani pārtrauc sāpīga vemšana. Bet kāpēc tā mani tramda? Varbūt esmu saindējusies ar ēdienu?
     Pagaidām nolieku vietā arī kumodi, un speru savas kailās pēdas uz lieveņa, kas ar savu vēso ēnu rada patvērumu no pavasara beigu saules. Dvēseli satricina ceriņu smarža, un es kā bailīga stirna, lūkodamās uz visām pusēm, tam pietuvojos un ieplūstu zaļajā violetumā. Noplūcu vienu pušķīti un ar pirkstiem naivi škirstu zīdainos ziediņus, meklēdama laimīti ar piecām lapiņām. Kad to visbeidzot atrodu, norauju vārīgo violeto punktiņu un no sākuma pielieku to pie savām sasprēgājušajām lūpām, tad simboliski ielieku mutē.
Brr... nedaudz rūgts!
Ievēlos arī vēlēšanos, kaut gan zinu, ka tā nekad nepiepildīsies: - Kaut viss būtu kā agrāk! -
Kādreiz, vēloties pēc mīlestības un laimes, pēc veiksmes un miera, nekad neiedomājos, ka nonākšu līdz dienai, kad būs jālūdzas par zombiju izzušanu. Smieklīgi.
     Putni čivina ar pilnu elpu, un to muzikālās dziesmas aizdzen visas domas prom. Es tās izbaudu, un nemanāmi sāku šūpoties dziesmām līdzi.
     Aizšļūcu arī līdz mežrozīšu krūmam, kas pilns sniegbaltu, sulīgu pumpuru. Tas gatavs ar visu sparu plaukt vaļā un ziedēt kā tāds daiļš kāzu plīvurs. Roka sniedzas lauzt vienu ziediņu, kātiņš nokrakšķ, un es saduru roku uz apslēpta dzelkšņa. Atraudama roku ar ziedu prom no krūma, grasos ielikt pirkstu mutē, taču tas pagalam netīrs, un zem nagiem redzami visvisādi mēsli, kas daudzo cīniņu laikā radušies.
     Kā Dieva dotu dāvanu ieraugu trīs mucas ar lietus ūdeni. Vienā iekritusi kāda smilga un peld melna vabolīte ar spīdīgiem spārniem un garām antenām. Aizsoļoju pēc lielākas bļodas, un ieleju tajā ūdeni, pēc tam aiznesdama to uz tumšo vannasistabu. Vēsais ūdens skalo manu miesu - noglāsta plecus un krūtis, maigās kakla līnijas un muguru. Nomazgājas tumši zemes pleķi, sakaltuši asiņu traipi, dūmaini pelni un lipīgi sveķi. Esmu tik netīra, ka nākas mazgāties pa otram lāgam, un drīz vien es jūtos tā, it kā būtu nomainījusi ādu. Līdzās visiem netīrumiem pazūd arī mani grēki un raizes, un vieglāka top mana mazā sirds. Vienīgi daža brūcīte ūdenī iekož kā maza bite.
     Ieleju savai rozei glāzē šo burvīgo lietus ūdeni, un nolieku to tieši virtuves galdam pa vidu, tā, lai samtainās lapiņas spēj gozēties zeltainajā saules starā. Apsēžos un uzlūkoju šo smaržīgo brīnumu, it kā pirmo reizi to redzētu.
Šajā vietā ir gluži kā paradīzē...