Mirusī Kāršu Kava

Skaistums prasa upurus I (7)

     Jau agrā gaismiņā esmu atvērusi savas acis, taču vārtos savā cietajā gultā un siltajos palagos. Klausos, kā dzied pirmie rīta puntiņi un kā to spārni sparīgi plivinās vējā. Šodien būs vējaina, bet karsta diena, un šis karstums ļoti patīk mušām, kas ik pa brīdim ieskrien teltī un dūkdamas nevar atrast atpakaļceļu.
Viena muša dūc otrā telts stūrī, un tas stipri nokaitina vecāko telts iemītnieci...
Viņa smagi izveļas ārā no gultas un ar papēdi nomin bezspecīgo mušiņu, kas apkritusi uz muguras un netiek augšā. Sieviete atglauž savus matus ar sirmajām šķipsnām un klusi apģērbj savu stalto augumu. Tiek savīta bize, kas pēc tam pārtop copē, un svešiniece sāk atgādināt skolotāju. No mazas, šūtas auduma kules viņa izvelk maizes gabaliņu un notiesā, pēc tam kuli cītīgi paslēpjot zem matrača.
     Drīz vien sāk mosties arī pārējās sievietes, bet es vēl mazliet vēlos paslinkot.
Aizveru acis...
Atskan klusi soļi, un kāds tuvojas manam augumam. Jūtu, ka svešiniece pieliecas man pie sāniem... pie naktsskapīša... pie ūdensglāzes. Es pielecu sēdus un ar lielu spēku satveru ūdensglāzi pirmā, acīs iedegoties naidpilnai liesmai. Uzacis saraucas cieši kopā, un sirmā sieviete, kuru sauc Laura, samulst.
Atkal gribēja mani modināt ar ūdens palīdzību...
-Es esmu pamodusies. Tev gan vajag atžirgt! - pārliecinoši pasaku un izleju glāzes saturu uz viņas svaigi mazgātās blūzes.
- Ko tu atļaujies? Smadzenes kā cālim! - viņa spurojas pretī ar nedaudz piepūstiem vaigiem.
- Mācos no labākajiem! - piemiedzu viņai ar aci un pasmaidu.
Un tad viltotais smaids momentāli pazūd...
Pārējās sievietes mūs vēro, taču es tam nepievēršu uzmanību. Neļaušu sevi pazemot vairs.
      Stāvot spoguļa priekšā, grūti sevi pazīt, taču uz labo pusi. Zilumi pabalējuši un kļuvuši krietni maigāki un mazās brūcītes sadzijušas. Manas acis ir kļuvušas apaļākas, žirgtākas, kaut gan tumšie loki zem tām nezūd. Esmu pārstājusi arī klibot, vien retu reizi kāja nepaceļas līdz galam. Nelabums te vienu brīdi ir, te otru - pavisam nav, to ir grūti kontrolēt.
     Pirmo reizi Jevs licis saviem padotajiem uzklausīt sieviešu niecīgās vēlmes. Tiek sadabūtas matu krāsas, šampūni, nagu vīles un citi skaistumprodukti. Arī Ellas matu šķipsnās rotājas stiprāka gaiši violetā krāsa. Viss sieviešu bariņš uzmirdz, sakopjas un izskatās daudzreiz žirgtāks un jauneklīgāks.
Es ļāvu Ellai apgriezt manus matus...
Tagad tie ir nedaudz īsāki, čirkaināki un tīrāki.
     Viss pils pagalms čum un mudž ar rosīgiem ļaudīm kā bišu strops ar čaklām bitēm. Uz gariem veļas striķiem vējā žāvējas tikko ar rokām cītīgi izberzta veļa. Noliktavā trūkst slotu un lupatu, tās visas cītīgi berž grīdas, putekļainus plauktus un lieveņus. Dzīvnieku kļuvis nedaudz mazāk, tie laikam sagatavoti lieliem mielastiem. Un beidzot kāda sieviete salāpa arī caurumus teltī.
     No agra rīta palīdzu izberzt pēdējos ar mērcēm un alkoholu aplietos galdautus. Tie ir gari ar mežģīņotām maliņām. Pēc to pakāršanas vējā, uz veļas striķiem vairs nav vietas.
Segas un palagi...
Dvieļi un galdauti...
Aizkari un paklāji...
Krekli un zeķes...
Viss tiek mazgāts līdz vismirdzošākajai tīrībai. Laikam jau viesi ir ļoti svarīgi.
     Ellai ir nedaudz mainījušies uzdevumi, un istabu uzkopšanas vietā viņa kopā ar vēl trijām meitenēm lauka vidū cenšas noturēt sprogainu aitu un ar asām šķērēm apcirpt tās vilnu. Aita kopā ar Arnitu, kas ir viena no darbīgākajām sievietēm, nogāžas zemē un ar nagu pārsit viņas pieri. Sargs uzreiz sievieti aizvelk prom uz traumu punktu, pa ceļam satverot citu dāmu. Vienai aitai seko nākamā, bet netīrā vilna tiek salikta metāla spaiņos, kuri vēlāk tiek aiznesti uz tukšu telpu. Šajā tukšajā vietā palēnām tiek ienesti vērpjamie ratiņi. Sākumā tie ir tikai divi. Un sievas tiek liktas pie darba, nemākulīgi cenšoties radīt rupjus dzijas pavedienus, kas pēc tam tiek mazgāti un žāvēti.
     Es atkal sēžu dārzeņu dobēs, raudama ārā zaļās nezāļu galviņas. Nejauši izrauju nelielu, negatavu bieti un ieraugu, ka tā ir līdz pusei nograuzta.
Zemesvēži...
Tie neļaus augt pārtikai, kaut kā jātiek vaļā no šiem mošķiem. Skatoties uz to, ka zeme nesen tika mēslota ar zirgāboliem, rodas sajūta, ka melnie zemesvēži ieperinājušies tieši ar šī mēslojuma palīdzību.
Dobē nosēžu līdz pustumsai...
     Tā tā diena ātri paskrējusi, un laiks nedaudz apgulties gultā, atslābināt muguru, kas smeldz no saspīlētās ravēšanas pozas. Pie manis pienāk pusaudze, kārtodama savas vējā izpūrušās, violetīgās matu šķipsnas.
- Runāju ar Arnitu. Viņa teica, ka īsti nezin nevienu vietu, caur kuru viegli tikt ārā. Jeva gaiļi visu cītīgi apstaigā un apsargā. - Ella pasniedz man lapiņu, iespiezdamās man blakus pie sāniem.
- Arī vīriešu zonā nekā nav? - es čukstus vaicāju, un viņa noliedzoši pamāj ar galvu.
- Viņa neko nevienam nestāstīs, bet arī prom pati laikam netaisās bēgt. Cik sapratu, viņai tur draugs otrpus sienai. - Ella cītīgi skaidro, - Es domāju, ka mums jāaiziet atpakaļ uz galveno noliktavu pie tā vīrieša. Varbūt tur kaut ko pajautāt? -
- Nu nē... Tu viņam tā vienkārši uzticies? - es mazliet nošokēti jautāju.
- Bet viņš iedeva vistiņu un palīdzēja savai māsai. Tas taču... - Ella cenšas strīdēties pretī, taču apmulst un sasvītro lapu.
- Nu labi, aiziesim pie viņa. Cita varianta mums nav. - piekāpjos un pieveru acis.
Cita varianta patiešām nav...

     Pašā vakarā izceļas liels haoss teltī. Sievietes pieskrien pie savām guļvietām un no svārkiem krata ārā personīgās mantas, slēpjot tās starp skapjiem, matračiem un telts plēvēm. Es satveru savu nazi un instinktīvi paņemu to plaukstā. Iesteidzas divi sargi ar lukturīšiem un sāk spīdināt to gaismas starus pāri telpai. Uzreiz tiek aizturētas divas sievietes, kuras nepaspēj noslēpt mantas, kā arī tā meitene, kuras dēļ šis šovakara tracis iesācies.
- Jevs bija augstākās domās par jums. Mēs zinam, ka jūs drēbēs slēpjat mantas, un mēs pārmeklēsim katru šīs telts stūrīti. Par pārkāpumiem tiksiet sodītas. - drukns, bārdains vīrietis nodrebina savu dobjo balsi un nospļauj siekalas uz zemes, - Cūkas! -
- Kopš rītdienas visas staigāsiet īsākās drēbēs. Ja vēlreiz kāda no jums tiks pieķerta, staigāsiet visas bikini. - otrs piebalso, un sāk dzīt sievietes ārpusē.
     Vējš tumsas aizsegā kļuvis saltāks, toties zvaigznes joprojām mirdz apburoši skaisti. Ella ir piespiedusies man cieši klāt, atkal pirkstu gali ir auksti un nosaluši.
- Tu paslēpi mantas? - es viņai vaicāju, - Man nazis vēl ir rokā. Es nezinu, kur likt. -
Pusaudze sašutumā iepleš acu plakstiņus un sāk taustīties man ap vidukli. Kad es iedodu Ellai savu nazi, viņa to vienkārši iemet blakus garākā zālājā, kur to nakts apber ar tumsu, ēnām un zāles stiebriņiem.
     Klāt klusi pieslīd Arnita un viņa saspiež Ellas elkoni. Sieviete ir plecīga, stalta, ar bieziem, tumši blondiem matiem. Viņas blūzītes augšējās divas pogas vienmēr ir atpogātas, atkājot maigos krūšu apaļumus, bet piedurktnes - atlocītas līdz elkoņiem. Smaids ir žilbinošs.
- Meitenes, kāpēc tagad mūs pārbauda? - viņa vaicā ar pieklusinātu balsi, taču jautājumu sadzird kāda cita.
- Rīt tak viesi būs. Ja nu mēs kaut ko plānojam, viņiem vajag pārbaudīt. - viena svešiniece saka ar neapmierinātu balss toni.
- Nē. Ginta vainīga. Neredzēji, ka viņi nāk pēc viņas? Sagrāba un aizvilka. Laikam atkal cigaretes slēpa svārkos. - cita pasmīkņā un ar sakrustotām rokām lūkojas notiekošajā.
- Viņi to par svārkiem domā nopietni? Tā nedrīkst būt! - Arnita piespiežas mums vēl tuvāk, cenšoties nepievērst citu uzmanību.
- Tevi tik ļoti biedē īsāki svārki? - es mazliet apmulsusi vaicāju, un arī Ella ir pacēlusi uzaci.
Arnita pakasa savu aitas cirpšanā dabūto ievainojumu uz pieres, un pieliecas man čukstus pie auss, - Ella teica, ka jūs meklējat izeju. Ja jūs bēgat, lūdzu, lūdzu ņemat mani līdzi. Zinu, ka iepriekš gribēju palikt, bet tagad man nav izvēles. -
Sievietei asaras sariešas šaurajās acīs, un viņa nemanāmi uzliek savu roku uz vēdera. Svārki nedaudz aplokās apkārt tam. Viņa šo kustību dara intuitīvi un nepamanāmi, taču es pamanu un mana sirds iesmeldzas.
Viņa ir jādabūn prom...
- Cik ilgi? - es vaicāju, pamezdama skatienu uz apaļīgo vēderu, kas apslēpts garos, platos svārkos.
- Kas? - viņa no sākuma neko nesaprot.
- Tas. - vēlreiz ar acīm pametu.
- Es nesaprotu, par ko tu runā, piedod. Bet jūs man palīdzēsiet, vaine? - viņa cenšas mainīt tēmu.
- Tikai tad, ja būsi godīga. - uzstādu ultimātu, sakrustojot rokas uz savām krūtīm un ieņemot staltāku pozu.
- Četri mēneši. - viņa klusi nopūšas, un beidzot arī Ella saprot, par ko iet runa.
Arnita ir stāvoklī...
     Mēs vienojamies par noslēpumu un kopīgu prombēgšanu. Pēc telts pārmeklēšanas sievietes viena pēc otras tiek pārbaudīta. Tiek atrastas slēptas kabatas, maisiņi un svārku nodalījumi.
Šīs sievietes ir gudras...
Citas tiek aizsūtītas saņemt sodu, citas tiek cauri sveikā, vien pamirkšķinot skaisti savas skropstas. Es esmu pateicīga, ka Ella aizmeta manu nazi, un arī es netieku sodīta. Taču pusaudze savu kabatu dēļ gan iekuļas nepatikšanās. Viņai momentāli tiek norauti nost svārki un iemesti nelielajā svārku kaudzītē.
Gribu skriet pakaļ, taču Ella pamāj ar galvu, atturot mani...
Vienās apakšbiksēs meitene tiek vesta dziļāk tumsā, viņas kailajai, maigajai miesai mirdzot mēnessgaismā. Tālāk puskaila mugura un skaistās kājas sastopas ar asu zirga pātagu.
Pērieni ir asi kā cirvis, un atstāj negantas, sarkanas un sūrstošas svītras.