Mirusī Kāršu Kava

Zem ādas I(6)

     Kad debesu klājs kļuvis tumšs un necaurredzams, es atveru acis un uz pirkstu galiem izslīdu ārā no telts. Ella mani ievelk krūmos un ved cauri nomaļām vietām, kurās nestaigā sargi. Zari brikšķ un lūst zem manām kājām, bet oļi šņarkst un rīvējas. Īsā auguma pusaudze patiešām kustas ātri kā čūska, un es knapi tieku līdzi, apslāpējot smago elpošanu.
     Mēs lielākoties slīdam gar pašiem, aukstajiem mūrakmeņiem un sienām, un vēsais vakara vējiņš nedaudz saldē manus plecus. Ella no sava krūštura izņem divas mazas, zaļi baltā striķī pakārtas atslēdziņas, un ar vienu ātri vien tiek atslēgtas kādas smagas durvis, ieskautas putekļos. Mūsu īsie papēži dobji, bet klusi atbalsojas pret koka grīdu, kura saplūst kopā ar piķa melnumu tālajos istabas stūros. Telpa ir ar pelējumu, polikarbonāta plāksnēm un plēvēm piepildīta. Plēves ka spoki plīvo, piekarināti pie griestiem, un arī logu aizklāj vienīgi plāna kārta ar šo spoka ādu. Ella izrāpjas caur logu, un uzreiz aizskrien aiz tuvākā stūra. Es viņai sekoju pēdu pēdā, un uz brīdi apsēžos, atvilkdama elpu.
Plaušas iesmeldzas no piepūles...
Lodes vieta kājā kā no jauna uz sekundi uzliesmo, bet tad sāpes norimst... tur ir tikai rēta...
     Sadzirdot aizdomīgu troksni, mēs nokrītam ar krūtīm smiltīs, slēpjoties tumsas un malkas šķūņa aizsegā. Garām pasoļo garš, jauns puisis, kam tikko sākušas dīgt ūsas, un viņa plecus izrotā izdiluša mēness gaisma. Rokā viņam tiek turēts garš miets, gandrīz divi metri, bet mieta galā - ķēde ar suņa kaklasiksnu. Kaklasiksna ir sagūstījusi ķermeni, kas raustās uz visām pusēm, it kā tā muskuļi impulsīvi tiktu sarauti krampjos.
Nu es zinu, no kurienes naktīs nāk zombiju rīstīšanās...
Puisim mieta galā ir zombijs, un viņš ar to ir iznācis pastaigā kā ar bīstamu, izsalkušu suni.
- Tu mani esi atvedusi otrpus sienai? Tur, kur mūs nelaiž? - es klusi čukstu Ellai pie auss, un viņa, ar roku aizspiežot manas lūpas, apstiprinoši pamāj ar galvu.
     Bāli zaļganais radījums ar iegrimušām acīm izmisīgi osta gaisu, meklēdams tuvumā upurus. Pie puiša viņš laikam jau ir pieradis, jo neliekas par to ne zinis, vai arī vienkārši nav spējīgs pagriezties. Mums blakus iedziedas circenis, garajā, ar rasu noklātajā zālē, un zombijs kā negudrs grib mesties mūsu virzienā. Ar spēcīgu satvērienu sargs viņu tur savā priekšā.
Ja zombiju palaidīs vaļā, tad mūs atradīs...
- Tu dumjais elles radījum, neiesi pie kukaiņa! Lo*s esi? - puisis tam nikni uzsauc.
Un mēs ar Ellu atviegloti nopūšamies, uztraukumam nokrītot no pleciem.
     Kad gaiss atkal tīrs, mēs turpinam savu ceļu. Sastopam vēl vienu sargu ar zombiju pie koka kārts, taču vairāk neviena ārā nav... vismaz mēs neredzam.
     Kaut kur tālumā ierejas lapsa kā suns. Pēc tam čerkstošie rējieni pārtop griezīgos bērna smieklos, gluži kā no šausmu filmas. Viss tālais horizonts dreb kā apšu lapa no šiem dīvainajiem trokšņiem, taču es neredzu nedz tumsā ietērptās pļavas ar rudajiem astes galiem, nedz pogājošas pūces sabiezējušos koku galos. Mēs esam ieskautas neomulīgos un baltos miglas lāņos, kas ar savu dzestrumu dursta ādu. Visa pils sēta šķiet mitra, un no veciem pakšiem un stūriem virmo senlaicīga smaka.
     No jauna esam pie augstas murakmens sienas, šī ir otra no diviem šīs sētas torņiem. Neviens to nesargā un nenovēro, tāpēc es kļūstu ārkārtīgi nemierīga.
Parasti noliktavas tiek cītīgi uzraudzītas...
Nāk talkā otrā atslēdziņa, un Ella atslēdz durvis, taču, kad gribu spert soli uz priekšu, viņa mani aptur. Pietupdamās līdz zemei, viņa ar pirkstu parāda melnus, neredzamus, nospriegotus diega gabaliņus, kas šķērso durvju rāmja apakšu un augšu.
Tas ir slazds...
Ar pirkstiem Ella man parāda pavēli sekot viņas kustībām.
Mēs pārkāpjam pāri diegam, reizē pieliecoties, lai neaizķertu otru. No slēptās kabatas svārkos pusaudze izņem zaļu gaismas stienīti, kuru pārlaužot rodas gaisma. Ar to viņa izpēta dēļu grīdu vēl divus metrus uz priekšu, norādīdama uz vēlvienu nopietnu slazdu. Uz zemes ir nolikts plats dēlis ar uz augšu sadzītām, asām, bet sarūsējušām naglām, lai zaglis uzdurtu savas pēdas.
Visai dīvaina, bet efektīva aizsardzība...
     Ellai atrodot vienu no gaismas slēdžiem, istabā bez logiem iezogas vāja gaismiņa. Tikai viena no daudzajām lampām ir iedegta, taču ar to pietiek, lai visu apskatītu.
- Ko tev vajag no šejienes? Neko ekstrēmu neņem, viņi skaita. - Ella man pasniedz lapiņu, taču es tai uzmetu tikai paviršu skatienu.
     Noliktavai ir trīs stāvi un čīkstošas, stāvas koka kāpnes. Pirmajā stāvā ir metāllūžņi, svarīgi izejmateriāli būvniecībai, remontam un jaunu lietu radīšanai. Ir arī darbagalds gluži kā šķūnī, tas ir aprīkots ar kaudzi naglu un instrumentu, kas darbināmi ar akumulatoriem. Otrajā stāvā ir dažādi apģērbi, lielākoties melnbalti, tualetes papīri un citas lietas. Vienā veļasgrozā atrodu savas vecās drēbes... es dabūšu viņas atpakaļ, tikai jāiegaumē šī kaste.
     Kā nosiekalojies suns es paveros trešajā stāvā. Tā nav noliktava sieviešu zonā, kurā stāv lupatas, dvieļi un mazgāšanas līdzekļi, bet gan tāda vieta, kurā glabājas viss, ko mana sirds kāro.
Pilnas nažu un šaujamieroču makstis saudzīgi apsegtas ar austu, brūnu vilnas pledu...
Konservu bundžas un sausās pārtikas kastes ir smuki saspiestas plauktā cieši kā grāmatas...
Medikamentu atvilktnēs tabletes, kapsulas un pulveri ir rūpīgi sašķiroti, nav nekāda haosa...
Šļirce ar... kadonu...
Sausais iekurs, sērkociņi, medību slazdi, aizsargekipējums, sveces, ieroči, šeit ir viss.
     Lai gan Ella mani mudina neko neņemt, mani pirksti niez, lūkojoties uz nažu kolekciju. Pa vienam paceļu tos un iemēģinu roktura ērtību savā plaukstā. Mani piesaista truls, taču spīdīgs asmenis ar zilganu kātu un apzeltītiem rakstiem.
"Mešanai ērts... Ātrai reakcijai labs, un arī dizains tā pa smuko."
Protams, ka kabatas nazis aizslīd man aiz jostas, kur tas piestiprinas ar metāla kājiņu. Ar pirkstiem pārbraucu pāri pretsāpju tabletēm, un paraduma dēļ gribas tās visas norīt sausas bez ūdens.
Taču man tagad nekas nesāp...
Jūtos labi!
     Tumsnējā pusaudze ir pārmeklējusi galdu ar atvilktnēm telpas vidū. Viņa klusi man uzsvilpj un aicina tuvāk galdam, virs kura mirdz patumša lampa. Meitene uz galda ir izklājusi lielu, nedaudz cietušu un paplukušu papīra gabalu - pils pagalma plānu. Tajā ar marķieriem un pildspalvām ir sazīmētas dēļu sienas un ēkas ar funkcijām.
Miestnieka nams...
Kūts...
Sievietēm ir dzijas vērpšanas, kā arī lopbarības sagatavošanas telpa...
     Ārā izkļūt nevar. Nobrukušajās pils mūru vietās ir ierīkoti stingri apsargāti posteņi, un aiz šiem robiem ir plašs lauks lopu ganīšanai, kas apbūvēts ar koka sienu. Ieeja un izeja ir tikai viena.
     Ella uzsēžas uz skaidaina darba galda, un atspiežas pret sienu, kas nolīmēta ar dažādiem, aprakstītiem papīriem. Ar pirkstu galiņiem viņa satver skaidu drupačas un met tās manā virzienā. Es pasmejos.
- Ir ziepes...- smagi nopūšos, ar spēku satinot atpakaļ karti un noliekot to vietā.
- Arnita ar aizvērtām acīm prot visu izstaigāt. Viņa ir ielīdusi visos kaktos. Varbūt jāpajautā viņai, kur ir vājais posms teritorijā? - Ella raksta, - Viņa naktīs neguļ, bet staigā apkārt, saucot tos par nakts ceļojumiem. -
- Domā, ka viņai var uzticēties? Es tā skatos, ka viņai liela mute, ar visiem tenko un stāstus atstāsta līdz vismazākajam sīkumam. -
- Es tik un tā parunāšu ar viņu. Man ir laba nojauta par to. - pusaudze pasniedz lapiņu, un , kad esmu to izlasījusi, turpina rakstīt, - Un runājot par tenkām... Visi domā, ka tu esi Jeva piegulētāja, tāpēc tu esi kā kauna traips šajā kopienā. Vai tā ir taisnība? -
- Nē. Kas tas par sviestu? - sameloju, nelabumam un riebumam iedurot pakrūtē.
     Kad meitene nolec no galda, ar rokām tīrot skaidas ārā no svārku krokām, gaisma izdaiļo papīrus uz sienas. Es pasperu soli tuvāk, lai lasītu. Viens no rakstiem ir par piesardzīgu resursu piegādāšanu uz sieviešu zonu. Cits papīrs ieskicē tās lietas, kas ir jātaupa ar īpašu piesardzību. Pašā vidū ir virkne ar noziedziniekiem. Starp tiem ir arī izsvītroti vārdi... laikam jau bargi sodītie, paverdzinātie vai nogalinātie.
Bet zem šī ir vēl viens saraksts - bīstamākie, asinskārākie cilvēki. Tie, no kā jābaidās, kas ir jāuzmana. Tie ir slepkavas un indētāji, kurus ikviens vēlas dabūt pie saviem sāniem, ne pretinieku pusē.
Saraksts:
"Acālijas māmuļa"
"Deniss Bručovskis"
"Loretta"
"Velna duča apvienība"
"Pīķa Dāma"
"Mihails G."
"Mihails D.U."
Tas ir īss, iekļaujot visādas iesaukas, grupējumus un atsevišķas personas.
    Bet Pīķa Dāmas vārds atkal ievieš nemieru. Gribu tikt prom no šī vārda tik ļoti. Viņa mani biedē un izraisa riebumu manās vistumšākajās dzīlēs. Pīķa Dāmu kādreiz uzskatīju par bīstamu tikai vienā rajonā, taču izskatās, ka viņa ir iekļauta daudzu citu kopienu un grupējumu īpašo cilvēku sarakstos ar savu nāvējošo pieskārienu.
     Ella tikai pasmejas, pielikdama pirkstu pie Acālijas māmuļas vārda.
- Tā patiešām ir veca kundzīte. Bet sprinaga. - meitene izpauž komentāru.
     Piepeši telpas stūrī kāds ieklepojas, un mēs abas sastingstam. Ella pasniedzas pēc slotas kāta, kas atsliets pret skaidaino galdu, bet es - metāla kastetes, kas glīti ieguļ manā plaukstā.