Mirusī Kāršu Kava

Vienkāršība I (14)

     Mana apmešanās slimnieka gultā ar aizkariem apkārt ir pavisam jauka. Man ir viss - silts ēdiens, tīrs apģērbs, duša un labierīcības. Esmu izlūgusies arī kādu grāmatu, ko palasīt, lai aizkliedētu garlaicību. Protams, neviens man neaizliedz izpētīt pilsētu un iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Jā, pa pilsētu paklejoju, taču jauni cilvēki man pagalam neiet pie sirds.
     Šodien mākoņi ir izraibināti ar tumšiem mutuļiem, un tie ir aizklājušies priekšā saules dedzinošajiem stariem. Es priecājos par šīm nelielajām pārmaiņām, jo arī zemei vajag atpūsties, savādāk zāle jau ieguvusi pavisam nedzīvi dzeltenu krāsu. Taču man par izbrīnu, augus šajā pilsētā neredzu. Vien dažos dzīvojamo māju logos redzu kādu bālu orhideju, kaktusu vai treknu, bet putekļainu naudas koku. Ielas sastāv no pelēkiem toņiem - asfalta, trotuāriem, skumja paskata ēkām un tumšu infrastruktūru. Bieži vien šī pilsētas aura liek arī pašiem iedzīvotājiem izskatīties sadrūmušiem un sašļukušiem.
     Kamēr sapņaini skatos augšup uz metāla tiltiem, uz kuriem labprāt gribētu tikt, manā plecā nejauši ieskrien vīrietis ar kartona kasti. Tā nokrīt gar zemi, saturam neaptīkami nograbot, un arī viņš pats gandrīz vai nokrīt uz ceļiem. Bet noturas.
- Ups, piedo', piedo'! Es neredzēju tevi. - viņš nervozi nober vārdus un ieceļ kasti ciešāk padusē.
- Viss kārtībā. Paklau, kā var tikt tur augšā? - es parādu ar pirkstu uz debesu ceļiem.
- Uz tiem tiltiem? Uz "augšējo stāvu"? - viņš pārvaicā, uzlocīdams atpakaļ atraisījušos piedurktni, - Gandrīz katrai mājai var tikt uz jumta. Tur varēs redzēt pilsētu virs pilsētas, foršs skats! Tu šeit esi pirmo reizi? -
Apstiprinoši pamāju ar galvu un pasaku paldies.
- Nu tad ceru, ka iejutīsies šeit. Lai tev jauka ekskursija! - viņš uzsmaida un aizsteidzas tālāk, atkal gandrīz izlaižot kasti no rokām.
Es viegli pasmejos.
     Ja jau tik viegli ir nokļūt uz "augšējo stāvu", tad jau es mierīgi varu iegriezties jebkurā ēkā. Un tā es arī daru. Iesoļoju daudzstāvu mājā, kurā lielākā daļa durvju ir aizslēgtas, bet priekšā piesietas sarkanbaltas lentes, lai neviens pat nedomātu tajās iekļūt. Pa ceļam garām paiet pāris iedzīvotāji, taču viņi nemaz man neko nesaka, un es ātri vien nonāku līdz augšstāvam. Uzkāpju pa pēdējam kāpnēm, un sajūtu asu, aukstu vēju iecērtamies plaušās. Āda nosijājas ar zosādu, un manu jaku Helmuts atstāja novārtā, tāpēc tagad esmu puspliki ģērbusies. Taču man vienalga, gribu redzēt, kā izskatās ielu tīklojums no augšas.
     Skatienam paveras metāla un koka būdiņas uz ēku jumtiem. Tie atgādina ne tikai novērošanas posteņus, bet arī tusiņu un ugunskuru vietas, pat dzīvojamās zonas ar matračiem un virtuvītēm. Skats tiešām ir interesants, un mans žoklis atkaras vaļā. Šeit ir izveidota vēl viena pilsēta, jauna un droša pasaule. Visiem jumtiem ir uzstādītas sētas, lai neviens nejauši nenokristu zemē. Augšā dzīvojošie jūtas pasargātāki nekā pārējie, jo zombijiem šeit būtu grūti pārvietoties un orientēties.
     Esmu uz ēkas jumta, kur cilvēki ir iekūruši ugunskuru un dzer karstu kakao raibās krūzēs, kamēr blakus ir skatuvīte, uz kuras skaisti ģitāru spēlē pavecāka sieviete mētelī. Netraucējot svešiniekus, es klusi aizlavos līdz tuvākajam tiltam, kas ved uz slikta paskata siltumnīcu. Uzkāpjot uz pārejas, metāls nočīkst, un es sāku prātot, vai tas vispār mani spēj noturēt. Aizveru acis un speru vienu soli pēc otra, līdz izlemju pavērst savu skatienu lejup, pāri margai. Lai gan ēkas nav pārāk augstas, cilvēki ielās tik tiešām izskatās mazāki.
     Brīdi vēl uzkavējos šajā skaistajā skatā un turpinu ceļu uz vēja caurplēsto siltumnīcu. Tā ir gara, un gar taisnā jumta malām ir salikti puķupodi. Manas acis priekā iemirdzas, ieraugot zaļojošus augus un krāsainas pelargonijas tajos, kas atgādina rozā, sarkanus un baltus krāsas triepienus. Ieeju siltumnīcā, pārkāpjot pāri augstam koka slieksnim. Tomāti ir izvijuši savas stīgas visas labās sienas garumā, un zem lapām ir parādījušies zaļgani bumbuļi. Kreisā siena ir noklāta ar asām gurķu lapām, taču tiem pakājē ir paprikas un čili piparu zaļie augumiņi. Siltumnīcas galā, protams, aug vesela rinda ar dažnedažādām salātlapām - spinātiem, rukolu un citām. Diemžēl ierastā siltumnīcas miklā gaisa vietā virmo auksts vējš. Pieeju pie izplēstā cauruma, un ar rokām mēģinu plēvi nostādīt atpakaļ vietā, lai redzētu, ko darīt lietas labā. Pagaidām spēju vien atstutēt lāpstu pret caurumu, lai kaut nedaudz aizkavētu vēju, taču es vēl atgriezīšos, lai salabotu.
Nez kurš šajā ar metālu pilnajā pilsētā audzē zaļumus?
      Uz jumta atskan durvju noklaudzēšana, un es izeju ārā no siltumnīcas, aiz sevis aizverot to. Jumta malā stāv sieviete ar biezu, melnu bizi, viņa velk rokās dārza cimdus un metas meklēt spainīti un kaplīti.
- Sveika! - es iesaucos, nedaudz izbiedējot sievieti.
- Fu! Nedari tā! - viņa pielikusi rokas pie savas sirds veic dziļas ieelpas.
- Esmu Samanta. Piedod, ka bez uzaicinājuma atnācu līdz siltumnīcai. Vienkārši pilsēta trūkst augu, un vesels dārzs šķiet kā retums. - nedaudz pasmejos, pakasīdama pakausi.
- Kā tā, atnāci? Bļāviens, es aizmirsu  ievilkt tiltu. Muļķe! - viņa nostrostē sevi, bet tad paņem rokās dārza darbarīkus.
- Tev tur izplēsts caurums sienā. - cenšos ievirzīt sarunu, taču viņa šķiet aizdomājusies.
- Cik sapratu, tev patīk dārzs, ja? Varbūt vēlies palīdzēt? Man noderētu lieka roka, jo nav daudz laika, lai ravētu. - sieviete piedāvā, un es ar lielāko prieku piekrītu.
     Ar liekiem, dzelteniem dārza cimdiem ierušinu savus pirkstus zemē un atbrīvoju augus no sīkajām nezālītēm.
- Neesmu tevi redzējusi apkārt. Esi jaunpienācēja? - viņa maigi vaicā, aplauzdama dažus zariņus tomātiem.
- Jā, neesmu vietējā. - atzīstu, turot skatienu uz nezālēm, - Kāpēc nekur citur nav neviena dārza? -
- Bērns, man knapi paveicās ierīkot šo te pašu. Sūdi notiekās ar tiem dārziem, apkārt pilsētai daudz zombiju, tie saindē visu melnzemi. Arī sēklas ir grūti atrast, jo visas savākusi viena traka cilts. - sieviete skaidro, šaurajām uzacīm izlocoties kā divām arkām, - Bet man šķiet, ka neesmu vienīgā, kam ir dārziņš. Pāris ļautiņiem vēl ir ierīkots. Ja nemaldos, kopā ir kādi četri dārzi, kas ir maz, bet mums primārā pārtika ir meža gaļa. -
- Vai tad jūsu galvenie, bosi vai līderi, nezinu, kā jūs viņus saucat, nevar saorganizēt dārza būvniecību? - es sašutumā vaicāju.
- Jā, kā tad. Veci, konservatīvi mūllāpi! Kā viens no tiem izlēma pāriet tikai uz gaļu, tā visi piekrita. Viņi galīgi nav padomājuši, ka zvēru arī nav bezgalīgi daudz. -
Nedaudz neizprotu šo lēmumu, bet kas esmu es, lai iejauktos jau pastāvošajā kārtībā. Vienīgi... es varētu paprasīt savai paziņai par šo visu.
- Es jau gribētu bietītes, burkāniņus, varbūt pat tos pašus kartupeļus un cūkupupas iestādīt. Bet pat par šī mazā pleķīša īri vien maksāju lielu naudu. Redzi, bērns, es nedzīvoju šajā ēkā. Man nākas paieties gabaliņu, lai te tiktu. Nevar kurā katrā vietā stādīt dārzeņus. - tumšmate stāsta, mazliet atpūtinādama rokas, - Bet kur tu dzīvo? -
- Pagaidām slimnīcā ar to balto plakātu. Pēc tam gan jau redzēs. - atbildu.
Kamēr ravējam apspriežam arī citus dārzus, un viņa pastāsta, ka viena dārza īpašnieks labi pelna, pārdodot savus stādiņus puķupodos. Kārtīgs bizness.
     Pēc mūsu darba ātri vien siltumnīca izskatās sakoptāka. Kā pateicību, laipnā sieviete iedod man saujiņu ar salātlapām, jo tas pagaidām ir vienīgais, kas ir nogatavojies. Tās sulīgi smaržo manās saujās un mutē saskrien siekalas, pat, ja lapas izskatās pēc zāles vien.
- Ja tu redzi, ka kaut kur pārdod vai var dabūt kādus stādiņus, lūdzu nopērc man, - tumšmates smalkās lūpiņas savelkas smaidā, - Naudiņu es tev atdošu! Apsolu! -
- Neko nesolu, bet centīšos pameklēt. Ko domā darīt ar to caurumu? - vaicāju, pāriedama pāri tiltam, šoreiz bez liekas kavēšanās.
- Viss jau ir izdomāts, tu neuztraucies. Bet droši nāc ciemos vēlreiz! - elegantā paskata sieviete, kas nebaidās arī no netīra darba, man saka, griezdama zobratu, kas ievelk tiltu viņas pusē.
Cik parocīgas tehnoloģijas...
- Starpcitu, mani sauc Hermīne! - viņa uzsauc, man aizejot, bet es tik pamāju ar roku.
     Man nezinot, mani ir ievērojis vēl viens acu pāris. Sagaidīdama, kad es pazūdu pavisam, no durvju ailes iznāk Rūta, rotaļīgi plivinādama vējā savus garos, melnos svārkus. Ar paceltu uzaci viņa vēlreiz palūkojas mana virzienā, neticēdama savām acīm. Lai arī sirds viņai nežēlīgi stipri sitas, sirmgalve pašpārliecināti valkā prieka masku.
- Viktors teica, ka man tev jāatnes šis. - viņa pasmaida, pasniedzot Hermīnei aizlīmētu aploksni, - Starpcitu, mas bija tā meitene? Tu viņu pazīsti? -
- Viņa netīšām iemaldījās manā siltumnīcā. Uzaicināju viņu kādreiz ciemos, gan jau sapazīsieties. - tumšmate atbild, plēsdama vaļā aploksnes stūri.
- Nedomāju, ka būtu gudri svešiniekus aicināt pie sevis. It īpaši, kad ar mums kopā ir apmetusies arī Viktora mazā meitiņa. - Rūta cenšas iebilst, taču Hermīne nemaz neklausās viņas vārdos, un tas sirmgalvi nedaudz aizvaino.
Tumšmates acis slīd pāri rakstītajām rindām, un lūpas saraujas vēl šaurākā svītriņā.
- Viņš brauks kur? Kur Artūrs tagad taisās? - Hermīne nikni iesaucas, steigdamās uz durvju pusi.
- Paklau, Hermīne! - Rūta satver viņu aiz elkoņa, - Viktors man skaidri piekodināja nevest nevienu jaunu cilvēku mājās. Viņš ļoti uztraucas par savu meitiņu. Tu paklausies, ko es saku! -
- Šī ir mana māja! Jūs te neatbraucāt, lai komandētu! - Hermīne asi atcērt un dodas prom, vilkdama sev līdzi sirmgalvi.
     Nonākot lejā uz ielas, Rūta met acis apkārt, meklēdama rēgu, kas līdzīgs man. Galvā ir tik daudz domu, ka sieviete sāk apšaubīt savu veselo saprātu. Kā mironis var atgriezties starp dzīvajiem? Un nejau kā zombijs, bet pavisam kā dzīvs cilvēks.
Taču ziņkārība, naids un bailes neļauj nomierināties...
Diemžēl, meklētā persona nekur nav redzama, un garām paskrien vien bērnu bariņš, aizsteidzas vīrietis ar ķerru, kas pilna ar dēļiem, bet virs galvas palido vārnu bars. Pat izmisīga griešanās apkārt nelīdz, un Rūta padara sevi par muļķi.
- Kāds bija tās meitenes vārds? - sirmgalve iedomājas pajautāt, pusceļā uz mājām.
- Kuras? Tā, kura bija pie siltumnīcas, bija Samanta. Kāpēc tev tas tā interesē? - Hermīne pamana sirmgalves lielo interesi un vaicā.
Rūta zaudē savu valodu, viņas rokas sāk trīcēt, un viņa apsēžas uz soliņa ceļmalā.
- Tagad gan patiešām nesaki nevienam, ka viņa ir te. Mums... Ir naids ar viņu. Tā slampa ir ļoti, ļoti bīstama, un no viņas ir jāizvairās. - viņa atbild, un nu gan tumšmate notic.
Taču vispirms viņai ir jāatrod Artūrs. Un lai cik ļoti Rūta liktu viņai klusēt, Hermīne tik un tā no sākuma pakonsultēsies ar jauno puisi, kuram prāts vismierīgākais. Pauls var sākt nepamatotu kautiņu, bet Viktors, aizstāvot savu meitu, aizbēgt prom. Amara... tai gan viņa īsti neuzticas.