Mirusī Kāršu Kava

Vakariņas I (16)

     Jau agri no rīta mani sagaida Ernesta apciemojums. Šoreiz viņš nav atnesis nekādu dāvaniņu, taču mani sagaida kas patīkamāks - ielūgums uz vakariņām.
- Atnesīšu tev skaistu kleitu, lūdzu, uzvelc to. Tu izskatīsies apburoši! - viņš pasmaida, - Un esmu aizrunājis tev istabiņu, nebūs vairs šeit jānīkst. -
- Kādēļ nevaru palikt pie tevis? Tev taču noteikti atrastos man vieta kaut vai uz dīvāna. - mazliet skumīgi vaicāju.
- Neko neteikšu! Tev patiks tava vietiņa! - viņš pasmaida un satver manu vaigu savā plaukstā, - Drīz, jau drīz būsim atkal kopā divi vien. -
No viņa pieskāriena sametas patīkamas tirpas, un viņa kvēlais skūpsts apdedzina manas lūpas, iekrāsojot vaigus koši sārtus.
- Bet tagad man jāskrien. Tiekamies vakarā! - viņš atvadās un aizsteidzas savās darīšanās.
     Garlaicības un mīlas putekļu aizgrābta aizklaiņoju līdz Merlinai. Viņa nelielā, improvizētā virtuvītē krāmē uz šķīvjiem karstas brokastis. Viņa tās negatavo, bet gan saņem pa taisno no centrālās virtuves, kas baro iestādes un to darbiniekus. Cik pati esmu sapratusi, ļaudis saņem bezmaksas ēdienreizes savās darba vietās, taču brīvdienās par sevi jārūpējas pašiem. Protams, par nopelnīto naudiņu ir iespējams nopirkt gan meža zvēru gaļu, gan rīsus, griķus un citus brīnumus.
- Sveika! - atzpiešos pret durvju stenderi, - Palīdzēt kaut ko? -
- Čau, Samanta! Baigi labi, ka tu atnāci. Lūdzu, izdali brokastis slimniekiem, kamēr es lieku. Lai ātrāk iet uz priekšu. - blondīne iedod man rokās iedod divus šķīvjus, uz kuras uzkrāmēta garda paskata putra ar truša gaļu.
Man gribās izzagt dažus gaļas gabaliņus no šķīvjiem, taču es noriju siekalas un savaldos...
Merlinas dēls Otto iznāk no blakus telpas ar tējas kastīti, un, ieraugot mani, pasmaida.
- Čau, Pīķa Dāma! - viņš pamāj man ar roku un sāk likt tējas maisiņus metāla krūzītēs.
- Sauc mani par Samantu, lūdzu. - pasmaidu viņam pretī, un viņš pamāj ar galvu.
Otto izskatās tikko izrauts no gultas, vēl samiegojies un ar sapampušām acīm. Viņa kustības ir lēnas, vēl drusciņ nekontrolētas un miegainas.
     Izdalu porcijas slimniekiem, pēcāk pienesot arī tējas krūzītes katram. Ir labs pulciņš ar sirojumos ievainotiem ļaudīm, kas sastapušies ar citiem cilvēkiem vai vienkārši satraumējušies neuzmanības dēļ. Viens vīrietis salauzis potīti medīšananas laikā, paklupdams aiz mikla, nogāzušās koka. Sadurtā meitenīte joprojām guļ, nerunādama pilnīgi ar nevienu. Esmu centusies uzsākt ar viņu sarunu, kamēr neviens neskatās, taču viņa neko neatbild kā ūdeni mutē ieņēmusi.
Tā, it kā kaut ko slēptu...
     Pati atļaujos pusdienas ēst Merlinas kabinetā, tādēļ ērti iekārtojos uz brūnā ādas dīvāna. Man blakus apsēžas Otto, dzerdams karstu tēju un grauzdams cepumu paciņu.
- No sākuma gaļa jāpaēd. Otto, nevar uzreiz cepumus. - Merlina aizrāda, apsēžoties pie sava galda un noliekot uz tā divus sķīvjus - vienu sev, otru dēlam.
- Man negaršo truša gaļa! - pusis spītīgi spurojas pretī, parādot kārtīgu pusaudža vecumu.
- Vismaz putru. Gaļu vari atdot man. - sieviete neatlaidīgi turpina, taču neizdodas zēnam piespiest apēst brokastis.
Merlina nopūšas, atmezdama dēla brokastīm ar roku, un sāk gremot mutē kūstošo, fenomenāli gardo gaļu ar putru.
- Starpcitu, Samanta... - blondīne, kā atcerēdamās kaut ko, saka, - tu esi sajaukusi dienu un nakti. Kā vampīrs tāds. -
- Ko? Tu zini, ka es neguļu? - pārsteigumā paceļu uzacis.
- Joprojām gribu ticēt, ka tu esi labā nevis sliktā, tāpēc ceru, ka tu neiesaisties nakts noziegumos. - viņa stingrā balsī saka.
- Nē, es neko nedaru, tikai guļu uz jumta un vēroju zvaigznes, kad nenāk miegs. - cenšos attaisnoties, taču blondīnes sejā joprojām neredzu uzticību.
     Līdz brokastu beigām valda neomulīgs klusums. Es pieceļos kājās, pasakos par brokastīm un dodos prom, taču apstājos durvju ailē.
- Es saprotu, ka grūti uzticēties man, Pīķa Dāmai, taču es nekad nenodotu cilvēku, kurš man dara labu un ārstē. - klusu pavēstu, - Un šovakar es iešu vakariņās ar Ernestu. -
- Pat, ja tu neatzīsti to, manās acīs tāpat esat skaists pāris. - Merlina pasmaida, nolaizīdama savu karoti, un es saprotu, ka viņa man uzticas.
     Pastaiga ielās izvēršas diez gan neomulīga. Visu laiku acis šaudās pāri plecam, sānieliņās un svešinieku sejās. Ja arī kāds uzlūko mani mana statusa dēļ, jūtos kā grēkāze, kas ir atklājusi kāda nozieguma svarīgu posmu. Tā arī ir, un tieši tādēļ man draud nazis ribās vai sitieni pa seju.
     Kaut kur atskan pazīstama balss.
- Kāršu triki! Nāciet, vērojiet! - Helmuts, plātīdams rokas, uzrunā garāmgājējus.
Mazs galdiņš ir apklāts ar rūtainu galdautiņu, bet pie tā sēž jauna meitene. Viņa savās rokās mierīgi maisa kāršu kavu, pārvaldīdama pat vissīkāko kustībiņu. Tiek izspēlets visai vecs kāršu triks - viena kārts tiek iedota skatītājam.
Erca piecinieks.
Tā kārts tiek ielikta atpakaļ kavas vidū, un ar graciozitāti kava tiek izmaisīta. Šķiet dažu sekunžu laikā burvestība ir notikusi, un no pašas kāršu kaudzītes vidus meitene izvelk kvēloši sarkano kārti ar piecām sirsniņām. Pūlis applaudē ovācijās un viegli iesviež meļņiku garām slīdošajā cepurē, ko lepni tur Helmuts. Tumšās lūpas paver pērļbaltu smaidu, kas izstaro neizsakāmu prieku par mazo metāla riņķīšu skanēšanu.
     Es nesaprotu, kā kāršu triki strādā. Tur notiek sava veida maģija, kuru gribētos ieviest ikdienas dzīvē, lai mazās problēmiņas pašas atrisinās. Taču es apzinos, ka gan dzīvei, gan trikiem pamatā ir milzīga viltība, ātras rokas un dzelžaina pašpārliecinātība. Nekas nekad nenotiek godīgi.
     - Tas ir vecs triks! - kāda paklusāka balss iesaucas.
- Jā, lai viņa parāda kaut ko jaunu, šitais jau visiem zināms. - vēl viena piebiedrojas, un skatītāju pūļa acis uzlūko meiteni ar jaunām gaidām.
     Helmuts mazliet nīgri pamāj ar galvu, pieņemdams izaicinājumu. Viņš iečukst meitenei ausī klusu pavēli, un kāršu triku meistare pasmaida. No visiem skatītājiem par upuri viņa izvēlas tieši mani, un rokās pasniedz svaigi samaisītu kāršu kavu. Manī iesitas trauksme, jo esmu uzmanības centrā. Ja nu mani šobrīd vēro mani vajātāji? Meitene pagriežas ar muguru pret mani un aizver savas šaurās, ambiciozās acis.
- Samaisi! - meitene man pavēl un es daru, kā liek.
Kārtis samaisu kārtīgi un pacietīgi gaidu tālākos norādījumus.
- Jebkurā vietā pārcel kavu un izvēlies vienu pusi. -
Man rokās paliek maza saujiņa ar kārtīm, otru atdodu viņas uz aizmuguri izstieptajai rokai.
- Tagad noņem augšējo un apakšējo kārti.  -
Atkal pasniedzu tās viņai.
- Samaisi un atkal sadali uz pusēm. Noņem trīs augšējās, samaisi, noņem divas apakšējās. -
Pēc brīža esmu palikusi tikai ar vienu kārti rokā, un smaga zosāda sapunkto manu miesu.
Skatītāji ar nepacietību gaida tālāk notiekošo, un meitene strauji pagriežas pret mani.
- Mūsu viešņai Pīķa Dāmai rokās ir palikusi kārts - Pīķa Dāma! - viņa bravūrīgi iesaucas.
Pūlis atkal applaudē, taču šoreiz es dzirdu arī negatīvu čukstu šalkoņu.
     Nometu kārti zemē, siltam vējam izgriežot to uz riņķi, un aizsteidzos prom. Jūtos nevis apkaunota, bet atklāta, izģērbta līdz kaulam. Tagad mani atpazīs vēl vairāk cilvēku.
Jūtu viņu urbjošos skatienus pakausī...
     Kad esmu labu gabalu prom, apstājos. Esmu nedaudz aizelsusies, taču pēc sirds ritma un režīma koriģēšanas jūtos daudz spēcīgāka un ar enerģiju pilnāka. Vairs neaizelšos kā iepriekš, arī rokās tik ātri neieperinas vājums.
     Pastiprinājusies ir mana paranoja, un ausis sadzird sīkas skaņas aiz muguras, liekot pagriezties. Es gaidu to brīdi, kad kāds aiz stūra izgriezīs man mēli, salauzīs atlikušos pirkstus un caurdurs plaušas. Jūtos kaila bez ieroča, jo mani nu jau meklē vairāk cilvēku, nekā iepriekš. Un mana identitāte cilvēkiem ir uzlikta uz paplātes... nav vairs noslēpums.
     Manās nāsīs ievirmo patīkama meža gaļas smarža - tā tiek kūpināta kādas privātmājas pagalmā. Acīmredzot šī privātmāja ir pārveidota par meža gaļas pagatavošanas punktu, jo kūpinātavas ir veselas trīs. Uz lieveņa nedaudz nostāk no cilvēku skatieniem ir nolikti divi spaiņi. Es tos pamanu. Balti kaulu gali viz ārā no metāla maliņām, lieli, mazi, resni un vēl nedaudz ar gaļu. Tie ir sagatavoti prom nešanai vai nu uz izgāztuvi, vai kompostu vai pārstrādi. Zibenīgi paķeru vienu nelielu kauliņu bez gaļas, pilnīgi apskrubinātu un tīru. Pa durvīm iznāk ļoti īsa auguma vīrietis un ar paceltu uzaci nopēta mani, bet es, ātri noreaģējot, piespiežu kaulu pie sāna, lai viņš to neredz.
- Jā, lūdzu? - viņš mani uzrunā.
- Esmu jauniņā. Vienkārši izpētu vēl pilsētu. - neveikli pasmaidu, tēlodama nevainīgu meiteni.
Vīrietis, neko neatbildēdams, nokāpj no lieveņa ar spaiņiem un aiziet nezināmā virzienā atbrīvoties no kauliem un skrimšļiem. Nez, ko viņi dara ar dzīvnieku ādām? Varbūt gatavo tās ziemai un veido audumus?
     Ar savu veiksmīgo atradumu es aši dodos atpakaļ uz slimnīcu. Pa ceļam nomaļā šķērsieliņā sadauzu kaulu ar palielu akmeni un visasāko, lielāko šķembu paņemu līdzi, atlikumus iebīdot tumšākā stūrītī. Ar to poašu akmeni iztīru kaula smadzenes un, ar plaukstu izlejot lietus ūdeni, to noskaloju. Slimnīcā Merlinu nekur neatrodu, tāpēc uzmanīgi ielavos viņas kabinetā pārmeklēt atvilktnes. Atrodu daudzus papīrus, rakstāmpiederumus un bateriju kaudzīti. Diemžēl, neatrodu neko, no kā varētu uztaisīt rokturīti kaula asajai šķembai, lai sanāktu nazis. Pret plaukstu vēlreiz pārbaudu tā asumu, prātodama, cik viegli būtu ar šo brīnumu sadurt cilvēku.
Ieraugu savu pirkstu...
Baltā plēvīte ir palikusi aptuveni tik bieza, cik puse no mana oriģinālā pirksta. Tā sabiezē arvien ātrāk un stiprāk, radot ilūziju, ka man ataug pirksts. Bet tas būtu muļķīgi.
      Nolemju kaulu aizlikt aiz brūno auduma šortu jostasvietas. Šorti ir plandoši, tāpēc kaulu redzēt ir grūti. Papildus šķembas stabilitātei ielieku pieguļošo, balto krekliņu šortos, pāri kaulam. Nu vairs neizkritīs.
     Atveras durvis, un kabinetā ienāk Otto, ar matu želeju neveiksmīgi ieveidojis matus. Tie ir nedaudz izpūruši, un ne visi liecas uz vienu pusi.
- Čau, neredzēji mammu? - viņš jautā.
- Nē. Bet oho, kur tu tā saposies? - paceļu uzacis un pieeju puikam klāt, piekārtojot ar želeju notraipītos matus, - Tagad izskatās labāk! -
Noņemot pirkstus no puišeļa matiem, manā acu priekšā uznirst attēls ar vīrieša seju. Viņam ir tumši, nedaudz iesirmi mati, kas arī ir ar želeju eleganti atglausti atpakaļ. Un beidzot es atceros vēl vienu seju, ko spēju savienot kopā ar vārdu. Jo sejas no pagātnes joprojām nespēju iztēloties, tikai vārdus atminēties.
- Man vienkārši svarīga tikšanās, un šī ir augstākā mode. - Otto lepni atsaka.
- Kur tu tādu iemācījies? No draugiem? - kaut kas rausta manu mēli un liek uzdot jautājumus.
- No manas mammas paziņas. Viktora. Ļoti foršs čoms. - puišelis atbild, - Pasaki mammai, ka uz vakariņām nebūšu. Atā, man jāskrien! -
Es atsēžos blondās ārstes mīkstajā krēslā ar atvērtu muti.
Tirgotāji ir tuvāk, nekā man šķita...
Pauls, Viktors un... Rūta.
     Taču pagaidām nevaru par to domāt. Vispirms jāiet uz vakariņām pie mana vecā sirdsāķīša Ernesta. Un tad patiešām sākšu pievērsties Pīķa Dāmas lomai un Artūra plānam.