Mirusī Kāršu Kava

Apsūdzības IV (17)

     Beidzot zombiji ir norimuši. Pēc laika tie vienkārši padodas un šķiet, ka viņiem restartējas atmiņa. Asinskārais un bada pilnais instinkts nedzen vairs tos pie durvīm, jo tur taču vairāk nekā nav. Tā jau varētu mūžīgi skrāpēt sienas, durvis, miskastes, logus un vēl sazin ko.
Ivars cītīgi klausās, kā briesmoņi dodas tālāk prom. Atkal mūžīgais dzinējs - metāls, skaņa, gājiens -, un visbeidzot tas aizķepurojas tālu prom. Tikai metāla klabēšana simtiem reižu atbalsojas sienās un rībina zemi.
Ivars, cītīgi piespiedis ausi pie durvīm, ir iegrimis domu mutulī.
- Tu gribi iet tālāk vai ejam atpakaļ? - viņš jautā, atgrūzdamies no durvīm.
- Tu tiešām domā, ka mūs ielaidīs atpakaļ pilsētā, ja neatnesīsim nekādu informāciju? - paceļu uzaci.
- Ko mums viņiem teikt? Neko neesam atraduši. -
- Jā, bet tie netiktu augšā uz pilsētu. Kaut kam te ir jābūt. -
     Es klusi atveru durvis, atskanot zombija sēņu šļupstiem, un pabāžu ārā galvu. Viss gaitenis ir tukšs, arī ūdenī peldošie zombiji ir aizgājuši līdzi mūžīgajam dzinējam. Vien dažas galvas ar aizvērtām acīm ir pagriezušās pret sienu un neredz Ivara lukturīša gaismu. Pēkšņi asas sāpes iecērtas manā kājas ikrā, es nolamājos un ievelku gaisu krūtīs. Uz zemes guļošais zombijs pie durvīm, kurš šķita miris, vēzē rokas manā virzienā. Tā vienai rokai ir nedabiski gari, sadzeltējuši un sabrūnējuši nagi, bet otrai - balti stumbekņi pirkstu vietā. Gluži kā man bija... Es ar dusmīgu sparu triecu savu kāju tam galvaskausā, un asiņainas kaulu šķembas pašķīst uz visām pusēm.
- Viss būs kārtībā? - Ivars uzlūko manu asiņojošo kāju.
- Jā. Uzticies man. - es atbildu un dodos uz priekšu, nedaudz pieklibojot, līdz pierodu pie dziļo skrambu sīkās smeldzes.
     Tālākais gājiens ir visai vienmuļš. Mēs tikai attālinamies no ieejas punkta, būdami klusāki nekā iepriekš. Ik pa laikam sajūtu Ivara uztraukto skatienu savā virzienā, bet nē..., nejau viņam bail no turpmākā ceļa, viņu uztrauc manas gāzmaskas neesamība un svaigais ievainojums.

Pēkšņi mēs apstājamies...
Kā akmenī iecirsti stāvam...
Kā sasaluši...
Mēs apstājamies nejau tāpēc, ka dzirdam trokšņus...
Mēs dzirdam balsis. Īstu cilvēku balsis un vārdus, kas plūst pāri sausām lūpām. Esmu izbrīnā saraukusi uzacis, bet es zināju, ka kaut kam ir jābūt šajās tumšajās ejās.
Atsāku iešanu, un drīz vien krustojumā saskatu zeltainus gaismas starus, kas lēkā pa griestiem un dažām sēņu skarām. Jā, sēnes jau sākušas veidot skaras, kas gandrīz vai aizsniedz ūdens virsmu. Apkārt kā mušiņas dzīvelīgi planē sporu graudiņi.
Es klusi un saudzīgi nolieku mugursomu zemē, atvērdama vaļā lielo kabatu. Mana kalsnā roka ieslīd iekšā un satausta kaut ko, kas manai asinsritei liek skriet straujāk.
Pistole...
Ivars nesaprašanā paceļ sarauktas uzacis, taču lūpas viņš ir aizkniebis cieši ciet un nebilst ne vārda.
- Nozagu no busiņa. - klusi, bet lepni nočukstu, paceldama zodu nedaudz augstāk.
Ivars pieliek pirkstu pie lūpām, atgādinādams par klusuma ievērošanu.
Aklajiem zombijiem ir labāka dzirde...
Noguļos zemē uz vēdera un piešļūcu pie krustojuma sienas, pabāzdama galvu ārā no stūra. Nevienu cilvēku vēl neredzu, tikai kaut kādas koka konstrukcijas, kas atgādina sienas, laipas un stalažas. Viss krustojums ir pilns ar koka laipām, ļaujot vieglāk pārvietoties, kā arī vietām ir koka plaukti ar nogrieztām zombiju galvām, kas vēl jo vairāk izplata sēņu mākoņus. Acis ir pavisam pazudušas, atstājot vien gaļīgus caurumus, kas ir pilni piestādīti ar rozēm. Žokļi dažām galvām ir nocirsti, citiem pa ausīm ir iznākušas stīgas. Baltas stīgas.
Baltas kā mans pirksts...
Šķiet, ka galvas ir speciāli saliktas, lai audzētu un izplatītu rozā stīgas pa visu kanalizācijas sistēmu.
- Mums vajadzētu iet atpakaļ. - Ivars nočukst.
- Pagaidi, es tikai... -
Piepeši kāds demonstratīvi noklepojas krustojuma pretējā pusē. Es pielecu kājas, taču redzu tikai pustumsā izplūdušu ēnu.
- Kas mums te ir? - vīrišķīga, muzikāla balss ierībina sienas, - Ciemiņus gan mēs negaidījām! -
Gaismas stars atsitas pret ieroča galu, kas nu ir pavērsts manā virzienā. Paceļu savu mazo pistolīti pretī.
Muļķīgi, bet sirdsmieru dos...
No ēnas ārā iznāk vīrietis gāzmaskā, zolīdā polo krekliņā un izejamās, zilās biksēs. Rokās - maza mašīnpistole.
- Jūs būsiet lielisks kolekcijas papildinājums! - viņš sāk smieties, taču apstājas, kad viņam uz rokas tiek uzlikta plauksta.
Vēl viens cilvēks ir atnācis un iespīdina lukturīti manā sejā. Manas acu zīlītes saraujas, un es sajūtos akla, novērsdama skatienu uz Ivaru. Man par brīnumu Ivars iznāk no pustumsas nevis aizbēg. Viņš netaisās slēpties un bēgt.
Viņš nostājas man blakus...
- Eu, Ģirt! Tu nevari viņu nošaut. - vīrietis ar lukturīti sāk smaidīt, - Mums ir lielais džekpots! Mēs būsim bagāti! Tā ir Pīķa Dāma! -
- Ja? Oooo! Bet to otru gan es laidīšu gar zemi! - zolīdi ģerbtais vīrs pasmaida.
Es sasveru savu sīko augumu un nostājos Ivaram priekšā...
Es nevaru pieļaut, lai viņu nošauj. Mans vienīgais variants pasargāt viņu no spindzošajām lodēm ir būt par vairogu.
     Piepeši manā rokā iecērtas Ivara nagi, cieši un asi. Viņš sāk bēgt, skriet pāri laipai uz tumšākā koridora pusi, raudams mani līdzi. Es kupdama, krisdama knapi spēju viņam noturēties līdzi. Mūsu virzienā veikli tiek raidītas ložu šaltis un karstās mašīnpistoles. Es aizveru acis, vien stulbi cerēdama, ka lodes netrāpīs. Piepeši pāri manai galvai kaut kas pārlido un nodžinkst pie svešo vīriešu kājām. Ivars mani pagrūž no visa spēka uz priekšu, tunelī, līdz es nokrītu un sāpīgi atsitu savu zodu pret zemi.
Un nogrand sprādziens...
Ivars ievaidas, nokrīt, bet drīz vien atkal ir pielēcis kājās un rauj mani līdzi.
- Skrien! - viņš pavēl, pats nedaudz pieklibodams.
- Tev viss labi? - es jautāju, nedaudz piebremzēdama.
- Skrien! -
Ivaram ir taisnība - apstāties vairs nedrīkst. Ir nograndis tik liels sprādziens, ka skaņa noteikti ir izskrējusi cauri visai kanalizācijas sistēmai, brīdinot ikkatru zombiju. Sporas no satricinājuma ir sākušas birt vēl straujāk, un nu izskatās pēc rozā cīruļputeņa ziemā.
Mēs pat nezinam, kur mēs skrienam. Esam ielikuši savas dzīvības tīri likteņa rokās. Mēs nezinām vai priekšā būs jauns zombiju bars vai izeja.
Un šī neziņa biedē...
Bet bailes... tās dzen adrenalīnā mūs uz priekšu.
Drīz vien esam nonākuši pie jaunām koka konstukcijām, taču šoreiz tās ir nobloķējušas veselu tuneli. Sienā ir robi, caur kuriem ir redzama milzum milzīga zombiju masa, kas vicina savas rokas uz visām pusēm un kas kāpj viens otram uz galvas. Šķiet, ka zeme pludo no siekalām un sasmakušām asinīm, bet gaiss ir ietinies viegli rozā dūmakā. Arī šie zombiji ir saģērbti dažnedažādos aizsargtērpos.
- Te viņi tiek ražoti. - Izsaku Ivaram savu domu, un viņš pilnībā piekrīt.
Zombiji tiek gatavoti un vākti kam lielam un svarīgam...
Blakus milzīgajai zombiju fermai ir kāpnes. Kāpnes! Es pieķeros mitrajiem un vēsajiem pakāpieniem, vilkdama sevi augšā ar pēdējiem spēkiem. Viss ir tik šaurs un glumš, taču tas mani itin nemaz neuztrauc, jo ar rokām esmu aizskārusi jau akas vāku. Tas ir smags un tik viegli nepadodas, taču man izdodas to atvērt. Mēs izrāpjamies ārā un abi izveļamies uz asfalta. No laimes pilnīgi gribas bučot piķī mērktos akmentiņus un ceļa putekļus.
     Kamēr Ivars aizver aku, es veros apkārt. Mēs esam labu gabalu prom no pilsētas, taču to var saskatīt. Virs zemes ir pacēlusies migla, kas viegli smaržo pēc vasaras beigām, pēc rudens tuvuma. Debesis ir nomākušās, it kā gatavodamas lietu, bet gaiss šķiet svaigāks nekā parasti.
     Ivars ievaidas, celdamies stāvus. No viņa kājas divās vietās šļācas ārā asinis. Tās ir izsūkušās cauri biksēm. Āda viņam kļuvusi nedaudz bāla, bet acis - sagurušas. Viņš strauji noasiņo. Piesteidzos pie sava nu jau vēlreizējā glābēja, gatavodamās spiest ciet brūces.
- Nepieskaries! Neaiztiec! - Ivars rupji uzrej, uzsākdams kustību pamestas, ceļmalā esošas mājas virzienā.
- Kur tu ej? Ļauj palīdzēt! Tu noasiņosi! - metos viņu strostēt.
- Nē! Nejau visi ir nemirstīgi, tā kā tu. Tu ieberzēsi sporas vēl vairāk brūcēs, un tad gan es nomiršu! -
- Es neesmu... Pagaidi, tad jau jāiet uz pilsētu! Tur tev palīdzēs! -
- Neviens tur neko nepalīdzēs. Viņi tevi nošaus uzreiz. Mani diez vai arī glābs. -
     Aizvērdama muti, es klusi sekoju viņam. Lai atvieglotu ievainotā mokas, es paslīdu viņam zem rokas un atbalstu no sāna, cik vien spēju. Nonākot pie mājas, Ivars nogriežas uz mazas taciņas, kas vijas gar sētu un ieiet meža pudurītī. Ar katru metru viņa svars kļūst smagāks un ķermenis tuvinās zemei, taču viņš ne reizi neapstājas un tempu arī neizmaina.
     Meža pudurīša malā ir vēl viena, vienstāvīga, balta māja ar koka šķūni blakus.
- Zem tā akmens ir atslēgas. - viņš norāda man virzienu, taču pats turpina klibot uz šķūni. Es atveru viņam durvis un nosēdinu viņu uz koka bluķa, kur kādreiz cirsta malka.
- Paņem lauzni. -
Es sekoju viņa pavēlēm.
- Izlauz tur, tos trīs īsākos dēļus. Ātri! -
Manām acīm paveras glabātuve ar pudelēm. Ar paštaisīta spirta pudelēm, kas glīti un rūpīgi sarindotas viena otrai blakus.
- Dod pudeli! Sporas pus stundas laikā var iznīcināt ar spirtu! Nezinu, cik man vēl laiks atlicis. - Ivars pavēl, pats paņemdams no blakus esoša darba galda netīru lupatu un ielikdams starp zobiem. Viņš ar pēdējiem spēkiem atkorķē pudeli un uzlej to pa taisno uz saviem ievainojumiem.
No mutes izlaužas zvērīgas un sāpju pilnas skaņas...
Kad dezinficēšana ir cauri, Ivars izņem lupatu no mutes un vārgi pasmaida triumfā.
-Tagad asinis...- atskan kluss čuksts.
Tad viņš saļimst...
Zaudē samaņu...
Pudele izslīd no rokas un sašķīst uz šķembām...
Es piesteidzos klāt, pēdējā brīdī glābdama viņa galvu no darba galda stūra.
     Tālāk man ir jārīkojas ātri un gudri. Atkorķēju jaunu spirta pudeli vaļā, un noskaloju rokas. Tālāk es saplēšu savu kreklu ar zobu palīdzību, un šīs auduma strēmeles arī nodezinficēju. Uz zemes es noklāju caurspīdīgas, biezas plēves gabalu un uzguldu Ivaru tai virsū. Man nākas saplēst viņa bikses vēl vairāk, lai tiktu pie ievainojumiem. Vienā vietā viņam ir iedūries šķembas gabals no granātas, bet lode ir tikai aizskārusi kāju un izrāvusi nelielu robu.
Tātad nav tik traka situācija...
Nevēlos pagaidām vilkt ārā šķembas gabalu, jo tas izraisīs lielāku asiņošanu. Man jādodas meklēt asinis. Bet kur? Pilsētā?
     Ja jau Ivars čukstus minēja asinis, tad jau kaut kur tām ir jābūt, tāpēc sākumā izlemju izskriet cauri mājai. Paceļu puķu dobē esošu akmeni, paņemu atslēgas un ieveļos mājā. Tā ir maza un šaura, taču man nav laika to pētīt. Nedaudz izvandot plauktus, es atrodu aptieciņu virtuvē. Tajā ir visas parastās lietas - šķērēs, bindes, plāksteri, zāles. Bet asiņu nav. Nonākot guļamistabā, pie sienas ieraugu bildi ar kundzi gados, ārsta halātā, un man rodas sajūta, ka esmu pareizā vietā. Zem gultas atrodu metāla čemodānu, kuram virsū rakstīts - nododamās asinis - , taču tam ir kods.
-Bļ*!- 

Es paķeru visu čemodānu un steidzos atpakaļ uz šķūni, kur jau pie durvīm ir pieslīdējuši divi izbadējušies zombiji. Ja būtu atnākusi par vēlu, Ivars kļūtu par gardu mielastu. Ar čemodāna stūri iezvetēju vienam no zombijiem, kamēr otru grūžu pret malkas grēdu. Tā nedaudz sagāžas, taču brīdī, kad manā rokā nonāk stūraina pagale, zombiji vairs otreiz neceļas.
     No iekšpuses aizbultēju durvis. Šķūnī es paķeru lauzni un atlaužu vaļā čemodānu. Tajā atrodas vesels asiņu nodošanai nepieciešamais komplekts, kā arī viena paka - pilna ar asinīm... vecām, tumšām asinīm. Tās neder! Mans kuņģis saraujas čokurā, es nezinu, ko darīt. Kā lai es zinu, kāda asinsgrupa viņam der?
Un piepeši, es pievēršu uzmanību Ivara kaklam. Viņam ap to ir ķēdīte. Cerībā es pieliecos klāt, un par laimi tas ir militārais žetons. AB+
- Tev Dievs stāv klāt! - Es laimē nosmejos, pat, ja neticu Dievam... vispār šaubos, ka kāds mūsdienās tic.
 Man pašai ir AB+ asinsgrupa, tas nozīmē, ka manas asinis der tikai un vienīgi tādai pašai asinsgrupai. Nezinu, cik gudra ideja ir pārliet savas netīrās asinis, taču daru to. Sajūtu reiboni, taču neapstājos. Un, kad beidzot manas asinis tek viņējās, es atslābstu pret darbagaldu.
Dzirdu savus sirdspukstus...
Man ir slikti...
Noguļos Ivaram blakus un lūkojos griestos, lai nezaudētu samaņu.
Es esmu viņu izglābusi...iespējams...cerams...