Mirusī Kāršu Kava

Apsūdzības II (17)

     Pie manām restēm nostājas Vijolītes staltais augums. Grumbas ir kļuvušas nedaudz mazāk redzamas, laikam pēdējās bijušas mierpilnas dienas. Sieviete ir nogriezusi rudos matus īsus, iztaisnojusi tos, bet labo sānu izskuvusi. Blūzei ir atpogātas augšējās pogas paverot mazu skatu uz viņas apaļumiem.  Diezgan jauneklīgs skats.
     Es tieku izvilkta ar varu ārā no savas būdiņas, un es pat īsti nepretojos. Beidzot mani laidīs vaļā?
     Vijolītes pavadībā tieku ievesta telpā, kurā ir viens vienīgs galds ar mantu kaudzi un krēsls.
- Pārģērbies ātri un ejam! - viņa man pavēl.
Ar ieplestām acīm izcilāju mantas uz galda. Ceļu, elkoņu, plecu un roku sargi no metāla sloksnēm, kas savienotas tā, lai varētu ērti kustēties. Ūdens necaurlaidīga mugursoma ar ūdens pudeli, konservētiem salātiem, rāciju, kārtīgu dunci, lukturīti, mazu aptieciņu un citiem maziem sīkumiem. Cimdi, biezas bikses un jaka. Gāzmaska.
- Nē, es neiešu nekur! - protestēju Vijolītes neizteiktajam nodomam.
Viņa pieiet pie durvīm un pasauc trīs sargus ar ieročiem.
- Tu taču negribi parādīt sevi sliktā gaismā un zaudēt Ernestu, vaine? - zinādama par mūsu romānu, viņa piedraud, - Dari, ko tev liek! -
- Tu speciāli gaidīji, kad iziešu ārā no Ermesta mājas. Tu to biji ieplānojusi! - dusmās nosaku, bet viņa tikai pamet man gandarītu un viltīgu smaidu.
     Kad esmu apģērbusies ar ekipējumu, mani izved ārā no ēkas. Man piebiedrojas vairāku sargu karavāna un svešs jaunietis ar tādu pašu ekipējumu kā man. Es ieskatos viņa gaišajās acīs, kas dveš par strauju dabu, un apmulstu. Varavīksnenes ārējā daļa ir stipri tumšāka nekā iekšējā. Krūtīs iesitas sajūta, ka es esmu viņu redzējusi, taču visticamāk uz ielas, ātri garām ejot.
Svešinieks nerunā...
    Mēs abi tiekam aizvesti līdz pilsētas malai, kur ar sarkanbaltām lentēm ir aptīts neliels perimetrs, lai neviens netuvojas. Tāpat šo mazo placīti sargā četri sargi. Visi interesenti, kas nāk aplūkot notikušo, tiek aizdzīti prom lielās bīstamības dēļ. Es īsti nesaprotu, kas var būt tik bīstams mazā placītī, kurā ir tikai asfalta ceļš un viens darbinieku busiņš. Braucamais ir pamatīgi apmetināts ar metāla šķūri, restēm, ķēdēm un dažādiem durkļiem. Sargi nelien iekšā busiņā, viņi apstājas pie durvīm, pavērsdami ieroča galus augšup pret debesīm. Es gan ar otru sabiedroto un Vijolīti iekāpju braucamajā, kam motors nav ieslēgts.
     Busiņš ir šaurs, tam ir tikai trīs sēdekļi un...
Man pavēras paradīze acu priekšā...
Gar busiņa sienām ir pedantiski, perfekti, kā puzles gabaliņi sakarināti dažnedažādi ieroči. Pistoles, bises, raķešu metējs, dažas granātas, durkļi un nāvējoši apmetināti sadzīves priekšmeti. Ieroči no grīdas līdz griestiem. Ieroči pa labi un pa kreisi. Pašā busiņa vidū stāv milzīgs un jaudīgs dezinfekcijas aparāts. Redzu, ka arī manam sabiedrotajam iemirdzas acis no šīs dailes.
- Pat nebolat acis! - Vijolīte mums nikni uzrej kā pitbuls, - Jums būs tikai metāla caurules ar durkļiem. -
Man nedaudz sašļūk pleci skumjās, jo pirkstu gali niez kā apdedzināti. Kā gribas pieskarties beidzot kam patiešām labam.
- Un kur tad mums ar tām metāla trubām jāiet? - sabiedrotais puisis vaicā, - Ko mēs daram norobežotā busiņā? -
- Redz, nekas pie mums nav vienkārši. Noziedzinieki tiek sodīti. Viņiem jāizdara kaut kas mūsu labā. - Sievietei pavīd nešpetns smaids, - Bet, ja jūs man izlemsiet uzbrukt, tad sargi jūs uzreiz saņems ciet. Viņi to tik vien gaida. -
- Tu tā arī nepateici, kas mums jādara. - nosaku ar balsī dzirdamu riebumu pret sievietes augstprātību.
Viņa domā, ka ir neaizskarama...
     Vijolīte ar kāju atbīda dezinfekcijas aparātam blakus esošo metāla plāksni, kas aizklāj caurumu busiņa apakšā. Cauri caurumam ir redzams asfalts un milzīgs, ar metāla rakstiem apkalts kanalizāciju šahtu vāks. Apaļš kā meļņika monēta, tikai daudzreiz smagāka un lielāka.
- Pilsētā kāds ielaiž zombijus caur šīm šahtām. No sākuma mums likās, ka tā esi tu, Samanta, taču Ernests to apstrīd un grib, lai ļaujam tev pierādīt savu nevainību. Tad nu izlēmu tevi sūtīt šahtās ar kompanjonu, lai jūs izpētiet, kā tur nonākuši zombiji. Vēlams arī iztīrīt to no tiem mošķiem. - Vijolīte atbild, skatīdamies uz mani no egoisma augstumiem.
- Tātad es te vienkārši esmu ievilkts tāpat vien! Viņas dēļ? - mans sabiedrotais sāk pacelt balsi, taču apklust, kad sadzird sarga klauvējienus un jautājumus par drošību.
- Tu gribi, lai mēs ejam neapbruņoti?- izmisīgi iesaucos.
- Tu taču esi Pīķa Dāma, vai tad ne? - Sieviete pasmaida un atver ar laužņa plakanā gala palīdzību akas vāku, - Bet, kas attiecināms uz tevi, puis, tu vienkārši stipri nepatiki vienam no sargiem. Ā, un vēl tu vienkārši trāpījies blakus viņai. -
- Kā blakus? - puisis paceļ uzaci.
- Blakus kamerā. -
     Vijolīte vairs nevēlas dzirdēt mūsu garlaicīgās balsis un apnicīgo pretošanos, tāpēc pavēl tūdaļ pat rāpties lejā. Viņa apsola, ka sagaidīs, līdz mēs atgriezīsimies, taču viņas acīs pazib melu šalts.
Viņa mūs nemaz atpakaļ negaidīs...
     Uzvelku gāzmasku un noriju siekalas. Pārliecinos, ka viss ir tepat rokas attālumā un ar metāla cauruli rāpjos lejup. Viss kļūst tumšs, pelēcīgs un mitrs, vienīgie gaismas stari nāk no busiņa, taču tie drīz vien tiek aizsegti, jo sabiedrotais kāpj aiz manis. Mans iegūtais zābaks paslīd uz pakāpiena, nedaudz sasitu elkoni, taču noturos. Kad kājas sasniedz cietu zemi, es satveru no mugursomas sāna kabatiņas lukturi, tas ir ļoti spožs un izgaismo lielu daļu šahtas. Man cieši blakus nostājas puisis ar skaistajām acīm. Viņš pavērš lukturīti mums aiz muguras, un tur ir tikpat garš ceļš, cik mums priekšā. Šahtas un mazo tunelīšu sienas ir noaugušas ar mitrām, zaļganām gļotām. Sadzīves ūdeņi nekur neplūst, kaut kur ir izveidojies nosprostojums, tie stāv uz vietas un smird. Tālumā ir dzirdama zombiju rīstīšanās un krišana ūdenī. Dzirdamas ir arī ūdens šļakatas un soļi. Bet tie ir tālu. Šeit smird pēc maitām un puvušām olām.
Mēs abi gandrīz apvemjamies...
Nē...
Es novelku masku nost no sejas un turpat stūrī pie sienas izleju sava kuņģa saturu...
- Cacai nav ko darīt šeit. - puisis izsaka dzēlīgu piezīmi.
- Tu Pīķa Dāmu sauc par cacu? Tu pats gandrīz izvēmies. - es pasmejos par viņa ķircinājumu, un arī viņš neviļus pasmaida ar lūpu kaktiņu.
     Ilgi nevaram nolemt, uz kuru pusi doties, taču beigās nolemjam par labu iet uz klusāko un mierīgāko pusi. To, no kuras nāk vismazāk kaulainās nāves trokšņu. Drīz vien sastopam pirmos zombijus. Tiem mitrumā daudzviet zaļganā āda ir nolobījusies nost, atklājot melnus kaulus un gaļu. Zobi ir izpuvuši un žokļi - atkārušies, daļēji nokrituši. Ieraugot tos, es sajūtu milzīgu enerģijas un naida uzplūdu, kas izdzen adrenalīnu cauri maniem asinsvadiem un sirdij. Metāla trubu, kurai galā ir asmeņi, iecērtu pirmā zombija galvā. Atskan pretīgs un slapjš krakšķis, taču trubu ārā dabūt sanāk pagrūti. Asmens nedaudz ieķēras galvaskausā, taču es to pamanos izvilkt. Nākamo cirtienu veic mans sabiedrotais, kurš īsti nevēlas ielaisties dziļās sarunās. Un tā mēs uz maiņām nogalinam zombiju bariņu, iegāzdami to līķus ūdenī.
- Tad tu esi tas kretīns, kas mani nelika mierā blakus kamerā. - pavīpsnāju, ar acs kaktiņu nopētīdama puisi.
- Un kas? Tu gribi, lai es atvainojos? Tu labāk atvainojies visiem tiem, kuru dēļ esi cietumā! - viņš dusmīgi atcērt.
- Pats tu esi cietumā par tādām pašām apsūdzībām. Es zvēru, es neko no tā neesmu darījusi. -
- Zini, mani pietiekami daudzi ir apčakarējuši, ka es labāk jau pašā sākumā neticu tam, ko man lej ausīs. -
- Atradies pareizais. It kā tu pats nevienu nebūtu čakarējis. Vismaz es atzīstu, ka esmu. - pielieku roku pie sirds.
Lai gan mans pārinieks šķiet ļoti kašķīgs, kaut kas tomēr manī rada interesi.
- Zini, es vismaz nesavervēju mazus bērnus, nepārdodu viņus citiem grupējumiem un nepārdodu viņiem narkotikas. -
- Tad tas ir tas, ko viņi naktīs dara? Man vienreiz bija atgadījums, nolēmu pastaigāties, un mani gandrīz nosita, jo trāpījos laikam biznesam pa vidu. - nedaudz šokēti vaicāju, - Mazus bērnus pārdod? -
- Jā. It īpaši grandiozajiem Džokeriem. - puisis nopūšas, iecirzdams pie sienas ar gļotām un pelējumu pieaugušam zombijam. Zombijs ar vienu roku atlīp no sienas, atstājot gaļas un apģērba gabalus, pirms mirst pavisam un līdz galam.
- Klau, viņam ir sēnes! - puisis nedaudz uztraukti norāda uz tikko nogalinātā zombija plaukstas.
     Es paveru skatienu augšup un pamanu, ka arī sienas ir ieguvušas nedaudz pietvīkušu toni. Tikko nodurtā zombija pelējuma ieloks arī ir nedaudz rozgans. Nu mums abiem spalvas saceļas uz muguras, un mēs esam daudzreiz piesardzīgāki.
Momentāli pārbaudam, vai gāzmaskas kārtīgi turās uz mūsu galvaskausiem...
     Nu jau runāties negribās pavisam. Mēs lēnām un klusām dodamies uz priekšu, nemanot pietuvodamies viens otram ļoti tuvu.
Laikam tāpēc, lai iegūtu kādu mierinājumu...
     Tālumā atskan šļakatu skaņas, un mūsu lukturu tālākie stari sasniedz pagriezienu. Mans sabiedrotais mazliet apstājas, pāršņorēdams savas kurpes.
- Ja nu jāskrien. - viņš nočukst, un piestiprina iedegtu lukturīti sev pie somas.
Vai viņš ir nobijies? Jo es esmu.
Tuvojoties pagriezienam, ar lielām pūlēm pamanu kaut ko ūdenī un pietupjos. Man pārinieks automātiski dara tāpat.
- Tā ir galva? - es nesaprašanā vaicāju, ar lukturīti rādīdama uz glumu, spalvainu objektu.
- Nē, volejbola bumba! - sabiedrotais sarkastiski atcērt, - Kas tad cits te var būt? -
Ūdenī esošā galva pagriežas pret mums. Vienīgā acs, kas tai ir palikusi, ir balta kā sniegs, pat zīlītes nav. Otrā dobuma vietā vienkārši ir melni puvekļi un iesprūdis mazs, dzeltens plastmasas gabals no notekūdeņiem. Taču par laimi pilnībā nekas neliecina par galvas dzīvīgumu.
     Nonākot pie krustojuma, sabiedrotais paliec galvu un izlūko, kas ir tālāk. Zombijs gar zombiju tur rīvējas, viens otru ik pa laikam nejauši iegrūžot notekūdeņos. Tā kā lielākā daļa zombiju ir ūdenī, tie nav drauds, jo neprot nekādā veidā tik laukā. Tāpat visu to acis ir baltākas par krītu. Taču skats ir iespaidīgs.
Protams, visas sienas ir nopušķotas rozā ar sēnītēm. No griestiem lejup ik pa laikam nobirst smalkas sporas kā putekšņi, kā sakuras ziedi. Gar sienām ir salipuši pūstoši augumi, bet pa vidu visam atrodas divas trūdošas, gandrīz apēstas gaļas kaudzītes ar mugursomām.
- Tur kāds jau ir gājis pirms mums. - klusi nočukstu.
- Būs dirsā! Ienīstu tevi, ka tiku ievilkts šeit tevis dēļ. - mans kompanjons pārmet.
Brīdī, kad sienās beidz skanēt jaunekļa čuksts, kaut kas zombijos nodreb. Tie ziņkārīgi pagriežas uz mūsu pusi un asinskāres vadīti uzsāk savas gaitas čuksta virzienā. Viss piepildās ar zombiju gārdzieniem, un tie akli vicina rokas mūsu virzienā.
- Viņi varētu būt akli. - puisis nospriež, paņemdams rokā dažus betona gabalus, kas nolupuši no sienas.
Viņš nostājas pretī zombijiem, atvēzējas un iemet šķembas ūdenī. Daži zombiji ielec ūdenī pakaļ skaņai, taču lielākā daļa turpina kustēties mūsu virzienā.
     Es saskatos ar skaisto acu īpašnieku un nopūšos, zemē nolikdama lukturīti tā, lai tas izgaismo tūlītējo kara lauku. Apviju savas rokas ap vienīgo, kas mūs var pasargāt - metāla trubu. Situ pirmajam zombijam taisni galvā, un ar kāju to atgrūžu prom, bet ar vienu sitienu nepietiek. Situ vēlreiz, asiņu šļakatām pašķīstot uz sāniem. Puisis man piebiedrojas galvaskausu skaldīšanā, muskuļiem piebriestot pie katra cirtiena. Man izspiežas sviedru lāses zem gāzmaskas un rodas neliela aizelsa, taču sabiedrotais izskatās, ka nenogurst.
Zombiju kļūst vairāk...
Es situ pa ceļiem, lai tie krīt. Grūžu tos, lai slīkst. Izvairos, jo tie neredz. Situ, lai mirst.
Divi zombiji nāk man virsū, vienu pamanos nogāzt, taču otrs uzklūp man virsū ar savu lielo svaru. Mana galva atsitas pret betonu un jūtu, ka elpot kļūst mazliet vieglāk.
Gāzmaska ir pušu...
Guļu uz muguras, vērodama zombija izbadējušos baltumus un birstošos sporu graudiņus, kas uzkrīt man uz pieres.
Savā ziņā skaists skats...
Taču, kamēr aizdomājos, jūtu, kā nokritušais zombijs ir iekodis man kurpē, taču zobi vēl nav izgājuši cauri. Tas atver muti vēlreiz, taču nepaspēj sakost, jo mana kompanjona ierocis jau to ir atdalījis no dzīvības. Ar kāju viņš vareni nogrūž no manis zombiju un sašķaida mīksto galvaskausu. Jau momentu vēlāk viņš izvairās no mošķa tēmēta vēziena un satver mani aiz rokas, pieraudams mani stāvus.
- Domāju, ka tu esi Pīķa nevis krītošā Dāma. - viņš paspēj pazoboties.
- Es tikai aizdomājos. - paceļu galvu augstāk, - Skaties, ko var krītošā Dāma! -
Es atvēzējos un turpinu kustināt metāla stieni tik stipri, ka šķiet, ka durklis drīz nolūzīs. Ir pustumšs, grūti saskatīt ienaidniekus, taču man iepatīkas tos ar plecu vai kāju grūst ūdenī.
Pilnīgi prieks, ka viņi tik dumji!
     Esam tikuši galā ar vairāk nekā pusi zombiju, un abiem nav ne skrambiņas. Jūtu, ka sabiedrotais ir tepat blakus, taču nevaru viņu pustumsā saskatīt. Manas acis nedaudz uztraukti sāk šaudīties apkārt, līdz es viņu saskatu, graciozi cilājot necilu trubu. Viņš ir bīstami tuvu celiņa malai, un es paveru muti, lai brīdinātu viņu par ūdens tuvumu.
Taču es nepaspēju to izdarīt...
Viens mirklis un puisis ir paklupis un atmuguriski iekritis ūdenī, kurā tikko sagrūsts liels daudzums zombiju.