Mirusī Kāršu Kava

Vienkāršība II (14)

     Drīz vien tumšie mākoņi savelkas vēl biezākos kamolos, un aukstas lietus piles noglāsta manus plecus. Vējš dzenā dažas lapas pa asfalta vidu un izrauj matu cirtas ārā no manas svaigi sapītās bizes. Ar katru soli, ko veikli speru slimnīcas virzienā, lietus duša kļūst stiprāka un biezāka. Kamēr lāses pil lejup gar manu zodu, es meklēju vietu, kur paslēpties. Diemžēl, visas nojumes un ēku lieveņi ir pilni ar gaidošiem ļaudīm, un es nevēlos spraukties tiem garām un sastapties ar vērtējošiem skatieniem. Skaidri redzu, ka daži cilvēki palūkojas uz mani un atpazīst, sejā iecērtoties neuzticīgam un nepatikas pilnam skatienam.
Vēl neesmu ieguvusi viņu uzticību...
Džokeri tomēr visiem apkārt stāstījuši, ka esmu viņu sabiedrotā...
     Manas kājas šķeļ peļķes uz ceļa, un es nemaz vairs neuztraucos par saslapināšanos. Mati no mirtuma ir pieglausti, izceļot manu galvaskausu un no drēbju vīlēm pil ārā ūdens. Ik pa laikam vēss vējiņš apsaldē manu mitro ādu, liekot zobiem ik pa reizei noklabēt. Taču par spīti visam es turpinu ceļu uz vietu, kur mani sagaida mīksta guļvieta.
     Dzīvespriecīgi bērni, kuru acis tiek sargātas no zombiju šausmām, lec peļkēs ar basām kājām. Tie iesmeļ pilnas saujas ar ūdeni un met viens otra virzienā, spiegdami un smiedamies. Lietus strūklas līst lejup pa viņu vaigiem un pierēm, un bezbēdība un vieglprātība atļauj izbaudīt tieši šo brīdi, šo sekundi un momentu lietus dušā. Gandrīz nejauši uzkāpju no raibas avīzes uzlocītam kuģītim, un mazs puisēns lecienā mani apšļaksta. Viņš sastingst, gaidīdams niknu strostēšanu, taču es tikai pasmaidu un ar kāju iebrienu tajā pašā peļķē, apšļakstot viņu pretī. Bērna smaids no jauna uzplaukst, un es ar kāju šļakstu viņam pretī, kamēr viņš katru reizi cenšas izveidot vēl grandiozākas un lielākas šļakatas, lai man atriebtos. Puisīša draugi pieskrien pie manis, ielaizdami peļķē vēl avīžu kuģīšus, taču es nejauši paslīdu un uzkrītu virsū vienam no tiem, samērcēdama sevi peļķē līdz pat sejai. Par laimi, viņi to nepamana, un maza meitenīte uzliek man galvā savu kuģīti, pagalam slapju un pusizjukušu. Nu tā ir cepure.
     Pametu skatienu apkārt un pamanu, ka bērnu vecāki mani nosoda un uzskata par galīgi sajukušu. Es viņiem uzsmaidu un pieceļos kājās, izžmiegdama savu kreklu un bizi.
- Kas ir? - es uzdrošinos pasmieties viņiem sejās, paceldama rokas sānis, - Kopš kura laika prieks un dullums ir aizliegts? Muļķībās jau ir tas skaistums, kas palīdz mūsdienās saglabāt veselo saprātu! Būtu labāk pavadījuši laiku ar bērniem, kamēr vēl var. -
Aizdomājoties par maniem vārdiem, daudzi vecāki patiešām atļaujas spert soli lietū un pēc tam peļķēs. Bērnos iedegas vēl lielāka aizrautība, ķeroties vecākiem pie rokām un brienot pa ūdeni tiem apkārt.
Prieks ir sīkumos...
Prieks ir muļķībā...
     Horizonts nodreb, un kaut kur tālumā atskan dobjš pērkons. Lielajā bērnu čalošanā to ir grūti sadzirdēt, taču nepaiet ilgs laiks, līdz nogrand daudzreiz spēcīgāks dārds. Daži bērni sabīstas, bet citi pretojas vecāku aicinājumam doties mājup. Arī es izlemju beidzot atsākt savu ceļu un lēnā garā dodos slimnīcas virzienā. Pērkonam purinot mākoņus, palūkojos debesīs, ar seju tverot slapjos un trauslos kristāla gabaliņus. Esmu pārmirkusi kā žurka, un drīz vien slapjās drēbes paliek neērtas. Tāda sajūta, ka mitrums sāk spiest un rīvēties gar ādu.
     Atverot pavisam mazās slimnīcas durvis, pie galvenā galdiņa mani sagaida ārste. Atraudamās no saviem papīriem, viņa uzlūko mani un satver savu galvu šausmās.
- Tu traka esi? Saslimsi! - viņa aizrāda, virzīdama mani uz slimnieku gultām.
- Vismaz man būs iemesls te palikt vēl ilgāk. - pasmaidu, saberzējot nosalušos plecus, un ārste pasmejas.
     Slimnīciņas izkārtojums ir pavisam vienkāršs. Ieejot pa galvenajām durvīm, ir tāda kā reģistratūra ar pāris uzgaidāmajiem krēsliem. Tālāk aiz sienas ir slimnieku gultas, saliktas rindās, pie katras atrodas naktsgaldiņš. Caur slimnieku telpu var aiziet gan uz noliktavu, gan virtuvi, gan vannasistabu. Augstāku stāvu šai ēkai nav.
     Neesmu vienīgais slimnieks. Netālu no manas gultas guļ pavecāks vīrietis, kuram klepus ir šausmīgi dziļš un piesātināts. Viņš ir dabūjis plaušu karosni un mocās ar temperatūru, kamēr ārste viņu cauru dienu aprūpē. Šis vīrietis iepleš acis, mani ieraugot.
- Nomazgājies? - viņš vaicā, smiekliem pārtopot garā klepū.
- Ka tik tu arī nedabūni karsoni. - ārste nopūšas, pa taisno izvezdama cauri telpai un ievezdama pieklājīgā vannasistabā.
- Atnesīšu sausas drēbes. Pasēdi siltā ūdenī, mazliet pagremdējies. - viņa piekodina, - Kādu tēju gribēsi? Kumelīšu, piparmētru, liepziedu? -
Smagi nopūšos, piepeši atcerēdamās Artūra vārītās tējas un bitei raksturīgo čaklumu, ko viņš veltīja, kad es biju bezspēcīga.
- Liepziedu būs laba. - pasakos un aizveru durvis.
     Brīdi uzlūkoju vannas krānu, prātodama, kā dabūt siltu ūdeni apokalipsē. Ieslēdzu to, ļaujot vēsai straumei izplūst cauri maniem kalsnajiem pirkstiem. Šī straume nemaina temperatūru, pat, ja krāns ir pagriezts uz sarkanās atzīmītes pusi. Kad grasos to izslēgt, tik tiešām roka sajūt siltumu - maigu un neparasti zīdainu. Pieleju pilnu vannu un ar nepacietību gaidu, kad varēšu tajā ielīst un novilkt aukstumu kā čūska savu veco ādu. Ūdens man patīk diezgan karsts, tāpēc visu telpu piepilda silti un mikli garaiņi, aizmiglojot spoguli.
Cik patīkami iekāpt tīrā, maigā ūdenī...
Muskuļos pazūd viss stīvums un saspringums. Brūcītes uz brīdi iesmeldzas, taču drīz vien liek par sevi aizmirst. Es peldinu savas plaukstas pa ūdens virsmu, lēnām iegremdējot ausis un matus. Elpa kļūst dziļa, mierīga un vienmērīga, un es aizmirstos.
      Pie durvīm atskan viegli, klusi klauvējieni. Piesēžos sēdus un ar roku uzmeklēju dvieli, grasos kāpt ārā, taču tas nav vajadzīgs.
- Es tev te atstāšu svaigas drēbes uz galdiņa. Pie tavas gultas atstāšu tēju. - ārste paziņo un, sagaidīdama manu atbildi, aiziet.
Vēl brīdi pamērcējos ūdenī, tad ar šampūnu izmazgāju matus un noberžu veco ādu nost no savas miesas ar raupjas švammes palīdzību. Ar sūkli pārbraucot pāri baltajai ādai pirksta galā, nekas nenotiek. Tā nenāk nost, bet tieši otrādi - tā ir palikusi krietni biezāka.
Kādu pus centimetru biezāka...
Tik dīvaina sajūta, staigāt bez pirksta. Šķiet, ka tas vēl ir, pat ja ir palikusi vien tukša sprauga.
     Kad esmu pārģērbusies, atlaižos savā gultā un iedzeru karstu tējas malku, pakrūtei sasilstot. Ārā joprojām ducina pērkons, nu jau nedaudz klusāk, un pret loga rūtīm maigi sitas lietus piles. Pipeši šo burvīgo, negaisā ieskauto mieru pārrauj zēna balss, kas tikko sasniegusi pubertāti. Aptuveni vienpadsmit gadus vecs blondīnis, ar bieziem, pusgariem matiem.
- Mamma teica, lai pasaku, ka tu nedrīksti nekur iet. Viņa piegādās zāles un tad nāks ar tevi runāt. - viņš piekodina, neizkustinādams ne sejas vaibstu.
- Labi, tā arī darīšu. Varbūt viņai vajag palīdzību? - vaicāju, taču zēns noliedzoši pamāj ar galvu.
     Viņš grasās doties prom, taču sastingst un savij savas rokas ciešās dūrēs. Mute līdz pusei atveras, taču vārdi iesprūst kaut kur dziļi kaklā.
- Tu kaut ko gribi prasīt? Droši. Es nekožu. - pasmaidu, sakrustodama kājas.
- Tu tiešām esi Pīķa Dāma? - viņš klusi nočukst, pagriežoties pret mani.
- Jā. -
- Kā... Kā tev sanāca iegūt tik lielu slavu? - viņš pienāk pie gultas kājgaļa un ar nagiem sāk knibināt gultas rāmi.
- Tā nav gluži slava, bet to nevajag mēģināt dabūt ar slepkavošanu. Ir arī citi veidi. - skaidroju, nopētīdama viņu no galvas līdz kājām.
- Bet tu esi numur viens slepkava pasaulē. Tu nogalini cilvēkus, bet visi tāpat pret tevi ar labu. -
- Nē. Es nenogalināju, es cīnījos par savu dzīvību ar zobiem un nagiem. Un lielākā daļa uzlūko mani ar šķību aci. - nedaudz paceļu balsi, bet tad dziļi ieelpoju, - Bez iemesla nedrīkst nogalināt. Labāk būtu vispār dzīvot mierā. Tici man! -
- Labi, es apsolu nekad bez iemesla nenogalināt. Un nenogalināt vispār. - viņš nu jau apsēžas uz gultas malas, - Bet vai tu vari man iemācīt kādus paņēmienus, kā sevi aizstāvēt? Mani draugi smejas, ka es neko nemāku, pat, ja viņi paši arī neko neprot. -
- Kā? Vai tad mamma tev nemāca sevi aizstāvēt? - sašutumā iesaucos.
- Nē, nevienu no mums nemāca, jo... -
     Pirms zēns paspēj pabeigt savu teikumu, pie gultas pienāk ārste. Viņas uzacis ir sarauktas cieši kopā, taču ilgi tās nestāv sastingušas. Ārste apķer savu dēlu un, ļaujot pirkstiem slīdēt cauri viņa matiem, iedod buču uz pieres.
- Jums bērniem ir jāizbauda bērnība. Šeit tāpat ir ļoti droši. - viņa skaidro savam dēlam, kurš uzmetis lūpu, - Tagad skrien pie tantes, paēd pusdienas! -
Pirms zēns pagalam aizgājis prom, viņš notver manu skatienu un ar lūpām bez skaņas pasaka "lūdzu". Es piemiedzu viņam ar aci, un viņa vaigi savelkas smaidā.
     Kad zēns ir aizskrējis prom, ārste smagi nopūšas.
- Kas noticis? - es vaicāju, - Tu man drīksti uzticēties. -
- Grūti man ar to mazo Otto. Nemitīgi iekuļas kautiņos, un pieskatīt arī es visu laiku nevaru. Labi, ka mana māsa var izpalīdzēt kaut kā. - viņa stāsta, atspiezdamās pret gultu, - Labāk izbaudi jaunību, kamēr vēl vari. Lai gan mūsdienās neko nevar zināt. Bērni ir diez gan sarežģīta darīšana. Zēni it īpaši cenšas pierādīt savu spēku un varenību. -
Es nedaudz pasmejos.
     Tikai tagad, kad ārste atnes no kabineta spiediena mērītāju, es pamanu kaut ko jaunu. Maza, zelta krāsas šiltīte pie sirds uzmirdz dienas gaismā. Uz tās ar glītiem, iekaltiem kaligrāfijas tipa burtiem ir uzrakstīts "Dr. Merlina". Nezinu, kādēļ iepriekš nebiju vaicājusi viņas vārdu.
- Spiediens tev ir zems. - blondīne paziņo rezultātus, un tad iedod man termometru, kas jāievieto padusē.
- Kā tev mūsu pilsēta? Izstaigāji jau? - Merlina vaicā, apsēžoties man blakus.
- Jā, ļoti interesanta struktūra un mehānismi. Iepazinu jau dažus cilvēkus. - atbildu, - Cik ilgi tu jau te dzīvo?
- Tieši pirms ziemas sākuma iemaldījos te. Mani uzreiz paņēma kopā ar manu nobijušos dēliņu. Tad vēl pilsēta bija maķenīt' mazāka. Tagad pavasarī pieklīda jauni cilvēki, varējām paplašināt teritoriju. -
- Un kāpēc daži dzīvokļi ir pavisam tukši? - ziņkārībā vaicāju, piekārtodama termometru.
- Jo mūsu galvenie izsprieduši, ka nav droši dzīvot daudziem cilvēkiem kopā. Zombiju risks, zini kā. - viņa parausta plecus, - Bet tehnoloģijas gan mums ir pavisam labas. Paskaties, pat vannu siltu dabūji, jo mums slimnīcai uz jumta ir saules paneļi. -
- Jā, tas jau man bija patīkams šoks. Likās, ka es tur varētu aizmigt un mūžīgi palikt. Kāpēc jums nav vēl rindas uz mazgāšanos te? - pasmejos.
     Temperatūra man ir kāpusi, taču pavisam nedaudz. Vien 37,3 grādi. Par pārsteigumu plaušas šķiet pavisam nedaudz tīrākas.
- Bet ja mēs runājam par tavu sirdi... - Merlina uzlūko mani ar nopietnu skatienu, - Man ir eksperimentāls rīks, kas palīdz stabilizēt sirdsdarbību. Tieši pirms apokalipses sākuma tas tika izgudrots, bet ne reizi nav izmantots. -
- Es būtu ar mieru mēģināt. Savādāk apnicis tas bezspēks. - atbildu, sakozdama lūpas, - Bet kur man garantija, ka strādās?
- Nu instrukciju izlasījusi esmu pāris reizes. Gan jau būs labi. - ārste izplūst smieklos.