Mirusī Kāršu Kava

Laimes stūrītis I (2)

     Pamostos, jūtot milzīgu sausumu un uguns šaltis savās plaušās. Es izmisīgi klepoju, atšaudama acis vaļā plaši un izbolīti.
Sāp...
Ar katru aso, seklo elpu palēnām atgriežas jutīgums un āda sāk neganti kņudēt. No diskomforta un ciešanām sākas krampjainas lēkmes, un kuņģis apmet kūleni, grūzdams kuņģa sulu uz augšu.
     Iekrampēju savus nolauztos, netīros nagus un apskādētos pirkstu galus sūnainā melnzemē un mazliet pavelku sevi uz priekšu.
Tālu es šādā veidā netikšu...
Vēl viens kūlenis kuņģī, es atspiežos uz elkoņiem, un viss tā saturs izlīst uz zemes. Reibonis satricina manu galvu, un šķiet, ka acu zīlītes aizpeld uz galvaskausa aizmuguri. Es noskurinos, sapurinos un iesitu sev vārgu pļauku pa bālo vaigu, un tas atgūst pavisam niecīgu sārtumiņu.
     Atsperoties ar pēdu pret zemi, es apmetos uz muguras. Silts pavasara beigu vējiņš noglāsta manus apdauzītos vaigu kaulus un ar asinīm apkaltušo degunu, bet saule ar karstu staru apžilbina vienu no manām acīm. Koku lapas un skujas maigi šalc kā bangojošas jūras dzestrie viļņi. Kāds meža strazds šķērso debesu joslu, tas izskatās tik brīvs un bezrūpīgs, skanīgi svilpojot savu dziesmu. Esmu ieskauta skaistā, maigā, tumšā zaļumā. Manī ieplūst pilnīgs miers. Man nav nekur jābēg un jāsteidzas. Arī mazos, apkaltušos slepkavības traipus uz krekla un rokām nejūtu nemaz.
"Vai esmu mirusi?"
     Kā ar smagu triecienu manī atgriežas nemiers un baiļu sajūta. Šajā dabas mierīgajā simfonijā kaut kas nočab ne tā kā vajadzētu...
Tā kā soļi...
Tā kā elpa...
Moku pilni, bet ātri pieraušos sēdus, un metu skatienu krusteniski pāri horizontam.
     ...
     ...
     ...
    Šķiet, ka asinis ir pametušas manu ķermeni, plaušas saplakušas kā papīra strēmeles, bet domas kā ar slotu aizslaucītas prom. Nejūtu nedz sāpes, nedz miesu, nedz sirdspukstus.
Nejūtu sevi...
Briesmīgs skats ir izšāvis elektrisku lodi cauri manai sirdij...
     Esmu pie pavisam maza dīķīša meža vidū - vienā pusē stāva, akmeņu un sakņu pilna nogāze, otrā necaurejams zaru biezoknis. Dīķa ūdens ir pelnu pelēkā tonī ar nedabiski zeltainu ūdeni krastmalā. Blakus mētājas pāris armatūras stieņi ar zombiju galvām, kas uzdurtas uz tiem. Norautas rokas, kājas, pārzāģēti un pārrauti torsi papildina baiso un asiņaino skatu. Bālās, ar miglu pilnās acis man liek no jauna iztukšot kuņģa jau tā neesošo saturu.
Un mucas...
Metāla mucas ir izmestas pretējā krastā, dzeltenas, melnas un zaļas. No tām ir iztecējis rūsains, eļļains šķidrums, un daļa nonākusi ūdenī, kurā e... es... izpeldējos.
Skābena trūdu smaka, apkārt lidojošas līķu mušiņas un piesārņotais ūdens pazudina manu vilka lielo apetīti.
Man jātiek ātrāk prom...
     Bez kadona ir ļoti grūti. Ar salauztai lupatu lellei līdzīgām kustībām es dodos biezokņa virzienā. Manas rokas ir apvijušās ap kuņģi, un es staigāju pagalam salīkusi. Manas kailās, nejūtīgās pēdas ķeras aiz saknēm, bet sīkie, asie zariņi skrāpē vaigus un acu plakstiņus.
Atkal un atkal aizķeros, nokrītu, uzkrītu kokam virsū, nenoturot līdzsvaru, un aizelšos. Ceļš ir garš, un ar laiku atgriežas bada sajūta, kas nereti liek vemt. Par laimi ar sāpēm aprodu, un drīz man smeldze kļūst vienaldzīga.
     Notupjos, ieraugot kustīgu miesu cauri zaru slānim. Zombijs. Tā mati ir pa pusei izkrituši, apakšžoklis - norauts, bet pirksti - nocirsti. Āda ir ieguvusi zaļganbālu toni un ož pēc pūšanas, bet vēders ir mazliet uzpūties. Mierīgi tas dodas uz priekšu, mani nemaz nepamanot un nesadzirdot ar savu labo dzirdi.
Par laimi man atkal nav jāslepkavo...

     Gubu mākoņi kļūst biezāki un satumšojas, saule vairs nekur nav redzama. Siltās lietus piles kā Dieva dota dāvana noglāsta manus plecus, samērcē netīrās matu šķipsnas un mazliet noskalo dubļu pikas, putekļus un piekaltušos asiņu traipus no manas bālās ādas. Tālumā nodreb debesmala, atskan dobjš pērkona sauciens.
Kā man patīk negaiss...
Tikai miesa sāk salt un trīcēt kā apses lapa...
     Sirds salecas no laimes un atvieglojuma, pilnīgi elpot kļūst vieglāk, kad izeju mežmalā un ieraugu mazu, vienstāvīgu māju pie smilšu ceļa. Ziemeļu pusē jumts ir nedaudz nosūnojis, bet dzeltenā siena - ieguvusi pelēkas mitruma svītras. Logu vārīgajiem stikliem no iekšpuses priekšā ir piesisti plati koka dēļi, bet aizaugušajās puķudobēs, zem palodzēm, zaļo zemi un ložņājoši rožu krūmi ar asiem, draudīgiem dzelkšņiem. Blakus pustukšam šķūnītim mazs dārziņš ir uzrakts, un nedaudz aizaudzis.
Viss izskatās pamests...
     Piesardzīgi tuvojos tumši brūnajām parādes durvīm, kuras pa pusei aizsedz kupls, violets ceriņu krūms.
Ceriņu smarža ir tik debešķīga...
Durvis atveras ar nelielu, griezīgu čīkstoņu, un es, paņemot pie durvīm nolikto lietussargu, spēcīgi piesitu ar tā galu pie zemes.
Gaidu...
Zombiju nav, pilnīgi neviens solis neatskan ar debesu zilām tapetēm izlīmētajā gaitenī. Arī parādes durvis bija vaļā, nekas priekšā nav piestumts un aizbloķēts, tātad nevienas dzīvas dvēseles šajās sienās nav.
     Atviegloti, nometu lietussargu zemē, atrodu tuvāko kumodi, un ar lielām pūlēm piestumju to priekšā durvīm, lai mazliet mierīgāk ap sirdi. Klusāk un piesardzīgāk par pelīti iztaigāju pilnīgi visas 6 telpas - vannas istabu, virtuvi, viesistabu ar kamīnu, kurtuvi un divas guļamistabas. Diemžēl, virtuves pieliekamais ir aizslēgts ar slēdzeni, taču man tik ļoti gribas ēst...
"Nē, es vairs necietīšu!"
Manī kā vulkānā izvirst zvērīgs niknums uz šo pasauli. Mans ķermenis ir gana cietis, esmu pelnījusi vismaz kārtīgi paēst.
     Aizeju uz kurtuvi, kurā pie sienas karājas dažādi instumenti. Ilgi nedomājot, paķeru divas uzgriežņu atslēgas un, iebāžot tās starp metāla pusriņķi, salaužu slēdzeni galīgi un kārtīgi. Varbūt esmu mazliet vulgāra, un pieticīgi darīt nav manā gaumē.
     Paveras debešķīga aina - plaukti līdz griestiem pilni ar ēdienu. Konservi, makaroni, putraimi, žāvējumi un kaltējumi. Acis iedzirkstī kā smaragdi, bet mutē saskrien siekalas kā ūdenskritumi. Es nezinu, ko ķert, ko grābt un vērt vaļā, visa ir tik daudz, ka šī lielā izvēle ieperina apjukumu manā prātā.
Konservētu liellopa gaļu?
Grauzdētus, sālītus riekstus?
Saldos auzu cepumus?
Marinētas bietes?
Mans vārgais ķermenis nolemj par labu liellopa gaļai, sulīgai, sāļai un sātīgai.
     Atrodu karoti. Gaļa kūst uz manas mēles kā sviests uz pannas, spazmas kuņģī rimst, bet smaids atplešas līdz pat ausīm. Es iesmejos.
Taču ar gaļu vien man nepietiek...
Es paķeru marinētu ananasu bundžiņu, un ar netīrajiem pirkstiem kā zvērs lieku saldās, debešķīgās ripiņas sev uz mēles.
Cepumi?
Protams, arī cepumus aizbāžu sev aiz vaigiem. Gandrīz gadu neesmu ēdusi neko šādu, vien putras, griķi un reizi nedēļā mazs gaļas gabaliņš ir barojis un uzturējis manu miesu.
     Pabeigusi savu lielo ēšanas pasākumu, noguļos turpat uz vēsajām flīzēm. Lielo badu nu ir nomainījis pārēšanās spiediens un smeldze, līdz... paliek pagalam nelabi. Es satveru tuvāko miskasti un iztukšoju visu, ko tikko sevī ieliku. Žēl man paliek to gardumu.
     Žāvas iedzen manā ķermenī nogurumu kā arkli iedzen zemē savus asmeņus. Es, atspiezdamās pret sienām un kumodēm, aizļūcu līdz tuvākajai guļamistabai, kājas gausi velkot pa laminātu un paklājiem.
"Ārprāts, cik labi!" es nodomāju, iekrizdama biezajos un zīdainajos gultas palagos un segās. Ar pēdējam pūlēm es novelku savu sasmērēto kreklu, jo nevēlos tīrā gultas veļā gulties ar asins traipiem, un apskauju spilvenu. Acu plakstiņi kļūst gausi, un es pat nemetos prātot par to, vai kāds mani atradīs.