Mirusī Kāršu Kava

Dzīvība un nāve III (12)

Nāve.

     Es jūtu, kā mana dvēsele ir sastingusi ledū, un visu apkārtni ir ieskāvusi kapu krāsas tumsa. Nāve ir aptinusi ap savu roku manu dvēseles pavedienu kā trofeju.
Sajūtu nav...
Spēka nav...
Vienīgā skaņa, ko es dzirdu - kā nāve griež uz rīvē savus melnos, ar miroņu zemi aplipušos zobus.
     Piepeši pārādās zeltaina gaisma, un es attopos viena pati tirgotāju namiņā. Te valda dzēlīgs klusums, taču reizē arī mājīgums un absolūts miers.
Bet pēc nāves neko citu kā mieru arī nevar nemaz izjust...
Uz visiem iespājamajiem galdiem ir saliktas vāzes ar ziedošiem, vēl plaukstošiem un aromātiskiem ziediem - violetiem ceriņiem, baltām mežrozītēm un akācijām, dažādu krāsu rozēm un zeltainiem puķuzirņiem. Ar pirkstiem noglāstu ikkatru ziedlapiņu, un manā sejā iezogas pērļots smaids. Citviet ar mūžīgu liesmu deg nekad nekūstošas bišu vaska sveces, kas savu medaino smaržu sajauc kopā ar ziedputekšņiem. Es pieeju pie logiem, kuriem nav neviena paša dēļa, taču cauri tiem saskatu tikai spīdzinoši spilgtu gaismu. Nav nedz pagalma, nedz horizonta, nedz debesu un zemes.
Tātad mana paradīze ir ziedošs tirgotāju namiņš...
     Paņemu grāmatu un iekrītu dīvānā, un ir labi, ka atmiņas netraucē. Neatceros pilnīgi nevienu pašu seju, nevienu pašu pāridarījumu un sāpi. Atveru cietos vākus un atšķiru pašu pirmo lappusi kādai vecai grāmatai.
Taču burti ir miglā tīti un nesaprotami...
Es pāršķiru nākamo lapu, bet tur tas pats. Arī grāmatas vidū un beigās valda bieza migla, un nav nedz stāsta, nedz teikumu. Tikai uz tumši sarkanā vāka es salasu vienu vārdu - "durvis".
     Piepeši atgriežas visas sajūtas, tās atplūst kā ar milzīgu upes straumi un apskalo mani ar aukstumu, tad karstumu. Kā atspere pielecu kājās un nometu grāmatu turpat uz grīdas, sajuzdama zosādu un bailes.
Vai tad nāve nesola mūžīgu mieru?
Pieskrienu pie grāmatu plaukta un izšķirstu arī citus daiļdarbus, taču tiem nav redzams ne tikai teksts un saturs, bet arī vārdi uz vākiem. Tāpēc daudz nedomājot, pieņemu tumši sarkano grāmatu par mājienu un skrienu uz durvju pusi. Katrs solis tuvāk tām kļūst smagāks, garāks un mokošāks, taču es visbeidzot pieķeros pie roktura. Ar milzīgu spēku un elsošanu es to nospiežu uz leju, un klusi atveras mājas durvis. Aiz sliekšņa sastopos ar dedzinoši spilgtu un karstu gaismu, taču es turpinu iet uz priekšu.
Pat, ja mana dvēsele sadegs, es netaisos visu mūžību nosēdēt šajās sienās...

     Sajūtu kārtīgu dūrienu galvā un pielecu sēdus gultā. Esmu svešā istabā ar lielu, sarkanmelnu un puķainu segu pāri miesai.
Kā man sāp visas maliņas...
Esmu apjukusi un nezinu, kur atrodos...
Lēnām izkāpju no ērtās gultas un dodos garām greznam brieža gobelēnam pie sienas, līdz pat spogulim otrā istabas galā. Tur saskatu melnus lokus zem acīm, bālu seju un izpūrušas, brūnas matu cirtas. Izskatos kā mironis, taču laikam tāda arī esmu. Pieskaros savai sejai un...
Pagaidi...
Es esmu dzīva?
Aši paceļu zodu augšā, apskatīdama vietu, kur Pauls man raidīja karstu šāvienu. Lodes izkosto caurumu nu ir aizstājusi balta ādiņa, tieši cauruma lielumā. Ar pirkstu pārbraucu tai pāri, cenzdamās to aiztraust prom kā putekli, taču nekas neizdodas.
Smagi nopūšos...
     Visa šī nāves padarīšana ir uzkrāvusi noguruma nastu man uz pleciem, tāpēc apguļos atpakaļ gultā un ierušinos zem segas mīkstuma.
Cik labi ir aizmirsties...
Aizverot acis, atkal šķiet, ka joprojām esmu paradīzē, vienīgi te vairs nav tā siltuma, zeltainās gaismas un monotonā miera sajūta. Te, dzīvē, ir viss - domas, emocijas, aukstums.
     Muskuļi šķiet stīvi, tādēļ pamatīgi izslejos visā gultas garumā. Mani pirksti paslīd zem spilvena un satausta aprakstītu papīra lapeli. No sākuma manas acis skrien no vienas lapas malas, līdz otrai, nespēdamas nofokusēties uz burtiem, taču pēc brītiņa izdodas kaut ko salasīt.
" Samanta, zinu, ka šo vēstuli Tu nekad neizlasīsi, taču es ceru, ka tā Tevi atradīs viņsaulē. Esmu cītīgi apdomājis Tevis sacīto par to, ka viens nespēšu to paveikt, tāpēc esmu izlēmis doties pie Kalējiem pēc papildspēkiem. Es apsolu apceļot visus ciemus un izveidot lielu pretošanās kustību, kas palīdzēs glābt Džokeru ieslodzītos... tikai man jābūt ļoti gudram. Joprojām turēšu zvērestu un izcelšu tavu vārdu gaismā. Lai Tev vieglas smiltis. Artūrs."
Pēc vēstules izlasīšanas, manās smadzenēs sāk griezties zobrati. Es ilgi sēžu un cenšos atcerēties vēstules autora seju, taču pilnīgi visi sejas vaibsti, ko cenšos atcerēties, ir izplūduši gluži kā miglā tītie burti viņsaulē.
Zinu tikai vārdu...
Neatceros ne Amaras, ne Paula, ne Viktora, ne Madariņas izskatus, visi tukši kā koka kluči.
Tikai vārdi manā galvā aizķērušies...
     No pleciem novelku džinsu jaku un paņemu to savās rokās, izejot ārā no kādas daiļas dāmas istabas un ienākot dzeltenajā gaitenī. Esmu viena, tikko no nāves atmodusies, nogurusi un stīva, bez neviena priekšmeta, taču nolemju jau pēc iespējas ātrāk doties nezināma virzienā, lai meklētu savus tirgotājus.  Uzmetu ašu skatienu plauktiem - viss svarīgais ir zudis, tāpēc neuzkavējos vairs ilgāk.
     Durvis ir slēgtas, tādēļ nākas ar svečtura palīdzību izsist logu. Beidzot esmu uzkāpusi uz ielas, uz sava nezināmā ceļa sākuma. Karstā vasaras svelme met vieglas mirāžas tālumā uz asfalta, putnu balsis piedzied debesis, un visapkārt ir jūtama dzirkstoša dzīvība. Vējš noglāsta cauri pērnajai zālei izspraukušos zaļumus un koku platās lapas, radot lielu šalkoņu. Es dodos tikai uz priekšu ar tukšām kabatām, pilnīgi bez nekā.
Taču beidzot jūtos dzīvāka par dzīvu...
     Pēc pāris kilometriem dzīvības idilli izjauc pazīstamas skaņas - zombiju rīstīšanās pie ceļmalas kafejnīcas un moteļa. Nopētu to iegrimušās acis un vaigus, asiņainos kreklus, apkaltušos pirkstus un izdilušos matus. Vai nu tie ir atnākuši no apkārt esošajām, dažām privātmājām, vai arī paša moteļa.
Pretīgi skatīties, kā viņu trūdošās miesas sulo un smird...
Pārbaudu kurpes, kabatas, drēbju vīles, taču neatrodu neko, ar ko varētu nogalināt ceļa vidū stāvošos briesmoņus.
     Nolemju apiet visam apkārt un izsoļot cauri moteļa un kafejnīcas pagalmam, taču interesantā vieta piesaista manu uzmanību. Galveno ieeju rotā liela koka zīme ar iededzinātu uztakstu "Stūrītis". Iebrauktuvē stāv trīs mašīnas un divi velosipēdi. Pagalmā ir baltas hortenzijas un ataudzis dzīvžogs, kas ieskauj kafejnīcas teritoriju. Pie stikla galdiņiem un pelēkiem dīvāniem ir aizvērti saulessargi, kurus vējš un ziemas sniegs laika gaitā ir nedaudz saplosījis. Pielikdama plaukstu pie uzacīm, piespiežu seju pie loga rūtīm un cenšos ielūkoties iekšā. Neredzu nevienu dzīvu ķermeni, tādēļ nolemju doties kafejnīcā. Vien divi zombiji nogalināti guļ dīvānā.
     Durvis ir vaļā, un noskan zvaniņš. Uz brīdi sastingstu, gaidīdama kādu zombiju, taču telpā valda miers un klusums. Izložņāju cauri galdiņiem un pieslīdu pie kases, kas jau sen ir atlauzta vaļā un izzagta tukša. Plaukti, kuros kādreiz stāvēja kafijas pupiņas un ēdienkartes arī ir iztīrīti, un nu piepildīti tikai ar putekļiem un zīdainiem zirnekļtīkliem, kurus sapinuši zirneklīši, melni kā podziņas. Vitrīnās stāv ar zaļi baltu kārtiņu pārklājušās bulciņas, tostermaizītes un greznu kūku trijstūrīši, un tas liek man iegrimt nelielā nostaļģijā par gardajiem mīklas izstrādājumiem. Diemžēl, manu izsalkumu nākas apvaldīt ar atrastu biešu čipšu paku, kurā ir sakaltētas bietes ar sāli.
Bet man garšo...
     Graužu čipsus, sēdēdama vienā no ērtajiem dīvāniem un lūkodamās cauri plašajam logam. Skats ir vērsts uz zombiju pusi, tie mani neredz, vien viegli vējiņā šūpojas, gaidīdami upuri. Drīz vien uz stikla nolaižas pa lietus lāsei, un debesīs savelkas pelēku mākoņu mutulis. Pakšķēdams lietus sitās pret logu, radot nomierinošu un meditatīvu sajūtu, taču, mieru iekšā es tik un tā nespēju gūt. Galva pilna ar domām. Kādēļ esmu dzīva? Kādēļ neklepoju? Kādēļ es vairs nevemju? Vai tiešām tas viss bija tikai sapnis?
      Paklejojot pa kafeinīcu, es uzduros stāvām un apaļām kāpnēm, kas ved uz otro stāvu. Atkal izmantoju piesardzību, taču tam nav pamata, un es ieeju ar izsmalcinātām, bet īsām lustrām pildītā foajē. Telpā ir nokaltuši, lieli augi, mīksti krēsli un pavisam vienkārša reģistratūra ar laša krāsas paklājiņu. Esmu nonākusi moteļa daļā. Nekad tādā neesmu bijusi, tādēļ manī rodas interese, kā šeit mitinājās cilvēki.
     Piepeši dzirdu kādu ieklepojamies vienā no istabiņām, kas izkaisītas tīklveida gaiteņos. Uz pirkstu galiem es šķērsoju foajē un dodos skaņas virzienā, rokās turēdama smagu ugunsdzēšamo aparātu. Lai arī esmu kaulaina, esmu ļoti spēcīga, un varu to noturēt. Paveru istabiņas brūnās durvis un atkāpjos pāris soļu atpakaļ. Tur, pieliecies pie atvilktnes, okšķerē tumsnējs vīrietis ar pliki skūtu galvu. Viņš ierauga mani, noņem no pleciem mugursomu un ieņem cīņas pozīciju kā tāda kobra. Svešinieka ķermeni sargā lokāmi, metāla ceļu, elkoņu, apakšdelma un plecu sargi, un ap vienu roku ir veseli divi rokaspulksteņi ar brūnām ādas siksniņām.
- Tev nevajadzēja mani satikt. - ļoti zemā balsī vīrietis izsaka draudus un savij spēcīgas dūres.
     Es šo vīrieti varētu apzagt, varbūt viņam mugursomā ir ēdiens un dzēriens, un varbūt visu atlikušo ceļu es varētu veikt ar viņa resursiem.
Tāpēc arī ieņemu dzelžaini draudīgu ķermeņa pozu. Svešinieks atsperas un metas manā virzienā, bet es vēzēju savu smago ieroci viņa virzienā. Vīrietis veiksmīgi izvairās un lecienā nogāž mani gar zem, aizķerot manu vidukli. Abi smagi nokrītam, sāpēs nokrakšķot manai mugurai. Atvairu viņa sitienu, satverot kulaku savās smalkajās rokās, un veicu vēzienu viņam pa kuņģi. Vīrietis saliecas sāpēs un atkāpjas uz brīdi no manis, kamēr es no jauna metos virsū kā izsalcis plēsējs. Ar celi iesperu viņam pa ribām vienreiz, otreiz, bet trešajā reizē viņš satver manu kāju un sāpīgi to izgriež. Pat nepaspēju pamirkšķināt, kad jau atkal nokrītu gar zemi, saņemdama pašvaku sitienu pa vaigu.
     Vīrietis nostājas man pretī, izvilkdams pistoli no jostasvietas, un pavērš galu manā virzienā. Atskan skaļš sāviens, un lode nospindz man tieši gar ausi, izšķaidīdama logu man aiz muguras un aizlidodama nebūtībā. Logs ir vērsts uz šosejas pusi, tāpēc visi tur esošie zombiji sāk tuvoties mūsu cīņas vietai. Auss sāk drausmīgi džinkstēt, un es zaudēju visu savu saprašanu un maņas. Pāri vaigiem pārplūst asaras, nekontrolētas un apjukušas. Pretinieks izmanto izdevību un satver mani aiz matiem, pievilkdams pie loga. Pāris reizes viņš iesit man pa muti, izsisdams zobu, bet tad strauji pieceļ kājās un izkar mani ārā pa logu. Vīrieša roka ir satvērusi mana krekla krādziņu, bet otra roka uzmeklē nazi pie kājas piestiprinātā somiņā. Dzirdu, kā krekla vīles ieplīst, un manu miesu pārskalo bailes.
     Zem kājām čum un mudž zombiju bālais pūlis, atņirdzis savas melnās, rijīgās mutes, bet pie manas smalkās rīkles piedurts ass duncis.
Ar asarām acīs es izspļauju pēdējos vārdus pāri savām asiņainajām lūpām, - Pīķa Dāma...-
- Ko tu teici? - viņš ievelk mani daļēji atpakaļ priekšā, pagriezdams ausi, lai labāk sadzirdētu.
Es uzspļauju viņam savas asinis un atkārtoju vēlreiz, - Pīķa Dāma! -
Svešinieks ievelk mani atpakaļ iekšā, ar savu svaru nogāzdams mani gar zemi. Esmu paglābta no izsalkušajiem zombijiem, un varbūt arī no viņa... pagaidām...