Mirusī Kāršu Kava

Barters II (4)

     Viktors rupīgi sakar un saliek preces uz dēļu stendiem un iznes tos ārpus vagonam. Viņš nemanāmi piekārto ikkatru sīkumu tā, lai būtu vienā līnijā un līmenī. Amara pieliek roku dekorāciju un cenu dēļa izlikšanā, lai pircējiem būtu omulīgāk šeit nākt. Taču kastes viņa neceļ, un izskatās, ka Pauls atkal par to ir sadusmojies. Kaut ko viņš purpina un bubina sev zem zoda, demonstratīvi izrādot neapmierinātību, taču sieviete to ignorē.
     - Tagad vari pastaigāt apkārt, taču nekavējies ilgi. Pēc stundas tev jābūt atpakaļ! - Amara mani iedrošina, juzdama manu ziņkārības vilkmi.
- Domā, ka viņa neaizbēgs? Šobrīd ir ļoti bīstami laist viņi brīvsolī, tas var rezultēties ar nevēlamām sekām. - Viktors iebilst, izrādot neuzticību.
- Es aiziešu līdzi, pieskatīšu viņu. Es tāpat gribu kaut ko nopirkt. - blondīnis pieslīd man pie sāniem.
Ar saulainu smaidu sejā viņš ielūkojas savas mīļotās sievietes acīs un uzspiež karstu skūpstu viņai uz lūpām. Amara izkūst kā parafīns un mazliet pietvīkst, viņa uzticas Artūram no visas sirds un zin, ka vīrietis ir spējīgs pieskatīt gūstekņus.
      Mēs ejam gar daudzajiem lopu vagoniem, kas stāv uz sliežu daļām. Jauns, salīcis vīrietis pārdod koka dekorus un svečturus, grebtas karotes, putnu būrīšus un citus koka brīnumus. Pircēji ir sastājušies rindā, lai iegādātos kastītes un smalki pītus mizu groziņus, kabatās meklēdami sīkumus, ar kuriem samaksāt.
- Es nezinu, vai tev kāds to ir jau teicis, bet paldies tev, ka uzkopi māju, kamēr bijām prom. - blondīnis pēkšņi ieminas, kamēr mēs ejam garām velosipēdu piederumiem, - Pirms tam šķita, ka māja ir nedaudz nolaista un nekopta. Mēs tā mazliet nevīžīgi dzīvojam. -
- Ā! Tas ir vistīrākais sīkums, man jau nav grūti. Vismaz kaut ko labu izdarīju lietas labā, savādāk tikai salauzu visu, kas pa rokai. - es klusi pasmejos un pirmo reizi uzsmaidu tik ļoti mistiskajam vīrietim, - Labāk izstāsti, kopš kura laika šeit ir tirgus? -
- Pus gadu jau. Šī vieta spēj pastāvēt pateicoties noteikumiem un pārbaudēm. Ja tu zinātu, cik reizes šeit ir dedzināts... tas ir apsurds. Mūsu mīļajam Paulam šeit ir paradīze. - vīrietis man atbild, izvilkdams ārā papīra lapeli no kabatas.
Tas ir Viktora glītajā rokrakstā sastādīts saraksts ar visu mājas iedzīvotāju vajadzībām un vēlmēm.
     Te piepeši dzirdu mazu, smalku rējienu.
- Kucēni? - es sajūsmā iesaucos, iejukdama pūlī un piesteigdamās pie mazajām, maigajām dvēselītēm, kas skraidelē pa garenu kastīti.
- Ko dosi par kucēnu? - pārdevēja vaicā, ar augsti paceltu zodu, taču es viņu nedzirdu.
Mani pirksti ir iegrimuši mīkstajā spalvā, un mazās, karstās mēlītes ar siekalām notriepj manus vaigus. Mazi, brūni vilcēni ar melnām svītrām uz mugurām skrien apkārt kā bitītes. Manā sirdī ieplūst tirpoņa.
Tāda laime...
- Ja neesi pircēja, lasies! - pārdevēja man aizrāda, sakrustodama rokas uz krūtīm un saraucot uzacis. Viņa ar skatienu meklē jau nākamo maksājošo klientu, kas dotu viņai labumu.
Artūrs uzliek savu roku uz mana pleca un pavelk nostāk, - Mēs nevaram atļauties suņus, lai cik mīlīgi tie nebūtu. -
- Man šķita, ka suņu vairs nav. Pavisam nav. - es turpinu brīnīties, negribīgi ļaujot sevi aizvilkt prom.
- Lielajiem suņiem ir zelta vērtība. Jebkurš gribētu sev tādu aizstāvi. Daudzi viņus trenē, lai nogalinātu zombijus. -
Mūsu stāvi paslīd garām degošam ugunskuram un virmojošam tējas aromātam. Netālu nodedzināts, melns un nokvēpis vagons stāv pavisam pamests un tukšs, tas atstāts par liecību neprātīgai dedzināšanai.
- Paklau... Man tikai tā šķiet, vai zombiji kļuvuši krietni ātrāki? - es vaicāju, sajūtoties mazliet dumja un nezinoša.
- Vai tad pirmo reizi tādu satiec? Esi nu gan tu dīvaina... - viņš cenšas mani ķircināt, - Ir tak ne tikai skrienošie un spēcīgie. Ja satiec pavisam aklu briesmoni, atceries, ka tam ir asa dzirde. Ir tādi noauguši ar sēnēm - tie sporas izplata, tās nekādā gadījumā neievelc plaušās. Zini... neko vairs nevar paredzēt ar tiem mēsliem. - puisis man stāsta, atmezdams ar roku šausmu stāstiem.
Pār manu muguru pārskrien šaušelīgas tirpas - Mēs ar māsu dzīvojām ļoti nomaļā vietā, tur nāca tikai tie parastie, tie lēnīgie. -
- Pasaule ir sagājusi sviestā... -
     Artūrs noteikti pārzina šī tirgus plašumus. Pie bārdaina vīrieša un rudas meitenes mēs nopērkam meža zvēru gaļu un svaigi zvejotas zivis. Kaut kur nomaļā vietā starp diviem līganiem un smalkiem bērziem ir noslēpies bitenieks ar dievīgi gardu, bet dārgu medu. Arī sīpoli un pat svaigas olas tiek nopirktas. Cilvēki acīmredzot joprojām saudzē mājlopus un mājputnus. Priekš Paula ir iegādāti dažādi šķīdumi, caurules un sudraba priekšmeti. Kad pērkam šokolādes tāfelīti, Artūrs smīkņādams piebilst, ka tas mūsu princesēm Paulam, Viktoram un Madarai.
Ko tik šajā vietā neatradīsi...
Kāda sirma večiņa pavisam svaigi krāsotā vagonā par dārgām veltēm pārdod svaigu, uz vietas pagatavotu saldējumu. Viņa bēniņos atradusi saldējuma aparātu un pieslēgusi to pie ģeneratora, kuru dēls kā sargsuns pieskata. Šokolādes, ābolu, vaniļas garšas kūst cilvēku rokās un pašgatavotos metāla trauciņos. Saldējums šajā karstajā veldzē piesaista patiešām lielu uzmanību un atsaucību.
Ar siekalām mutē man nākas tam visam paiet garām...
     Blondīnis man stāsta visvisādus stāstus par dažādajiem pārdevējiem. Tie savstarpēji ceļ drāmas, draud viens otram ar nažiem un pat uguni. Kad nonākam pie juveliera vagoniņa un mazā klāsta, Artūrs rūpīgi nopēta gredzenus.
- Kungam kaut ko piedāvāt? Kaut ko smalkāku vai draudīgāku? Gredzenu? Kastetes? - pārdevējs aši prezentē savu preci ar lielu aizrautību, - Varbūt jaunkundzei varu piedāvāt sudraba auskarus, gluži kā ballei paredzētus? Kura dāma atteiktos no šīs smalkās ķēdītes? No šīs brošas? -
Artūrs ilgi un cītīgi pēta kādu smalku, sudraba gredzentiņu ar saulē mirdzošiem kristāliņiem. Ar pirkstiem viņš izčamda kabatas, taču tās ir tukšas. Esam jau atdevuši visu, ko vien varējām, vairs nav nekā ar ko maksāt. Nazi un ieroci blondīnis neatdos, bet parastas tabletes pārdevējs neņem pretī. Es apvaicājos vēl par dažiem gredzeniem un glītiem, apzeltītiem auskariem, klausīdamās aizraujošajā tirgošanā, un mēs dodamies prom.
     Kad esam kādu gabaliņu nostāk no lieliem pūļiem, es demonstratīvi ieklepojos.
- Gredzenu Amarai gribēji dāvināt? - es draudzīgi vaicāju, ar elkoni piebikstīdama vīrietim pie sāniem.
- Gan jau kaut kā nopirkšu viņu. Amara jau aizpagājušajā reizē to gredzenu nopētīja. - blondīnis nopūšas.
- Vai parādīsiet man tos sudraba auskarus? Jā, tos ar sarkano akmentiņu. - es attēloju nupat noritējušo sarunu ar juvelieri un paceļu savu roku pret Artūra seju.
Uz vidējā pirksta stāv sidrabotā stīpiņa, ieskaudama sevī visu pasaules gaismu.
Esmu nozagusi gredzenu...
- Tu galīgi traka? Šeit tā nedrīkst! - viņš satver manu roku un cenšas noslēpt gredzenu.
Es to novelku nost un iespiežu blondīņa sakarsušajā plaukstā, ieraugot patiešām lielu izbīli viņa sejā.
- Nekas jau nenotiks. Ja pamanīs, tad apgalvojat, ka neesmu ar jums kopā atbrauksi. - cenšos neveikli pasmaidīt.
Vīrietis pasmaida, neskatīdamies man acīs. Šķiet, ka viņš nemaz nedusmojas kā tāds ugunsspļaujošs pūķis.
     Atpakaļ pie ar grafitti apzīmētā vagoniņa Amara ir sapulcējusi tautu. Starp apaļāku vīrieti un viņu notiek spraiga kaulēšanās par šļirci ar mistisko šķidrumu. Cik noprotu, tās ir pretsāpju zāles. Tumšmates acis dzirksteļo azartā un viltībā, kamēr klients vēlas iesmērēt trīs bundžas ar pūdētām siļķēm, kas jau nelielu smaku met uz riņķi. Pauls kaut kur ir nozudis, bet Madariņa saldi guļ vagona stūrītī. Tajā uz grīdas ir nolikts vienvietīgs matracis ar spilveniem un segu. Blakus neliela lāde ar meitenītes mantām - mīkstām plīšu un vates lellēm. Izskatās diezgan mājīgi.
     Pircēji plūst kā upju straumes. Tiek pirkti visvisādi virvju gabali, metāla priekšmeti un medikamenti. Katram tirgotājam ir joma šajā daudzo lietu tīklojumā. Cik noprotu, mūsu vagons skaitās kā medikamentu, rokdarbu un detaļu pārdošanas punkts, kuram Viktors ir nokārtojis sava veida apdrošināšanu.
     Ar aizrautību stāvu maliņā un vēroju, kā notiek tirgošanās. Lielākoties tajā iesaistās tikai Amara ar Viktoru. Artūrs cilā preces, pienes un piestrādā par sulaini, taču šķiet, ka viņam šis darbs tīri labi iet pie sirds. Pauls nemitīgi darbojas lopu vagona iekšpusē - veido kaut kādu mistisku aparātu. Pēc pasutījuma viņš saberž pulveros tabletes un sajauc dažādus šķīdumus patstāvīgajiem klientiem.
     Aiz garalaika izmēģinu arī savas tirgošanas prasmes, un, paņēmusi dažas sīkas preces, eju ielās un drosmīgi uzrunāju garāmgājējus. Daži uz mani noskatās ar šķību aci un nicinājumu, taču es noriju siekalas un saņemu rokās visu savu pašapziņu. Kļūstu pat nedaudz uzbāzīga.
- Jūs domājat, ka adītas zeķes pirkt vasaras sākumā ir traki? - es augstu rokās paceļu sīkumaini un daiļi izrakstītus Viktora darinājumus - Vilnas zeķes vēsās naktīs un lietainās dienās pasargās no saslimšanas! Būs mazāka nepieciešamība pēc zālēm! Saglabājiet savu veselību! -
Lai cik jocīga man šķita šī zeķu būšana, cilvēki tās patiešām pirka. Kāda dāma man pasniedza sauju ar skrūvēm, cits pircējs sniedz tualetes papīra ruļļus, cits cepumu kastīti. Pat jauns puisis vēlas vasarā sasildīt savus kalsnos, baltos kāju pirkstus.
     Amaras pārdevējas vietu nu aizņem Viktors, un sieviete ar lielu satraukumu meklē vagonā savu ieroci. Viņa rupīgi pielabo manu kosmētiku un izķemmē matus, arī pati sevi nedaudz saposdama un uzcirzdama. Kad neviena nav apkārt, tumšmate man klusi skaidro uzdevuma plānu soli pa solītim.
Tas ir neskaidrs un neparedzams...
Ar katru vārdu manī ieviešas arvien lielāka neuzticība šiem cilvēkiem... Šis esot ļoti svarīgi un nozīmīgi, viss ir jāizdara tā, lai neizceltos tirgū haoss un slepkavošana. Es nevēlos izsaukt asiņu vētru un mirstošu cilvēku kliedzienu viļņus. Nevēlos vēl spīdzinošāku sirdsapziņu. Es varu arī mirt, taču ieroci vai pat nieka nazi viņa nav gatava man uzticēt.
Noriju siekalas...
Tīrais sīkums! 
- Es uztraucos pilnīgi tavā vietā. Galvenais esi mierīga. Es apsolu, mēs tevi neatstāsim tur. - Sieviete apber mani ar solījumiem, aiz rokas locītavas vilkdama mani ārā no vagona.
- Ja jūs mani pametīsiet, es atgriezīšos lai vai kas un nodedzināšu jūsu māju līdz pamatiem. - ar nopietniem un dzelžainiem sejas vaibstiem piekodinu.
Es nepacietīšu nodevību un melus.
     Atgriežas vemšana, un tieši pirms iziešanas, labu laiku pavadu krūmos starp smalkiem, asiem zariņiem.
     Mums piebiedrojas Artūrs, uzvilcis aizsargekipējumu - bruņu vesti, ceļu un elkoņu sargus -, bet viņa pirksti ir cieši iekrampējušies ierocī. Mēs pasoļojam garām dubultam vagonam, kurā tirgojas zvērādas, kažoki un zābaki... vasarā. Diezgan bieži sveicieni atskan Amaras virzienā, šķiet, ka viņa jau ir ieguvusi zināmu popularitāti pircēju vidū. Sievietes seju klāj gandarīts smaids par izrādīto cieņu un laipnību, taču tas pazūd brīdī, kad paejam garām ar lupatām un raibiem aizkariem nokārtam vagonam. Kad vējš paceļ gaisīga aizkara stūrīti, paveras ar sveču gaismu pielijusi telpa. Sidrabotas un ar krāsainiem akmentiņiem pildītas rotas izgrezno smalkas potītes un roku locītavas, maigas ausis un zīdainus krūšu apaļumus, kurus atkāj atpogātas blūzītes un īsi krekliņi. Smalkas apakšbiksītes ir iespiedušās sieviešu izliekumos un platajos gurnos, kamēr tie lēni un ritmiski kustas un rīvējas gar džinsiem mūzikas klusajā ritmām. Zils, rūgts cigarešu dūmu mākonis apņem šo mākslīgās mīlestības "namiņu" un puskailos ķermeņus.
     Mūsu mērķis ir piķa melns vagons ar sniegbaltiem rakstiem. Visapkārt zemē ir sadurti šķēpi, bet pie ieejas stāv divi būdīgi vīri ar baltiem polo krekliņiem. No sākuma viņi nevēlas mūs ielaist iekšā, pētot ar nikniem un nosodošiem skatieniem mūsu klātbūšanu.
- Grigorijevs gaida mūs. Pasaki, ka tirgoņi ir ieradušies. - Amara ar tikpat staltu stāju nostājas pretī sargu dzelžainumam, kas nesalaužams kā tērauds.