Mirusī Kāršu Kava

Dzīvība un nāve IV (12)

     Pieceļos sēdus, no sejas noslaucīdama asinis un ieintriģēti uzlūkoju svešinieku. Gaidu, kas tagad notiks. Nez vai mani tagad sitīs līdz nemaņai, vai centīsies izmantot.
     Tumsnējais vīrietis paberzē savu galvu ar plaukstas vidu, neticīgi lūkodamies pretī.
- Velc nost kurpes! - viņš pavēl, un es daru, kā man liek.
Kad novelku vieglās, vasarīgās kurpītes sev no kājām, vīrietis piesteidzas man klāt un ar lielu spēku paceļ manu labo pēdu. Viņš smagi norij siekalas, turpinot smalki pētīt manu pēdu... manu tetovējumu... manu pīķa zīmi.
- Velns! Tu! Tā tiešām esi tu! - svešinieks atlaiž manu pēdu, iesaukdamies gan sajūsmā, gan šokā, - Teikšu godīgi, nekad nedomāju, ka tāds mazs, vājš un nevarīgs skuķis varētu būt Pīķa Dāma. Tādu lupatu es negribētu savā kompānijā. -
Izvilcis no somas virves gabalu, vīrietis sasien manas rokas aiz muguras, likdams sekot soli solī. Ja kaut brīdi darīšu ko aizdomīgu, mani pārlauzīs uz pusēm kā sērkociņu, tādēļ tēloju paklausīgu meiteni.
     Kā es gribēju aizbēgt prom no šī titula, no tās ievainotās meitenes, kas es biju toreiz. Diemžēl, dzīvei patīk spēlēt melnu spēli, tāpēc ik uz soļa man tika atgādināts par melnāko posmu manā dzīvē. Visur šis vārds "Pīķa Dāma" velkas man līdzi, un pirmo reizi kāds mani nenosoda un saprot mani. Artūra solījumu dēļ esmu sapratusi, ka Pīķa Dāma ir daļa no manis un ka man ir iespēja mainīt tās šausmas, kas seko tai.
     Ar paceltu zodu pirmo reizi pēc ilga laika es sekoju vīrietim līdzi uz kafejnīcu lejas stāvā.
Viņš ved mani kā sunīti pie pavadas...
- Tagad jātiek šim cauri, - svešinieks klusi pie sevis nomurmina, ieraudzīdams nelielu zombiju pūli cauri stiklam.
Viņš brīdi apdomājas, atkal uzlūko mani un nāk klajā ar risinājumu, kas neprasītu viņa spēkus. Nav jau tā, ka viņš nevarētu tikt tiem cauri, bet šī ir iespēja pārbaudīt, vai es patiešām esmu Pīķa Dāma.
- Ej ārā. - viņš, nogriezdams striķi īsāku, bet neatsiedams manas rokas, pagrūž uz priekšu.
- Atsien vismaz rokas. Tu laikam gribi, lai nomirstu bez cīņas. - protestēju absurdajai idejai.
- Pīķa Dāmai neesot bail no zombijiem, viņa ir bezbailīga un nebaidās par savu dzīvību. Taču viss, ko pagaidām no tevis dzirdu, ir bailes un čīkstēšana. - viņš satver mani spēcīgi aiz pleca.
Manā pakrūtē iedegas spīta sārts, un es ar šaurām acīm uzlūkoju šo grūto izaicinājumu. Ievelku dziļu elpu un izlemju doties bez plāna.
- Atver durvis! - pavēlu un izskrienu ārā.
     Zombiji atlīmējas no stikla kā mušas un lēni pagriežas manā virzienā. Es pasmaidu - lēnie, vecie zombiji. Pagriežos ar skatu pret tiem un dažās sekundēs noskenēju apkārtni. Joprojām tie paši galdiņi, krēsli un lietussargi. Taču nu es pamanu kaut ko, ko nebiju redzējusi iepriekš - sildošus lampu tornīšus. Tiem pie apakšas ir atspiestas divas desmitlitrīgas benzīna kanniņas, nezinu gan, cik pilnas.
     Lampu tornīši ir četrstūraini un es sāku rīvēt savas rokas ap asu stūri. Berzējot rokas augšā un lejā, uz pieres izspiežas sviedru lāses, taču es atsvabinu savas locītavas no virves. Zombiji nu ir pavisam tuvu, tādēļ man nākas apmest palielāku līkumu ap pagalmu, lai uz brīdi novērstu asinskāro briesmoņu uzmanību. Kad atkal ar lielu steigu piesteidzos pie lampām, es atskrūvēju benzīna kanniņas, un vienu skrējienā izleju pāri krēsliem un galdiem. Otru es izgāžu ar kāju turpat uz vietas, un liels daudzums smakojošā šķidruma izveido palielāku peļķi un aizplūst kafejnīcas durvju virzienā. Atkal pāris reizes apmetu līkumu un aizvilinu zombijus, bet tad paņemu rokās šķiltavas, kas mētājās uz zemes blakus pelnu traukam. Aizšķiļu tās vienu reizi, otru. Nekā. Zombiji jau ir tuvu. Pavisam tuvu. Ar kādu piekto šķīlienu parādās liesma un es, stāvot pagalma malā, pietuvinu to benzīna sliedei. Momentāli parādās liela uguns, un es nejauši apdedzinu savu roku pavisam nedaudz.
     Pametu skatienu kafejnīcas durvju virzienā, kas nu jau ieskautas izbadējušās liesmās. Pielieku roku pie pieres un salutēju svešajam vīrietim, viltīgi piemiedzot ar aci. Nejau zombijus es atvairīju, liesmas nespēj tos nogalināt ātri.
Padarīju svešinieka dzīvi grūtāku...
     Metos skrējienā privāmāju virzienā, prom no kafejnīcas un moteļa ēkas. Atskatoties, ieraugu degošus, izsalkušus ķermeņus, kas klūp un riņķo liesmu virpulī.
     Drīz vien plaušas sāk palikt smagas, un atsākas klepus. Pielieku rokas priekšā mutei un nejauši ieklepoju tajās kaut ko - beigtas zombiju sēnes sporas. Tās joprojām ir manī, taču es vēl neesmu pārvērtusies. Atgriešanās dzīvē uzdzen man nelabu drebuli un es nolemju par labu atpūtai. Visa šī nāves padarīšana ir likusi maniem muskuļiem nedaudz atslābt, taču tagad ir tāda sajūta, kā ar metāla trubu esmu dauzīta. Muskuļi smagi, gaita ir gausa, redze arī lēnīga un nedaudz kavējas.
     Aizveru vienstāva privātmājas durvis, taču neveidoju barikādes. Tās tikai manu atrašanos šeit padarīs vēl uzkrītošāku. Lēni aizslīdu līdz guļamistabai, pa ceļam pārbaudīdama citas telpas, un vienkārši palienu apakšā gultai. Priekšā sev es pievelku kartona un plastmasas kastes, kas pildītas ar dažādām mantām - plakātiem, lampiņu virtenēm un dažādām dienasgrāmatām. Viena kaste, ko pievelku priekšā sejai, ir pasmaga, un tas raisa manu ziņkārību. Ielieku iekšā roku un sataustu konfekšu, batoniņu un šokolāžu kalnus. Saldumi laikam tika krāti nebaltai dienai. Iemetu riekstu šokolādes gabaliņu mutē, ļaujot garšai izkust pāri garšas kārpiņām.
Debešķīgi...
Sajūta tāda, ka sagaršoju ko saldu pirmo reizi mūžā...
Bet tā jau laikam ir - ir sācies jauns mūžs...
Turpinu pārmeklēt plato kurpju kasti. Mani pirksti nejauši ieslīd kastes stūrī un satausta stikla pudeli. Kaut kā pamanos to izvilkt ārā, skatam paverot zilo džinu. Nopūšos un ielieku to atpakaļ, piekārtodama barikādes un atlaizdama savu galvu uz rokām.
     Plakstiņi kļūst smagi, kaut gan nomodā neesmu nemaz tik ilgi. Laikam manu enerģijas līmeni pamatīgi ietekmējusi nāve, paradīze un svešinieka sitieni. Nebaidoties uz brīdi vairs no nekā, atļaujos ielaisties miegā, nezinādama vai pamodīšos vēlreiz.

     Pamostos, kad kaste manā priekšā tiek izrauta ar milzīgu spēku. Spēcīga un plata roka ar gariem pirkstiem satver manus matus un ar varu izvelk ārā no drošās pagultes.
- Nu nevar būt! - dusmās nopūšos, atkal ieraugot neatlaidīgo svešinieku.
- Tas bija gudri, bet ne tik gudri, lai aizbēgtu no manis. - vīrietis lielīgi uzsver un parāda savu pārākumu.
Tieku piesieta pie krēsla, raupjajai virvei griežoties manā ādā.
Jūtos pavisam bezpalīdzīga un sīka...
     Vīrietis izņem mazas dārza šķēres ārā no somas. Uz pieres ir iekalts nikns skatiens, kamēr viņš tuvojas man.
- Tu esi sīka un vāja draņķe. Ja kaut kādā veidā izrādīsies, ka tu patiešām esi Pīķa Dāma, tad es apsolu izdurt sev aci. - viņš dusmīgi paceļ savu balsi.
- Tev pat nav ne jausmas, kam esmu izgājusi cauri. - paceļu zodu augstāk.
- Ir vai nav jausmas, tāpat tagad tu esi zem manas tupeles. -
Svešinieks satver manu smalko rociņu un izstiepj manu rādītājpirkstu. Dārza šķēru asmeņi iegraužas manā miesā un acumirklī pāršķeļ pašu kaulu. No manām krūtīm izlaužas agonijas pilns kliedziens, līdz pat balss saites sāk sāpēt. Sirds sāk sisties straujāk, un man paliek nelabi.
- Es tev teicu - tev nevajadzēja mani satikt, - tumsnējais vīrietis pasmīkņā un nomet šķēres turpat uz zemes.
     Es uz tām ilgi skatos, apsvērdama visas idejas, kā ietriekt tās svešiniekam galvaskausā vai sirdī. Viņš tikmēr mierīgi apsēžas pie loga un ēd sāļos krekerus.
     Nogrieztais pirksts uz zemes mētājas kā puteklis, bet mana kreisā roka kļūst sarkana un nemitīgi pulsē. Asinis ir izveidojušas ugunīgi sarkanu peļķi zem krēsla roku atbalsta, bet manās acīs sariešas sāpju pilnas asaras. Katra nākamā elpa kļūst seklāka.
- Es noasiņošu, tu idiot. - nomurminu klusi zem zoda.
- Pīķa Dāma nenoasiņo. - viņš izsmejoši pasmīkņā man pretī.
     Beidzis pusdienot, vīrietis atsien mani no krēsla un no jauna iepin mani virvju važās. Pagrozījis vienu no saviem pulksteņiem viņš ved mani nezināmā virzienā. Es tik padodos un sekoju.
Esmu vāja, jo tikko no nāves modos...
Esmu vāja, jo nāve vēl manus muskuļus nav atstājusi...
Un vīrietis redz manu nespēku, viņš to izmanto, lai ierautu mani savā, mežmalā noparkotajā mašīnā.
- Esi paklausīga! - viņš nosaka, aizcirzdams ciet bagāžnieku.
     Kādu brīdi guļot tumšajā, mazajā vietiņā, braucošā mašīnā, sāku taustīties apkārt. Lai gan rokas ir sasietas aiz muguras, es apmetos apkārt un sataustu, ka bagāžnieka iekšējo durvju virskārta ir vienā stūrī panākusi vaļā. Norauju to nost ar skaļu troksni, taču šoferis to mašīnas monotonajā rūkšanā nedzird. Zem virskārtas atklājas sarežģīts mehānisms, taču man atliek pakustināt vienu savienojumu, un bagāžnieka durvis atveras. Ar kājām atspiežu tās pilnībā vaļā. Ceļš zem mašīnas riteņiem skrien ar milzīgu ātrumu, un ceļmalās nozib pa kādai privātmājai. Brīdī, kad mašīna strauji piebremzē, lai izvairītos no zombija un nesasmērētu mašīnu, es izmantoju izdevību un lecu. Mana miesa smagi ietriecas asfalta asajos akmentiņos.
     Pielecu kājās un metos skriet, taču dzirdu, kā arī mašīna strauji apstājas. Tumsnējais vīrietis saskaities izkāpj ārā no mašīnas un nodur izsalkušo zombiju ielas vidū. Tad viņš pievēršas man.
- Kā tu jau man esi apnikusi! - viņš nikni uzkliedz un izšauj.
Asa, maza šautriņa trāpa manā plecā, un nepaiet ne ilgs laiks, līdz es nokrītu zemē pilnīgā miegā.
- Tik nevarīga, bezspēcīga, bet tik un tā cenšas aizbēgt. - vīrietis nomurmina, pārmet mani pāri savam plecam un no jauna ieliek mašīnā, aizvezdams uz nezināmu galapunktu.