Mirusī Kāršu Kava

Vakariņas II (16)

     Ir pienācis vakars, un ar Merlinas palīdzību esmu saposusies vakariņām. Man mugurā ir gaisīga, tumši brūna kleita, acis izdaiļotas ar melnu acu zīmuli un skropstu tušu. Mati man ir izlaisti vaļā, izķemmēti un izmazgāti. Brūnās matu citas smaržo pēc zaļās tējas šampūna un citiem matu kopšanas produktiem, kurus aizņēmos no blondās ārstes.
Es mirdzu!
     Protams, ka bez mazās kaulu šķembas nekur neuzdrošinos iet. Ielieku to aiz savu mežģīņoto, pelēko apakšbikšu maliņas.
     Ernests mani sagaida pie pašām medpunkta durvīm. Mani ieraugot, jaunā vīrieša acis iemirdzas apbrīnā, un es redzu iekāres uguntiņas. Mazliet nosarkstu, ka mana skaistuma dēļ kāds zaudē valodu.
- Sveika, Samanta! - viņš ļoti formāli pasmaida un paņem manu roku savējās.
- Sveiks. - bikli pasmaidu pretī un ļauju viņam noskūpstīt manas plaukstas maigo virspusi.
- Iesim pie manis! Iepazīstināšu ar pārējiem, sadraudzēsies un iegūsi sabiedrotos. - viņš uzsāk kustību, maigi uzsmaidot.
- Būs vēl kāds? Man likās, ka būsim tikai divi vien! - nedaudz neapmierināti iesaucos.
Nepavisam negribu iepazīties ar svešiniekiem un politiski kaut ko plānot.
- Nesatraucies. Tas būs tikai pašā sākumā. Pēc tam visu vakaru pavadīsim divvientulībā. - Ernests metas mani mierināt, un es samierinos ar notiekošo.
     Cauri ielām ejam tā kā svešinieki, tā kā mīļākie. Nevar īsti saprast, un daudzi garāmgājēji ar acīm cenšas izprast šo mīklu. Vai tiešām viens no Kalēju vadoņiem jau samīlējies Pīķa Dāmā?
Nē. Garāmgājēji nespēj uztvert klusībā plūstošo saikni un sprakšķošās dzirksteles, kas mūsu starpā slepus lido. Viņi tikai var iedomāties, kā būtu, ja būtu.
     Ernesta miteklis no ārpuses izskatās tāds pats kā citi. Nedaudz iepelēka, saulē un lietū cietusi fasāde, mazs koka lievenītis un ar aizkariem aizklāti logi. Mēs ieejam iekšā trīsstāvu ēkā, un pirmajā stāvā mūs jau sagaida pārējie viesi. Uz galda, baltajos šķīvjos valda baisa nabadzība. Ja uz ielas rodas sajūta, ka pārtikas ir gana, tad izrādās, ka pat Zeltneši to taupa. Šī telpa kādreiz esot bijusi kafejnīca, tāpēc Zeltneši mēdz šeit rīkot tikšanās un apspriedes.
     Ernests kā īsts džentlmenis atbīda krēslu, kur man apsēsties, un pats nosēžas man blakus pa labi. Pa kreisi man atrodas īsa rudmate ar spicu deguntiņu un baltu blūzi. Dažas stresa un gadu gājumā radītas krunkas izvago viņas acu stūrus un pieri. Viņa ar smalku dakšiņu jau sākusi knibināt ceptu stirnas gaļu, kas ir vienīgais uz galda uzliktais ēdiens.
Ernests iepazīstina mani ar katru...
     Vakariņas sākas ar pavisam vienkāršām sarunām, kas apvij ikdienas gaitas, jaunumus katra dzīvē un ārpussētas notikumus. Kādai pusaudzei, kurai nesen palicis vien sešpadsmit, piedzimis bērns. Dīvaini, ka Merlina nebija man stāstījusi, ka pieņēmusi dzemdības jaunietes mājās. Neviens nezin, kurš ir tēvs, taču, kad tas tiks noskaidrots, tiks spriests vai tā nav bijusi izvarošana. Diezgan skumji, kaklā sariešas kamols un īsti vairs negribas uz dakšas uzdurt gardo gaļas gabalu, kuru mētāju no viena šķīvja gala uz otru. Pieklājības dēļ tomēr nākas pārvarēt savu spītu un gaļas gabals nonāk man starp zobiem.
- Nu, kā Pīķa dāmai garšo vakariņas? Kādas sajūtas būt starp Zeltnešiem? - muskuļotais, sirmais vīrietis ar uzkarinātu cepuri uz krēsla atzveltnes man vaicā. Šis vīrs kopā ar Ernestu pārliecinājās par manu identitāti toreiz. Jēkabs.
- Gaļa ir ļoti kolosāla. Komplimenti šefpavāram! - mazliet sameloju, un sirms, salīcis kungs pie galda paloka galvu pateicībā, - Taču starp jums es jūtos kā starp parastajiem ļaudīm, nav sajūta kā pie augstprātīgiem oligarhiem. Paldies, ka devāt iespēju man pievienoties Jums. -
Ernests nedaudz man piebaksta pie kājas, lai apklustu, bet Jēkabs nopēta mani ar niknu skatienu, ko pavada neapmierinātība ar atbildi.
- Mēs cenšamies neizcelties. Mūsu ciemā valda vienlīdzība. Visi dabūn vienlīdz daudz pārtikas, visiem ir vienlīdzīgas tiesības. - sirmais Zeltnesis greizi pasmaida.
     Pēc brītiņa klusuma un dakšu šķindoņas rudmate man blakus ieklepojas.
- Apkārtējās pilsētās arvien vairāk sāk izplatīties sporas, un sporu izaugumi uz sienām. Bez gāzmaskām un dezinfekcijas nekur! - sieviete stāsta, ik pa laikam iemalkodama viskiju ar kolu, - Mūsu sirotāji stāsta, ka vienā no blakus pilsētām ir strauji savairojušies aklie zombiji, kas dzird katru sīkāko peles pīkstienu. -
- Paklau, Vijolīt, vai tā ir taisnība, ka vecajā cirkā zombijiem ir balti pleķi? - kāds vīrietis ar cauru salmu cepuri galvā prasa.
- Haha, gluži kā klauni ar pumpām! - Jēkabs iesmejas, un viņam uz brīdi piebiedrojas arī pārējie.
Es instinktīvi nolieku balto pirkstu, kas gandrīz jau ataudzis, uz savas kājas, zem galda. Noliecu arī galvu, lai baltais plankums zem zoda neparādās citu acīm.
- Jā, cirkā notiek kaut kas savāds. Tie plankumi ir katrs savā izmērā, viens šaurs kā svītriņa, cits plaukstas lielumā. Bet mūsu doma ir, ka tā ir tikai kaut kāda ādas pigmetācija. Varbūt pat saules dēļ. - Vijolīte nopietni skaidro.
     Es nespēju beigt domāt par cirku. Tur sastapos ar nāvi, un nu arī man ir baltie pleķi. Un tie nav parasti pleķi, bet ielāpi, viens aizvēris caurumu galvā, iespējams atjaunojis smadzenes, bet otrs - par pleķi pārtrapis gandrīz veselā pirkstā.
     - Ernest! Kur tu esi pasācis blandīties? Redzam tevi arvien retāk un retāk. Jāstrādā nemaz nav? - kāds vecāks vīrietis ar izteiksmīgi līku degunu jautā.
- Es strādāju vairāk nekā tu, Ļeonov! Man drīkst būt arī sava privātā dzīve, vaine? - jaunietis asi atcērt, taču Ļeonovs neņem to pie sirds.
- Neklausies viņā. Viņš vienmēr ir uzskatījis, ka neiederos starp Zeltnešiem. Protams, ka visu savu laiku veltu, lai apciemotu tevi. - Ernests iečukst manā ausī.
     Mans šķīvis nu ir tukšs, tāpat arī viskija glāze. Galva nedaudz kļuvusi smaga, skatiens - nedaudz palēnināts. Kad Jēkabs izlemj uzsaukt tostu par visdrošāko vietu uz zemes, Ernests no jauna pielej manu glāzi līdz pusei. Es to ātri noskaloju lejā, mana seja saviebjas no pretīgās un stiprās garšas. Ernests, redzot mani, pasmejas, pakrata galvu un izdara tieši tāpat.
Viņa roka ir siltāka nekā agrāk...
Viņa acis - skaistākas nekā jelkad iepriekš...
Taču man pakrūtē sametas smagums kā svina atsvars...
     Vakariņas tuvojas noslēgumam, aiz loga jau valda tumsa. Viesi ir krietni iedzēruši un iereibuši. Gaitenī piepeši atskan rīstīšanās un kritiena troksnis. Telpā acumirklī iesteidzas četri zombiji. Diviem no tiem ir uzvilktas bruņinieka bruņas no kādiem veciem viduslaiku muzejiem.
     Sievietes iespiedzas, vīri satrūkstas un visi momentāli iespiežas pretējā istabas stūrī. Acis saskatās, gaidīdamas, kad kāds izrādīs varonību.
- Kā viņi šeit nokļuva? - Vijolīte iesaucas.
Visi skatās uz mani, uz Pīķa Dāmu, izņemot Ernests. Viņš jau ir satvēris rokā nazi un ar to skrējienā uzbrucis diviem neaizsargātajiem iebrucējiem. Jaunietis veiksmīgi izvairās no skrāpējumiem, un nu arī vecākais Zeltnesis, uzlicis cepuri galvā, dodas palīgā apturēt bruņotos miroņus.
- Viņi tak nevar iekost! - vīrietis smejas, muskuļiem un vēnām izspiežoties ārā no rokas, kad viņš mēģina noturēt zombiju vietā. Tikmēr otrs bruņotais zombijs tālu no manis ar nagiem ieskrāpē pavāra plecā. Blakus esošie aiztur elpas, kamēr es piesteidzos un no visa spēka zombijam speru pa celi, līdz tas izlūzt un mironis krītot izsit savus satrūdējušos, brūngani sarkanos zobus uz zemes. Tie izripo kā kreļļu pērles man pie kājām.
- Kas ir? Visiem rokas bail smērēt? - dusmīgi iesaucos, redzēdama citu gļēvās un nobijušās sejas, - Gaidat tikai, ka Pīķa dāma kā brīnums visu izdarīs. -
Paņemu tuvāko krēslu, atvēzējos un situ pa kasku, līdz tā ielocās, atskanot griezīgi šķindošam troksnim. Drīz vien pa ķiveres vaļējajām maliņām izplūst maza, tumši sārta, gandrīz melna straumīte. Smirdīga un recekļaina.
     Ejot ārā no telpas, iedodu savu ieroci, krēslu, Ernestam, un viņš pa manai metodei piebeidz otru iebrucēju. Es izeju uz lieveņa, aiz sevis atstājot baiļu pilnu jūru. Lieveņa dēļi šķiet pārāk cieti un neērti, bet tik un tā sēžu, galvu atbalstījusi pret kolonnu, kas savieno kāpnes ar jumtu. Zeltneši viens pēc otra steigā dodas prom, daži uzmetot nepatikas pilnu skatienu kā plīvuru man pāri.
Nevaru izturēt šo spiedienu...
Visi sagaida no manis brīnumu...
Neviens mani nesaprot...
Es iekuļos lielā domu vētrā un nesaprotu vairs neko. Līdz beidzot nonāku tikai pie viena secinājuma. Man ir depresija un es esmu pārāk aizņemta ar Ernestu, lai domātu par realitāti. Es izvairos no zombijiem, jo vēlos atpakaļ mierīgos laikus. Šo zombiju mazais iebrukums ir atstājis uz mani lielu iespaidu un es saprotu - kāda es esmu muļķe!
     Uz mana pleca tiek uzlikta silta roka, un es sabīstos. Ernests ir iznācis ārā, ar mitru dvieli slaucīdams savas rokas.
- Tu tur visiem parādīji klasi! Ieviesi gan respektu, gan bailes. - viņš pasmejas, apsēžoties blakus, - Zeltneši ir gļēvuļi. Tāpēc es cenšos būt pēc iespējas citādāks... vairāk kā parastais iedzīvotājs. -
- Vieni vienīgi kretīni... - smagi nopūšos, - Kas tagad būs ar pavāru? -
- Viņš ir jau ceļā pie Merlinas, vienkārši roku amputēs nost. - Ernests stāsta, piešļūkdams man tuvāk.
Es sajūtu viņa siltumu...
Atkal slīgstu mīlestības saldajā reibinājumā, kas pēdējā laikā ir piepildījis manu prātu, kā rožu dārzu pilnu ar sanošām bitēm.
- Labi, ka vismaz kreisā roka. Viņš vizmaz varēs vēl darboties. - cenšos mazliet izraut sevi no apdullinošās apmātības.
- Amm... viņš ir kreilis. - tumšmatis neveikli pasmaida.
     Mitrā lupata žūst turpat Ernestam blakus. Gaisā virmo vasarīgās vakara miglas smarža. Dažos logos vēl mirdz gaismas kā laternas.
Ir skaisti...
Ernests satver manu roku savējā un uzliek uz savas sirds, kas apjozta ar biezu muskuļu un miesas kārtu.
- Jūti? Mana sirds šādi pukst katru reizi, kad tevi ieraugu. Tāda sajūta, ka esmu saticis tevi pirmo reizi un pirms apokalipses mēs nebūtu bijuši pazīstami. Manuprāt, iepriekšējās mūsu attiecības bija izgāšanās. Tāpēc gribu tev vaicāt... vai varam sākt jaunas? Vai būsi mana mīļotā? - daiļās acis ielūkojas manī dziļi jo dziļi, līdz es samulstu.
Es nespēju atbildēt...
Esmu mēma kā zivs...
- Tas nekas, neatbildi. Bet... nāc. Nāc! - viņš pieceļ mani kājās un es ļaujos viņam mani vadīt.
     Ernests ieved mani atpakaļ telpā, kurā daļa Zeltnešu ir palikuši, lai novāktu netīros traukus un miroņu atliekas ar visām bruņām. Es labprāt viņiem palīdzētu, taču Ernests mani izvelk cauri ēdamzālei tik ātri, ka pat nespēju ievilkt elpu
     Trešais stāvs. Tam ir slīpi griesti un jumta logi, kas paveras uz apburošo zvaigžņu klāju debesīs. Istaba ir vienkārša - grāmatu plaukts, gulta, paklājs un rakstāmgalds. Ir tumšs, bet mans sirdsāķītis nosēdina mani uz savas mīkstās gultas malas, kamēr pats steigā iededz jau iepriekš sagatavotās svecītes visapkārt gultai. Uz segas ir viegli izbārstīta sauja ar sārtām un maigām rožlapām.
Viņš mani te bija plānojis vest...
Mana sirds sitas nežēlīgi strauji...
     Ernests apsēžas man blakus un mūsu maigie vaigu gali saskaras. Pēc tam seko dedzīgās lūpas, kas pēc iespējas ātrāk meklē skūpstus. Viņa siltās plaukstas un pirkstu gali noglāsta manu kaklu, tad plecus, līdz beidzot ieslīd matu šķipsnās. Es tieku pacelta augšā un ienesta dziļāk gultas mīkstajās dzīlēs. Pirms mūsu kājas sapinas mezglā, es slepus izvelku kaula šķembu no mežģīnoto apakšbikšu malas un palieku zem spilvena. Ernesta skūpsti noklāj manu ķermeni kā vēsa, bet reizē karsta rīta rasta. Nakts aizsegā sajaucas mūsu sviedri, skūpsti un glāsti.
Taču nespēju atslābt pilnībā...
Iekšā sēž nemiers un tas dīda kā Velns...

     Vienkārši ne no kā es pielecu sēdus gultā. Labā galvas puse sāpīgi pulsē, bet elpa ir kļuvusi ļoti sekla. Manī valda neliels apjukums un uz pāris sekundēm nesaprotu, kur atrodos. Sataustu blakus Ernesta ķermeni, kurš kails ir ietīts segā. Es nezinu, kāpēc, bet nejūtos droši palikt šeit. Varbūt man ir bail kādam uzticēties un pielaist sev tik tuvu klāt, tādēļ izlemju doties prom. Es klusi ieslīdu brūnajā kleitiņā, savācu kaula šķembu un mazliet piekārtoju jau miegā izpūrušos matus. Nostājos durvju ailē un vēlreiz pārmetu skatienu pāri tumšajai telpai, kurā vēl virmo nopūstu sveču un izkusuša parafīna aromāts.
     Vēlos atslēgt durvis no iekšpuses, taču tad tās paliks vaļā visu atlikušo nakti. Nevēlos apdraudēt Ernesta dzīvību, jau vienreiz zombiji tika ielaisti miteklī. Atveru vaļā pagalma puses logu pie augstas tūjas un mierīgi izrāpjos ārā, pievērdama aiz sevis to. Gandrīz uzduros uz tūjas zariem un saplēšu kleitu, taču veiksmīgi izdodas sevi noāķēt nost no zariem.
     Tagad mani gaida vislielākais izaicinājums - tikt pie Merlinas, nepievēršot nedz sargu, nedz nakts noziedzinieku uzmanību. Tas nozīmē, ka nedrīkstu rādīties nedz gaismā, nedz tumsā. Man jālien uz vēdera.
     Visu ceļu esmu ārkārtīgi piesardzīga. Klusi klausos tālajās skaņās un sargu sarunās, cītīgi izpētu katru jauno horizontu un ielas stūri un izveicīgi slapstos pa krūmiem. Šonakt sargi ir trīsreiz vairāk, tas nozīmē, ka no noziedziniekiem man nav jāuztraucas.
Adrenalīns sit augstu vilni, miegs pilnībā vairs nenāk...
Vakars joprojām ir skaists, taču jo tālākas nakts stundas sit, jo klusāka un mirušāka šķiet apkārtne.
     Esmu jau gandrīz savā galamērķī, tikai jātiek garām veselai sargu kolonnai, kas ir apsēdusi slimnīcu. Durvīm priekšā stāv divas bruņotas sievietes, apkārt perimetram ēnās saslēpušies ķermeņi. Drošvien sargā pacientus un vārgos ļaudis no atkārtota zombiju uzbrukuma. Vēl Ernests kaut ko ieminējās, ka Zeltneši mēdz doties uz slimnīcu, lai to izmantotu kā patvērumu, jo vieglāk ir izlikt sargus ap vienu ēku nevis ap katru privāto īpašumu.
     Pēc laba brīža pārdomām izlemju doties atpakaļ pie Ernesta. Kad pagriežos, manā acu priekšā pazib duncis. Vijolīte.
- Sveika! Ko tad blandies apkārt? - rudmate vaicā, likdama man celties kājās un iznākt uz ielas.
- Es tikai gribēju tikt atpakaļ uz slimnīcu. - cenšos izskaidrot situāciju, taču viņa neklausās.
Jau vakariņās sieviete izrādīja nepatiku pret mani...
- Tu zini noteikumus. Tos, kuri neklausa, arestē. Došanās uz mājām galīgi nav attaisnojošs iemesls! - Vijolīte noniecinoši uzrej, - Sargi! Aizvediet! -
     Divi plecīgāki sargi satver manas rokas, taču es pat nepretojos. Dodos viņiem līdzi pa ielu līkločiem, neatskatīdamās atpakaļ.
Es nesaprotu, kā viņa mani atrada...
Mani atkal gaida restes...