Mirusī Kāršu Kava

Barters I (4)

Klīstu pa māju kā neizteiksmīgs spoks, iekšēji cīnoties ar daudzām savām pusēm. Dabas mīļotāja ik dienu noglāsta krūmu, koku ziedus un lapiņas, Vienpate cenšas izvairīties no mājas saimniekiem un to dažādajiem skatieniem, bet Ievainotā vēlas ierauties stūrī un riet virsū visiem garāmgājējiem kā suns.
Esmu sveša ne tikai viņiem, bet arī pati sev...
Pēc brokastīm, kuras patiešām gardi ir pagatavojis kašķīgais Pauls, manu rokas locītavu satver smalka, maiga roka ar melni uzlakotiem nagiem. Amara. Viņa noglāsta vienu no saviem daudzum daudzajiem auskariem ausī, kas haotiski sadurti un saķēdēti, un maigi uzsmaida. Aizvedusi uz savu istabu, viņa atkal iededz savu smaržīgo, virmojošo parafīna sveci, bet tai blakus noliek to sveci, kuru iepriekš dedzināju es, lasīdama grāmatu un negaidīdama viesus.
- Šodien tev būs jābūt ļoti spēcīgai, bet esmu pamanījusi, ka staigā apkārt apjukusi un nemierīga. Es gribu tevi iestumt atpakaļ ierindā. Sēdies! - Amara apsēžas ar seju pret logu un ar plaukstu uzsit pa grīdu sev blakus.
Apsēžos ar nelielu atstarpīti, taču seju arī pavēršu uz loga pusi, kur saulstariņa pavediens noglāsta manas lūpas. Sajūta tāda, it kā kvēli skūpstītu mieru, siltumu un pašu dedzīgo sauli. Redzu, ka saules dzīslās rotaļājas brīvi putni, raibi taureņi, čaklas bitītes un ugunīgas, punktainas mārītes.
Sieviete aizrautīgi vēlas izstāstīt to, cik svarīga ir meditēšana, taču redz, ka esmu jau tā nomocīta ar dažādām lietām un niķiem, tādēļ vienkārši saka - Es vēlos, lai tu atslābsti. -
Vispirms jāaizver acis un dziļi jāiegrimst bezgalīgajā, plūstošajā tumsā. Ar pirkstu galiem jāsajūt tās straumes, kas nes cauri pasaulei dažādās smaržas un skaņas. Jāsajūt tas medainais, lipīgais miers un pilnais tukšums, ko neredzēšana sniedz. No sākuma es ik pa laikam paveru plakstiņus mazā spraudziņā, lai apskatītu kukainīšus vējā, taču Amara man uzsit pa pirkstiem kā skolotāja.
Ikvienam cilvēkam jāatrod sevi šajā tumsā, šajā nebūtībā un bezgalīgajā aklumā...
Sākas elpošana. Vienu roku uzlieku uz vēdera, otru uz krūtīm, gluži kā Amara liek, apgalvojot, ka tā būs vieglāk koncentrēties uz elpošanu. Maigās balss notis zum kā mazas bitītes, velkot manu dvēseli mierpilnajā burbulī.
Maigie "mmm" skan kā monotona dūkšana, kā zelts, kam uzsit pa pašu maliņu ar karotīti...
Tumšais gaiss ieplūst manās plaušās un asinsvados, atraujot vaļā sen aizsprostotus kanālus. Šķiet, ka plaušas kļuvušas vieglākas, un elpošana palikusi dziļāka un pilnīgāka.
Čukstošais vārds "izelpo" kā pa slidkalniņu ieslidina mani transā...
Visas domas aizplūst tālumā, visas sirdsapziņas un zemapziņas čukstošās, dzeļošās balsis apklust, un es jūtos mierīga.
Jūtos labi...
Vienīgais, par ko spēju domāt, ir plaukstu cilāšanās uz manas miesas un skaņas, kas pārplūst pāri tumšmates pilnīgajām lūpām.
Kad meditācija ir beigusies, viņa man pasakas par veltīto laiku, un piekodina par šī paraduma piekopšanu.
- Ja tu nezini, kas esi, tad atceries, ka pirmā sajūta pēc meditācijas beigām ir tava vispatiesākā, visdziļākā un arī vistrauslākā būtība. - nopūsdama sveces, viņa stāsta.
Es vēroju trauslās dūmu svītriņas, kas pamet sveces miesu, un apdomāju šo atziņu.
- Zini... Man kādreiz bija māsa. Viņa bija ļoti līdzīga tev. Noslēgta, apjukusi, bet bazgala labsirdīga. - tumšmate saka, - Vai zini, kas man liek justies visnemierīgāk mūsdienās? Tas, ka skatoties zombiju sejās, uzreiz atmiņās ataust ģimene. -
- Viņai noteikti bija ļoti paveicies ar tik mierīgu māsu?- nevainīgi iesmejos, atcerēdamās savu ģimeni.
- Ha! Mēs plēsām viena otrai matus un pat kāvāmies par vieniem un tiem pašiem puišiem. Tomēr beigās tik un tā viņa bija mana vislabākā draudzene. -
- Mana vecākā māsa dzīvoja jau atsevišķi, mēs satuvinājāmies tikai apokalipsē. Bija man arī mazāks brālis, mēs gan nekad nekāvāmies par vieniem un tiem pašiem puišiem. - nu jau mēs smejamies abas, - Bet, vai, kā mēs par ēdienu strīdējāmies. Viņš ēda kā tāds zilonis! Picas, gaļa, kūkas. Taču tāpat izskatījās kā princis daiļais.-
- Šausmas kā es gribu picu! Vienmēr esmu gribēju nogaršot to ar anšovem.-
- Anšovi uz picas? - es viltotās šausmās iesaucos, - Tas ir tas pats, kas ietīt zeķi sierā! -
Un mēs smejamies par niecīgām lietām tā, it kā būtu sen pazīstamas draudzenes. Mana sirds uzreiz atmaigst.
- Un kā tagad jūties? Vai būsi spējīga šodien nostāties ierindā un saņemt savus spēkus? Zinu, ka tu uztraucies, taču, ja vajag apskāvienu, vari nākt pie manis. - Amara pasmaida, iekrītot gultas mīkstajās skavās un nožāvājoties.
Viņas sejā pavīd milzīgs gandarījums un pārpilnīgs miers, kas vijas ar noguruma noti.
- Es jūtos... - cenšos atrast īstos vārdus, - Esmu spēcīga un priecīgāka. Paldies tev! - pasakos un drīz vien jau dodos prom no istabas, kas pilna ar mātišķām rūpēm.
Manī saplūst visas daļiņas - Dabas mīļotāja, Vienpate un Ievainotā. Tās vairs nešķiet kā atsevišķas stikla lauskas, kas izsviestas mežmalas grāvī, bet gan kā viens vesels trauks, kas pilns ar cerību.
Nē... Viss... Pietiks čīkstēt un baidīties.
Esmu reizē haoss, reizē ligzdiņa, kurā patverties no negaisa.
Jā, pret cilvēkiem man liela nepatika...
Bet esmu klusums pirms vētras...
Es iemācīšos atgūt savu pārliecību kādu dienu...

Mierpilnājā, ziedu ieskautajā mājelē notiek liela rosība. Šķūnis ir diezgan paliels, un no tā tiek iznestas vairākas, lielas koka un metāla kastes. Tām nav neviena paša apzīmējuma, vien neērti rokturi sānos. Visas kastes tiek noliktas rindiņā pie dzelzs rumakiem un vāki ir nocelti nost. Artūrs un Pauls skraida šurpu turpu no noliktavas un atpakaļ, rokās nesdami gan metāla gabalus, gan dažādas raibas drāniņas, gan medicīnas preces.
- Muļķīt, atnes no noliktavas divas sarkanas, koka kastītes, piecus, adītus zeķu pārus, piecmetrīgu ķēžu virteni un desmitmetrīgu virvi. Vismaz kaut kā būsi noderīga. - sirmgalvis, kurš uzvilcis sarkanu havajas tipa kreklu un šauras saulesbrilles, pasmīkņā, uz brīdi atspiezdamies pret pikapu un aizdedzinot cigareti.
- Vilnas zeķes? Kurš tad tās vasarā velk? - es neizpratnē jautāju, mazliet pasmejoties par muļķību.
- Ej, savādāk bezjēdzīgi stāvi kā Amara. - viņš pilnā nopietnībā atcērt un palūkojas uz tumšmataino sievieti, kas sēž uz lieveņa un vēro notiekošo.
Šķiet, ka viņa ir sadzirdējusi vīrieša teikto, taču mierpilni noigonrē to.
Kad pārkāpju pāri istabas slieksnim, acis sāk šaudīties uz visām pusēm kā lodes.
Lai šeit kaut ko atrastu, vajag sīkumainu karti...
Izpētu katru plauktu, un atrodu maskēšanās kremus, mazāku dzīvnieku un grauzēju slazdus, makšķerēšanas piederumus, salocītus auduma gabalus un apģērbus, un visādus citādus brīnumus. Atrodu satītu virves gabalu, tāpat ķēdi turpat istabas stūra kastē starp vinčām, žilkām, striķiem un makšķerauklām. Pie šujampiederumiem atrodu gan rakstainas, gan vienkrāsainas šalles, cimdus un zeķes. Paņemu to, kam pakaļ sūtīta esmu. Tad es ieraugu mistiskas burciņas ar pulverveidīgām tabletēm un pulveriem. Nav nedz etiķešu nedz nosaukumu, tikai dažādu krāsu lentītes rotā vāciņus. Ir arī pudeles ar visādiem šķidrumiem - pārsvarā caurspīdīgiem, dzeltenīgiem vai zaļganiem kā purva ūdens.
Tukšas šļirces...
Un te četras, sarkanas plastmasas kastītes, neviena no tām nav caurspīdīga. Ziņkārība liek maniem pirkstiem rīkoties aši, bet neapdomīgi, un es ar mazu paukšķi palūkojos uz kastīšu saturu. Vienā - mazi auduma maisiņi ar tabletēm- , otrā - pilnas šļirces ar mistisku šķidrumu. Es izzogu vienu tablešu paciņu un vienu šļirci un...
Durvju ailē pazib sirma galva...
Sķiet, ka atkal kāds ir ieslēdzis to sasodīto plašu atskaņotāju.
Steidzīgi ievīstu dārgumus savā plaukstā un piespiežu cieši klāt savai kājai.
- Nečammājies! Atradi visu? Labi! Tad skrien pie Amaras. - viņš vīzdegunīgi skatās man garām, taču, kad esmu jau pāri slieksnim, Paula skatiens pārbrauc pāri manam ķermenim un ādai, ko atklājis izmazgāts, vaļīgais krekls.
Sāpīgi un smagi nest lielo krāvumu uz klibas kājas...
Pa ceļam uz mājas izeju es piestāju pie sava stūrī iestumtā dīvāna un iebāžu mistiskās vielas zemā dīvāna spraugā, kas nedaudz piebirusi ar drupačām un putekļiem.
Nolieku savu kravu blakus kastēm. Dažas no tām jau ir ciet. Viktors ir pielipis melnas mapes saturam un zilai pildspalvai, skaita katras kastes saturu un cītīgi to pieraksta. Pāri plecam redzu kaut kādas shēmas un piramīdas, taču viņš, it kā juzdams manu pētošos skatienu, aizsedz savus pierakstus.
Kā pasakains tauriņš man klāt piesteidzas Amara, sagrābdama manus plecus un stumdama uz savu istabu. Uz gultas malas uzkrāmēta raiba drēbju kaudze ar pogām, rāvējslēdzējiem, izšuvumiem un kapucēm.
- Tev ir jāizskatās vienkārši lieliski! Kā ķirsītim uz tortes! - viņa nelielā sajūsmā iesaucas, rokoties dziļāk drēbju slāņos.
Rūtains, zilpelēks krekls...
Pieguļošs, īss, pelēks krekliņš...
Īsi šortiņi...
Vasaras kurpes ar nelielu papēdi...
Tad tumšmate atver nelielu lādīti ar dažādām lētām rotām, un sāk laikot tās uz mana slaidā kakla, potītes un līkajiem pirkstiem. Beigās tieku apdāvināta ar mākslīgu krustiņu ap kaklu un trīs šauriem gredzeniem pirkstos.
Manus acu plakstiņus rotā zelta puteklīši un melna līnija. Skropstas ir kļuvušas melnākas un kuplākas, bet zem acs man ir pielīmēts dekoratīvs spīdumiņš. Akmentiņš. Visi mani zilumi uz sejas, kā arī rētas uz rokām tiek notušētas ar pamatīgu kārtiņu tonālā krēma un pūdera.
Istabā ieskrien mazā Madariņa. Viņa ir atnesusi kaut kādus pašas zīmētus ielūgumus. Viens tiek iespiests manā plaukstā, otrs Amaras. Tumšmate sastingst neziņā un apmulsumā.
- Šovakar būs zefīru vakars. Mēs ar tēti cepsim ugunskuru! - meitenīte priekā gavilē.
Amara novīst tā kā neaplaistīts zieds, kā apsalis magnolijas pumpurs. Viņa kļūst cieta kā akmens, vien mazdrusciņ pamāj ar galvu meitenei, apstiprinot savu ierašanos.
- Tu būsi tas lielais pavārs? - cenšos pārraut neveiklumu, un ar pirkstiem iebikstu Madarai ribās.
Viņa smiedamās aizskrien nostāk un saka - Tev sods! Par vienu zefīru mazāk būs! -
Ierūcas mašīnu jaudīgie motori, un mēs abas ar Amaru izskrienam ārā. Pa ceļam es atstāju uz galda traucējošos gredzenus un nomainu rūtaino kreklu pret plānu džinsa jaku.
Tai degošs skelets uz muguras uzgreznots...
Starp ugunīm ievītas rozes un margrietiņas...
Gluži kā dzīvē - nāve nemitīgi mijas ar prieku un dzīvību...
Man patīk!
Mašīnā sēžu par laimi pie loga. Neesmu no visām pusēm iespiesta cilvēkos. Braucu mazajā auto kopā ar Viktoru un Madaru. Vīrieša mati ir atglausti ar matu želeju, kas smaržo līdzīgi piparmētrai. Viņš šķiet uzposies. Mašīnā viss ir ļoti sakopts, iztīrīts, sakārtots. Nekur nemētājas liekas mantas, pledi vai pudeles, kur nu vēl cepumu drupačiņas. Pārējie ceļu mēro ar draudīgo pikapu, attīrīdami visas taciņas pa priekšu.
Logos pazib sveši meži un mājas, bet zem riteņiem dreb vai nu lieli akmeņi, vai apskrubināti, pussagrauzti kauli. Viktors ir cieši piespiedis savus pirkstus stūrei, bet viņa acis vēro mežmalas un aizaugušos, kārklu pilnos grāvjus. Viņš negrib nosmērēt savu dārgo auto ar draņķīgām, trūdošām asinīm.
Es nezinu, kurp dodamies...
Vēl jo vairāk, neko nezinu par savu uzdevumu un misiju...
- Tu drīz visu sapratīsi. Vēlāk paskaidrosim un atbildēsim uz visiem jautājumiem. - galantais vīrietis atbild, sakārtojot krekla apkaklīti, kad cenšos kaut ko noskaidrot.
Drīz vien acu priekšā paveras dubults žogs, kas no iekšpuses apsists ar dēļiem. Cauri spraugām redzami ieroču stobri un negantas sejas, taču tik un tā pa vārtiem iebraucam bez jelkādas aizķeršanās. Esam kaut kādā apdzīvotā vagonu parkā, kas čum un mudž no dzīviem cilvēkiem. Tur neganta paskata vīrieši ar asiem uzplečiem, nokrāsotām sejām un kastetēm uz pirkstiem, te ļaudis ar adītiem topiņiem un mākslīgu ziedu virtenēm matu pinumos. Pie daudziem vagoniem uz koka dēļiem ir izkārti visvisādi sīkumi, sākot no metāla un koka ķēdītēm un svaigiem konserviem, beidzot ar izliektiem, grezniem lokiem un šerpa paskata granātām. Katrā vagonā ir kas cits, arī pakalpojumi netiek laisti vējā.
Arī mēs apstājamies pie viena no vagoniem, netālu izdegušam ugunskuram un priedes zariem. Paulam ir atslēga, viņš apzīmēto vagonu atver. Tad mēs visi kā skudriņas sanesam pikapā saliktās kastes un izkrāmējam preci.
Šis ir tirgus...