Mirusī Kāršu Kava

Dzīles I (15)

     Jau gandrīz nedēļa apritējusi slimnīcas gultā. Patiešām jūtos daudzreiz labāk gan fiziski, gan emocionāli. Šeit valda pilnīgs miers un drošības sajūta, un ikvakara karstās vannas palīdz atslābināties pavisam. Varbūt esmu izšķērdīga, tāpēc, ka ūdeni tērēju katru vakaru, taču šādu iespēju es garām nelaidīšu neparkādu cenu. Un drīz vien es sāku mirdzēt, un mans izskats uzzied kā ziedu buķete.
     Vaigus katru dienu sārtus iekrāso Ernesta ciemošanās un mazās sudraba dāvaniņas. Nu jau man ir kolekcija ar gredzenu, rozes paskata brošiņu, sudraba taurentiņu un vardīti. Blakus esmu noguldījusi arī ķēdīti, ko man sveša sieviete garāmejot dāvāja - metāla zobratiņš. Vietā, kur gulas matracis satiekas ar rāmi, esmu slepus ieslidinājusi uztīto marihuānu. Joprojām ticu, ka tā kaut kad noderēs.
     Runājot ar Ernestu, kuram ir asi, bet reizē silti vaigu kauli, esmu iepazinusies ar šīs pilsētas dzīlēm. Viņš trīsreiz dienā velta man stundiņu laika, lai pamācītu par šīs pilsētas sistēmām un principiem. Ar lielu interesi klausos viņa stāstītajā, pie reizes domājot, kā viņi šo visu izdomājuši. Brīžiem gan mana uzmanība aizpeld prom, un es no jauna iegrimstu jaunā vīrieša skaistajos sejas vaibstos.
- Samanta, koncentrējies! Es tev visu šito stāstu, jo cilvēki par tevi sliktu domā tavu darīšanu dēļ ar Džokeriem. Ja tu iemācīsies par mūsu pilsētu, tu ne tikai iekarosi viņu sirdis, bet arī varēsi šeit dzīvot. - viņš aizrāda tādos brīžos, nikni mani uzlūkodams.
     Runājot par politiku, Ernests atnes aprakstītu papīra lapu ar dažādām krāsām. Uz lapas vienas puses ir attēlots tāds kā domu zirneklis, bet uz otras - piramīda. Domu zirneklī attēlota shēma, kādā tiek pieņemti likumi. Iedzīvotāji iesniedz savas domas un idejas, taču galvenie pie galda tās apspriež un nobalso par to pieņemšanu. Galvenie tiek saukti par Zeltnešiem. No vienas puses demokrātiski, bet no otras Ernests atzīst, ka šajā laikā cilvēkiem nedrīkst dot pārāk lielu brīvību, savādāk sāksies haoss un visi tiks pakļauti zombiju uzbrukumam. Pagriežot otru lapas pusi, tiek skaidrota piramīda, kas parāda cilvēku statusa nozīmi. Jo augstāks statuss, jo svarīgāks. Piramīdas augšgalā sēž paši Zeltneši, taču zem tiem - Kristīgā baznīca. Zem baznīcas, trešajā vietā atrodas sargi, tad kalēji un metāla apstrādātāji, bet pašā apakšā parastie strādnieki.
     Beidzis skaidrot politisko sistēmu, viņš no savas mugursomas izvelk triju grāmatu čupiņu, kas apsieta ar zelta krāsas bantīti. Grāmatas tiek ieliktas tieši manās rokās, un izlasot nosaukumu, mani lūpu kaktiņi nedaudz noslīd lejup nesaprašanā.
- Lūdzu, paklausies. - vīrietis skaidro, - Lielākā daļa Zeltnešu ir kristieši, arī es. Zinu, ka tu esi augusi neticīgā ģimenē, taču gribu, lai pastudē šīs grāmatas. Iemācies kādu paražu, lai Kalēji vēl vairāk tevi pieņemtu kā savējo. -
- Jā, labi, es palasīšu. Cienu jūsu izvēli un ticību. Man nav nekādu iebildumu. - es atbildu, pasmaidot un noliekot grāmatas pie gurna, uz gultas malas.
- Svētdienas kā parasti ir baznīcas dienas. Ierašanās ir obligāta. Starpcitu, parīt ir svētdiena, ceru tevi tur redzēt. -
- Būšu, tikai... es nemaz nezinu, kur jāiet. Vai varēsi atnākt man pakaļ? -
- Piedod, atnākt nevarēšu, bet noorganizēšu, ka Merlina tevi aizved. Labi? -
- Paldies. - vēlreiz pasmaidu un pametu skatienu apkārt, nopētot jaunos pacientus, kas pārkarsuši lielajā vasaras tveicē.
     Mēs vēl brīdi pasēžam, nu jau mūsu runas aizklīst par laikapstākļiem un ūdens filtriem, kas palīdz Kalējus nodrošināt ar ūdeni. Kad pēdējo reizi tikos ar savu paziņu apokalipses sākumā, viņš bija savādāks. Toreiz viņa acīs mirdzēja degsme par automehāniku, taču tagad viņam ir parādījusies interese par politiskiem jautājumiem un iedzīvotāju labklājības līmeņa celšanu. Mani tas priecē, un es redzu, kā viņš ir izaudzis un nobriedis - kļuvis vīrišķīgāks un daudzreiz mazāk vulgārs.
     Ernestam ejot prom, viņš no somas izvelk pēdējo dāvanu. Tumši zils auduma maisiņš tiek nolikts uz mana naktsgaldiņa ar nelielu troksni. Satveru to savās plaukstās, sajūtot nelielo smagumu un sadzirdot metāla šķindoņu.
- Kas tas ir? - atraisu to vaļā un divos pirkstos pret sauli paceļu metāla aplīti.
- Nauda. Tīrajām metāla monētām ir mazākā vērtība - viens "Meļņiks". Lielāka vērtība ir tām monētām, kurām ir viena puse no sudraba, tās ir vērtas desmit "Meļņikus". Tās, kurām ir zelta puse, tās ir vērtas divdesmit "Meļņikus". - Ernests skaidro, rādīdams man katru monētu.
Viena puse monētai ir no dzelzs, bet virsū ir attēlots zobens. Uz sudraba pusītēm ir attēlots mākonis, Bet uz zelta pusītēm - kalēja āmurs.
- Meļņiks ir jūsu valūta? - vaicāju, izvirpinādama monētu ar sudraba pusi cauri saviem kalsnajiem pirkstiem.
- Jā. Mums ir tikai viens vecis, kurš māk tik smuki sakausēt divus dažādus metālus kopā. Uzvārds viņam Meļņiks, naudu nosaucām viņam par godu. - vīrietis skaidro un pagriežas uz promiešanu.
- Kā tu man vienkārši tā dod naudu? - čukstus vaicāju, pieliekdamās viņam tuvāk.
- Par savu meiteni jau ir jāuztraucas... Tas ir... Ja tu vēl gribi būt mana meitene. - viņš ļoti piesardzīgi un klusi man saka.
Nejauši samulstu, un ieslēdzas vēlme notēlot nepieejamo. Nevēlos izskatīties pārāk izmisusi, tāpēc pasaku, ka esmu viņa meitene, taču vispirms gribu viņu iepazīt no jauna. Vēlos iet randiņos, uzzināt par viņu visu no jauna. Gribu dzirdēt par viņa hobijiem, draugiem un mājvietu. Dzīve ir devusi otru iespēju mums satikties un sākt visu no gala, tāpēc kādēļ gan neizbaudīt rozā brilles, kas iekrāso dzīvi?
Tie raibie taureņi vēderā...
Tie sakarsušie vaigi...
Tas satraukums un biklums, kas mani piemeklē, viņu ieraugot...
Tas viss ir skaisti!
     Šodien, kad slimnīcā saplūdis lielāks skaits pacientu, kas ķēruši saules dūrienu vai dabūjuši negantu, sūrstošu apdegumu, Ernests nemaz neizrāda savas jūtas un maigumu. Uz atvadām nesaņemu nedz ierasto skūpstu uz pieres, nedz paskaidrojumu par savu atturību. Pieņemu, ka viņš nevēlas, lai apkārtējie ļaudis sāktu palaist baumas, ka viņu Zeltnesis ir sapinies ar Pīķa Dāmu.
Tikai atvados un ar acīm pavadu Ernestu līdz durvju ailei, kā parasti...
     Nogaidījusi kādu brītiņu un pārliecinājusies, ka neviens neskatās, es aizeju uz vannasistabu ar visu naudas sainīti. Skaitu pa vienai kapeikas, cenzdamās iegaumēt dzelzs, sudraba un zelta monētu skaitu. Kulīte ir diezgan pasmaga, taču ne tik pilna, lai to būtu grūti apslēpt kādas jakas kabatā. Vienīgā problēma - karstā dienā jakas nenēsā.
     Jūtos tā, it kā staigātu pa adatām. Lai gan mīlestība man ir nedaudz aizmiglojusi acis, manas un Ernesta sarunas laikā esmu sapratusi, ka liktenis ar mani ir izspēlējis milzīgu joku.
Vai arī palīdzējis man...
Esmu tieši tajā pašā vietā, uz kuru Artūrs solījās braukt. Esmu nejauši atceļojusi pie viņiem, tagad tikai atliek noskaidrot, kur tieši viņi ir.
Ceru, ka vēl nav aizbraukuši...
Pagaidām nolemju par labu noslēpumam. Neteikšu nevienam, ka meklēju savus tirgotājus. Varbūt mana pazīšana var sagādāt viņiem nepatikšanas. Un es noteikti negribu kļūt tirgotājiem par problēmu.
     Ilgi nekavējoties, paziņoju Merlinai par savu pastaigu, taču viņa mani uzlūko ar paceltu uzaci.
- Uz randiņu iesi? - viņa vaicā, ar lūpu kaktiņu pasmaidīdama.
- Ko? Nē! Kāpēc lai ietu? - mazliet izbrīnīti atbildu.
- Nu nemelo, es zinu, ka tev kaut kas ir ar Ernestu. Kā jūs tik ātri satuvinājāties? -
- Nē, ko tu gvelz! Mēs tikai paziņas bijām jau pirms apokalipses. - noliedzu visu un cenšos mainīt tematu, - Būšu atpakaļ pēc kādām pāris stundām. -
- Lai tev labi iet randiņā! - sieviete pasmīkņā.
- Tas nav randiņš! Es eju pastaigāt pa pilsētu. - pasmejos, nedaudz sasprindzinādama uzacis, un aizsteidzos prom.
     Šodien gan ielas, gan augštāvs čum un mudž no cilvēkiem. Bērni spēlējas ielās, un man starp kājām izskrien kaķis, ar asti noglāstīdams manu kailo ādu. Nedaudz sabīstos, un ieraugu, ka tas aizsteidzas konservu virzienā, drošvien pēc konservētām zivtiņām. Pēc daudziem pagriezieniem nonāku uz nedaudz platākas ieliņas, kur risinās tirgus. Ļaudis ir sapulcējušies, lai pārdotu nevajadzīgās mantas un nedaudz piepelnītos. Sēdēdami uz trotuāriem, ļaudis ir salikuši dažādus ēdampiederumus, pulksteņus, grebtus koka priekšmetus, izkaltus, izkausētus un sametinātus metāla priekšmetus. Tālākajā galā pārdod pārstrādājamus metāllūžņus, kas atrasti tukšajos dzīvokļos, bēniņos, pagrabos un pieliekamajos kambaros. Tie tiek uzpirkti visvairāk. Staltas sievas pārdod ar gaisīgi, vijīgu ziedu un raibu putnu rakstiem izšūtus mutautiņus, palagus un lakatiņus. Daža laba ir pati izšuvusi kādu Kalēju brūnumam atbilstošu kreklu, svārkus un bikses.
Šeit ir visa kā...
Un šeit ir īsta nauda, kas šķind visapkārt un ceļo no vienas raupjas saujas, otrā.
     Manu skatienu piesaista kaut kas spīdīgs. Saule izgaismo sudraba priekšmetiņus, kurus Ernests man bija pircis un nesis kā sirsnīgas dāvaniņas. Ja jau tirgotāji ir šeit, tad ir iespēja, ka tos izgatavo un pārdod pats Pauls. Un ja sirmgalvis tirgo, tātad blakus būtu jābūt visai pārējai bandai.
Solis pēc soļa tuvāk stendam...
Mani papēži no uztraukuma sāk sūrstēt, bet sirds - spiest pakrūtē.
     Kad beidzot sirmais pārdevējs pagriežas uz manu pusi, mana seja nobālē. Pat, ja nevaru iztēloties sejas, mana iekšējā sajūta saka, ka tas patiešām ir Pauls! Es nezinu, ko darīt - skriet pie viņa un apskaut? Varbūt labāk būtu vēl mazliet nogaidīt? Nē, labāk iešu klāt. Nē, labāk atpakaļ uz slimnīcu.
Ak, es nezinu!
Kā es paskaidrošu savu augšāmcelšanos, ja pati to vēl neizprotu?
     Uzlūkoju apkārtējos, meklēdama vēl sejas, kas izraisa pazīšanas sajūtu, taču nekā. Neredzu nevienu, kas palīdzētu viņam tirgot sudraba priekšmetus. Izskatās, ka sirmgalvis sēž pats savā nodabā, gaidīdams kādu monētu ieslīdam kabatā. Taču tad Pauls pagriežas un uzrunā kādu pasirmu sievieti garos svārkos. Neredzu viņas seju, taču izskatās, ka viņi abi ir pazīstami un iegrimst garā, jaukā sarunā. Es pietupjos pie kāda sveša tirgotāja, lai neradītu aizdomas, un tēloju, ka pētu viņa pulksteņu kolekciju. Ar acs kaktiņu gaidu, kad svešiniece pagriezīsies, un atklāsies kuplo gurnu īpašnieces identitāte. Taču tad, kad saule apspīd viņas apbrūnējušās rokas un lielo dekoltē līniju, es sastingstu. Dažu sekunžu laikā mani pārņem bagātīgs emociju virpulis, vispirms atnesot zvērīgas dusmas, kas aizdedz manus agresijas degļus. Pēcāk notirpst pirkstu gali, cik nu man to ir palikuši, un es izjūtu rūgtu un sīvu vilšanās garšu. Uz sekundi acīs sariešas asaras, taču tās tūdaļ apslēpēju.
KĀPĒC RŪTA IR AR PAULU?
Vai tiešām viņi ir pieņēmuši to veco veceni?
Vai tiešām viņa ir mani aizvietojusi?
     Piepeši pie manis piesoļo neliela auguma puišelis - Merlinas dēls -, un aizsit prom uzmācīgās domas kā sīkus knislīšus. Vējiņš sapurina viņa pusgaros, blondos matus un planda vaļīgo kreklu. Puisis rokās ir iespiedis brūnu, papīra turziņu, kurā iekšā ir dažas paciņas ar aromātiskām veikala tējām, jauna, svaigi eļļota koka karote, divas metāla loksnes un paplāna grāmata.
- Čau! Vai tu esi kaut ko nopirkusi? - viņš prasa, rādīdams savu pirkumu, - Re, kas man! -
Tūdaļ pat viņam uz pleca tiek uzlikta silta roka. Ieskatos tumšajās, noraizējušajās acīs un melnajā bizē. Manā sejā sariešas neliels, balts smaids, taču atpakaļ to nesaņemu.
- Sveika! - sveicinu Hermīni, taču izskatās, ka viņa kaut kur steidzas.
- Jā, sveika. Mēs nevaram palikt, runāt. Piedod. Visādas lietas šodien notiekās. - viņa saka, raudama Merlinas dēlu prom no manis.
- Ceru, ka kādreiz saskriesimies. Varbūt siltumnīcā? - vaicāju.
- Nezinu, tagad īsti tur neesmu. - tas ir viss, ko tumšmate atbild, pirms pārrauj mūsu sarunu pagalam pušu.
Dīvaini...
Varbūt viņa baidās no manis?
Un vai viņa ir Merlinas māsa, kas pieskata puiku?
     Beigās nolemju par labu netuvoties arī Paulam. Hermīnes aizskriešanu uztveru kā zīmi, ka man jāatrod Artūrs, kas būs daudzreiz mierīgāks un saprotošāks. Ir ļoti liela iespēja, ka Pauls saceltu traci pa visu tirgu, skaļi izstāstot, ka mani taču nošāvis, tāpēc labāk neriskēt. Bet Rūta, ar to es negribu runāt nemaz. Mūsu starpā izveidojušies naida pavedieni nav pārtrūkuši, un, zinot viņas viltību, sirmgalve varētu pazemot mani, izplatīt baumas un visādi citādi padarīt manu dzīvi Kalēju starpā neciešamu.
     Atpakaļceļā nolemju pašķirstīt dažādas interesantas grāmatas, līdz atrodu dažādu origami figūru pamācības. Nopērku to un no pārdevējas pavaicāju arī papīra lapiņu. Apsēžos turpat uz soliņa, ļaujot karstajai tveicei maigi apbrūnināt manus plecus, kaklu un vaigu kaulus, kamēr ņemos ar locīšanu. Nākas pamatīgi iesvīst, līdz sanāk uzlocīt nelielu ziediņu ar nedaudz šķībām locījumu vietām un nevienādām ziedlapiņām.
Kaut kā jau sevi ir jānomierina...