Mirusī Kāršu Kava

Meža būdiņa I (18)

     Sēžu mazajā mājiņā uz krēsla, iepretim Ivaram, kuru esmu iedabūjusi iekšā. Ir nakts vidus, un es esmu sadegusi sveces gan guļamistabā, kurā ievainotais guļ, gan svečturī, kuru nesu apkārt. Visa māja ir izdezinficēta, un vairs nav ne miņas no zombiju sporām. Dārza miglotājā, ko atradu turpat šķūnī, ielēju spirtu un nedaudz atjaucu ar akas ūdeni. Tagad gaiss šķiet vieglāks un tīrāks. Pēc asiņu pārliešanas esmu izņēmusi šķembu ārā no Ivara kājas un brūci sašuvusi un pārsējusi ar kārtīgu, tīru apsēju. Šķemba bija sadalījusies vairākos mazos gabaliņos, tāpēc operēšanas process nedaudz ievilkās. Nu esmu apēdusi konservu no virtuves plaukta, padzērusi ūdeni no mugursomas, un jūtos labi. Tikai miegs nāk.
Bet man jāpieskata Ivars...
     Galu galā es aizmiegu...

     Attopos meža vidū. Mani uzlūko Ernesta savdabīgais skatiens. Viņš man kaut ko kliedz, cenšas pateikt, taču es nedzirdu ne vārda. Šķiet, ka būtu palikusi kurla.
- Skrien! Skrien! -  beidzot sadzirdu viņa vārdus un paklausu.
Man pakaļ kaut kas dzenas. Zari brakšķ un lūst zem kājām, bet mēness ar sauli debesīs mani vēro, abi blakus stāvot.
Nesaprotu - ir diena vai nakts...
Es nokrītu, apmezdama kūleni, un guļu, vērodama tos abus. Tie mani izsmej...
Mani ieskauj cilvēku ēnas, mežs apkārt šņāc, krakšķ un elso, taču nevienu neredzu. Iekšā es izjūtu dedzinošas bailes, kas aizgrābj manu rīkli un neļauj elpot. Ir grūti skriet un smakt nost, taču es to daru - nesos uz priekšu kā negudra, bēgdama prom sazin no kā.
     Gar acīm zib koku kalsnie, garie augumi un stīgainie krūmi, līdz tie pāvēršas vienā putrā, un es vairs neatšķiru debesis no zemes. Piepeši zem manām kājām pazūd ceļš un es noskrienu no augstas kraujas, iekrītot upē dziļi jo dziļi. Tagad ar elpošanu ir kļuvis vēl grūtāk, šķiet, ka es mirstu nost un seja palikusi zila. Visapkārt redzu vienu vienīgu ūdeni ar dažiem gaismas stariem, lai kur es griestos. Ūdens ir auksts un sūcas manā ādā. Uz augšu es uzpeldēt nevaru.
Te manas kājas sajūt glāstus, un, pametot acis lejup, es saskatu Ernestu. Ernestu, kurš ir miris, kurš staigā miris... kurš kļuvis par zombiju. Viņš mani cenšas skrāpēt, taču viss, ko es jūtu, ir glāsti. Nepatīkami glāsti.

     Satrūkstos un pamostos. Nakts skrien jau uz rīta pusi. Ar plaukstām saberzēju seju, un aizlieku izrisušās matu šķipsnas aiz ausīm. Es pieeju tuvāk Ivaram. Mēnesgaisma izgaismo viņa bālo seju. Dažas sviedru piles kā pērles ir izspiedušās no pieres un staro uz viņa maigās ādas. Es pielieku savas mīkstās lūpas viņam pie pieres, un tās bezmaz vai apdeg no karstuma.
Viņam ir augsta temperatūra...
Es samitrinu virtuves dvieli dzestrajā akas ūdenī un uzlieku to viņam uz pieres. Man par pārsteigumu, viņš atver acis mazā spraudziņā un ievaidas kā nobijies kucēns.
- Kuš, kuš, viss ir kārtībā. Tu esi drošībā. -  es viņam saku.
- Kur..?-
- Iekšā mājā. Gultā zem segas. Es tevi sargāju. -
Atbildē saņemu tikai vāju kunkstienu.
- Tu varēsi padzerties? - es vaicāju, un saņemot piekrītošu vaidu, izšķīdinu ūdenī temperatūru mazinošu pulveri un padzirdu Ivaru, -Tagad paguli vēl. Tev nekur nav jāsteidzas. - 
Atnesu viņam jaunu, aukstā ūdenī mērktu dvieli, lai atvieglotu temperatūtu.
     Lai pašai vairs nenāktu miers, izlemju nomazgāties. Es izeju ārā pie akas, atveru vāku un uzvelku augšā spaini ar ūdeni. Šo ūdeni dzert es nedzertu, sazin, kas tur iekšā, bet mazgāties  gan var. Es izģērbjos pilnībā kaila mēnesnīcā, ļaujot mēnesgaismai noglāstīt manas līnijas, apaļumus un poraino, maigo ādu. Ar sūkli un ziepēm es saziepēju savas krūtis, plecus, kājas. Izberzēju pirkstu starpas. Atraisu arī savus netīros matus, izķemmēju un kārtīgi izmazgāju. Vēsā rasa kutina un kož manās tīrajās, basajās pēdās. Dzestrais rīta gaiss iekožas manā ādā un nedaudz iedzeļ, taču tas man dod tikai enerģiju.
     Netīrās drēbes mugurā nevelku. Tā vietā es kaila dodos atpakaļ uz māju, izbaudot rīta vēsmu. Nekur neatrodu sev piemērotas drēbes, tādēl nākas klusi ielavīties guļamistabā pie guļošā. Parokoties pa skapi, atrodu kleitu - melnu ar skaistiem, dzelteniem un sarkaniem ziediem. Tā man sniedzas nedaudz pāri potītēm, bet piedurktnes ir īsas, viegli plandošas. Nemaz nepateiktu, ka šī kleita piederējusi kādai dāmai gados.