Mirusī Kāršu Kava

Brīvsolis III (11)

     Atskan dobji šāvieni, taču tie mani nepamodina. Tie steidzīgi nogalina daļu  izsalkušo, kroplo zombiju, bet pārējie, trokšņa vadīti, nolec lejā no jumta. Asfalts apkārt cirkam nokrāsojas ar asinīm un trūdošiem, sen nestrādājošiem orgāniem.
Pretīgi...
Artūrs ar pūlēm ir ticis uz cirka jumta, ar izbīlē ieplestām acīm meklēdams izskaidrojumu zombijiem, kas iepriekš šeit nebija.
Metāla durvis ir atvērtas pilnībā vaļā, un durvju ailē mētājas puse no pelēcīgām smadzenēm.
- Velns! - blondīnis iesaucas lielā izbīlī, - Samanta! Samanta! -
No jauna uzvilcis gāzmasku, viņš ieskrien iekšā cirkā, izskrien tuvākos gaiteņus un sporu mākoņus, taču mani atrast nevar.
- Kaut tā stulbene nebūtu izskrējusi cauri sporām un aizbēgusi kaut kur. - joprojām pāri lūpām atskan nikni vārdi.
     Beidzot vīrietis pagriežas un saskata manu trauslo ķermeni uz cirka jumta. Brīdi meklēdams veidu, kā tikt pie manis augšā, viņš atnes lielas, zilas kapnes no cirka iekšpuses un uzrāpjas augšā. Gāzmaska joprojām ieslodzījusi viņa seju, atdalot to no manas ar sporām noklātās, rozganās ādas.
- Tu nedrīksti vēl mirt! Man tevi vajag! - viņš nikni noskalda, nokrizdams ceļos.
Vēsie pirksti cenšas uztaustīt pulsu man uz kakla, tad uz rokas, un Artūrs atviegloti nopūšas, sajūtot vājos sitienus.
     Ļoti lēni un prātīgi vīrietis uzmet mani uz saviem pleciem. Pēc tam viņš uzmeklē platākus dēļus un pārslidina tos pāri tā, lai otrs gals ir uz otras ēkas jumta. Dēļi zem stingrajām zolēm un lielā smaguma ielocās un krakšķ, taču es netieku nolikta zemē ne reizi. Visu ceļu Artūrā vārās milzīgas dusmas, uztraukums un reizē bailes, elpa pāri lūpām ir kļuvusi karstāka, bet acis domīgākas. Viņš ļoti labi zin, ka manas stundas ir skaitītas, taču nezin, cik daudz to vēl ir atlikušas. Un viņam vajag paspēt iegūt ikkatru pēdējo sekundi no manas dzīvības.
     Patumša krēsla ir pārvilkusies pāri debesīm un pilsētas ielām, taču tā nav bieza. Vēss vējš noglāsta un saldē Artūra sasvīdušo muguru un nogurušos plecus. Binde ap pēdu ir palikusi gaužām netīra un nobružāta, un arī lielākā daļa kadona ir pametusi asinsriti. Pauls izlec no mašīnas pilnīgā šokā un skrien pēc dezinfekcijas līdzekļa.
- Tu, idiot, kāpēc viņu atnesi? Ja nu viņa pa ceļam pārvērstos un tevi sakostu? Ko tad darītu? - sirmais vīrs dusmās aizrāda, kamēr no pāris metru attāluma ar metāla baloniņu un garu stieni dezinficē mūs.
- Es zināju, ka tu uztraucies par mani. Tas ir mīļi. - Artūrs spēj vēl izgrūst joku, bet tad ar pēdējiem spēkiem prātīgi iegulda mani bagāžniekā, dažas mantas ieceļot salonā.
- Un ko tu darīsi ar mironi? Tev kaut kāda mīla? Fetišs? - Pauls vaicā, aizdegdams pēdējo cigareti un piepildīdams plaušas ar dūmiem, - Nav jēgas viņu vest. Viņa nomirs, tu to saproti? Kamēr aizbrauksim uz mājām, būs jau zombijs. -
- Es neprasīju tavu viedokli, paklusē. - blondīnis atcērt, un aizver bagāžnieku, cik klusi vien var.
Pauls atmet ar roku un apsēžas pie stūres, kamēr blakus bikli koda lūpas Rūta.
- Viņai viss būs labi? - klusā balstiņā viņa vaicā sirmgalvim.
- Nē. - viņš atbild un iedarbina mašīnu.
Artūrs vairs nedomā ne par ko, vienīgi aprūpē savu cauršauto pēdu, dezinficējot ar spirtā mērcētu vati un uzsienot jaunu marli. Kājas augšstilbā tiek iedurta pēdējā šļirce ar burvīgo kadona šķidrumu, un atvieglojums ieved Artūru saldā miegā.

     Pa pusei atveru smagos plakstiņus, cīnīdamās ar spēcīgu miegu. Manas bungādiņas dreb no blakus esošā strīda, taču es redzu vienīgi sudraba ķēdīti ap Paula roku, kas viz sveču gaismā.
Esam mājās...
Gaisā maigi virmo gan parafīna, gan gaļas konservu aromāts, kas lielākoties sakrājies ap sirmgalvi. Artūra seja šķiet izplūdusi un pelēka, skaņas nesaprotamas un haotiskas.
Un es atkal aizveru acis...
     Zem plakstiņiem ir viena vienīga tumsa, taču es jūtu ledainus punktiņus uz ādas, kas izkaisīti kā lietus lāses. Pati Nāve nemitīgi slidina savus asos pirkstus pāri manām krūtīm, kas ieskāvušas plaušas. Vēlāk šie pieskārieni pārbrauc pāri ikkatram sīkākajam asinsvadam. Viņa nepacietīgi sēž man blakus un gaida to sekundi, kad varēs beidzot satvert manu dvēseli savā saujā un pārnest pāri viņsaules slieksnim.