Mirusī Kāršu Kava

Vienkāršība III (14)

     Mazi, balti piesūcekņi, kuriem galos nelielas adatiņas, rotā manas krūtis. Tie atgādina sniegpārlas uz manas miesas. Rokas ir piesietas gultas malām, gluži kā pavēlēts instrukcijā. Es uztraucos, jūtu, kā pakausis kļūst mikls no sviedriem, taču nesaku ne vārda, vien cītīgi vēroju Merlinu. Ārste ķimerējas ap kaut kādām pogām uz liela, metru gara aparāta, kas papildināts ar ekrānu, sviru un vadiem. Skatoties uz šo ierīci, mute kļūst sausa.
     Vēl brīdi Merlinas pirksti padejo pa dīvainā paskata aparātu, un caurulītēs sāk parādīties rosība. Liels sāpju vilnis iziet cauri manām krūtīm, un es no visiem spēkiem sakožu savus zobus cieši kopā, gandrīz nokozdama mēli. Gribu ar rokām noraut piesūcekņus nost, taču viss, ko spēju izdarīt, ir spārdīt ar kājām gaisu un kliegt.
     Pirmais sāpju vilnis ir pārciests. Lai arī tas nebūt nav ilgs, man šķiet, ka paiet vesela mūžība. Miesa ir norasojusi ar sīkām sviedru pērlītēm, vaigi ir mikli no asarām, bet galva - atslābumā atkritusi uz spilvena.
- Tā jau ir moku ierīce! - vīrietis ar plaušu karsoni piebilst, vērodams manas mokas ar ieplestām, nobiedētām acīm.
- Jā. - čāpstinu savu izkaltušo muti, - Es pārdomāju. Sien mani vaļā! -
- Nē, pagaidi! Pirmais vilnis tāds ir, pārējos nevar just. - viņa uzstāj, tuvodama pirkstu pogai.
- Nē, neuzdrošinies! - iesaucos, celdama galvu augšup, - Es tevi nogalināšu. Es zvēru! -
     Ne vārda neteikdama, Merlina nospiež pogu, un es aizžmiedzu acis cieši ciet. Arī pretim gulošais vīrietis aiztur savu elpu. Taču... piesūcekņos jūtama neliela kustība, taču nav nedz sāpju, nedz diskomforta. Ārste piekārto savus blondos matus un viegli uzsmaida.
- Teicu, ka viss sanāks! - pārbaudīdama dažus datus aparātā, viņa paziņo.
Beidzot arī manas rokas tiek atraisītas, un nu savas kailās krūtis drīkstu piesegt ar segu.
     Ik pa laikam, sajūtu, kā muskuļi virs sirds nedaudz saraujas, taču tas absolūti netraucē. Pēc kāda laiciņa pieplūst arī lielāks spēks kaulos, un šķiet, ka arī prāts palicis gaišāks.
     Durvju ailē pārādās mans vecais paziņa, pie rokas turēdams mazu augumiņu. Merlinas dēls izraujas no jaunā vīrieša tvēriena un aizskrien meklēt savu mammu, saukdams viņas vārdu. Vīrietis izskatās nedaudz noskaities, taču reizē mierīgs, pakārdams savu platmali uz tukšas gultas malas. Viņš mani vēl nav ieraudzījis, gribu pievērst viņa uzmanību, saukt viņu vārdā... taču zilbes vairās plūst pāri manām lūpām. Šķiet, ka ja minēšu viņa vārdu, vīrietis pazudīs kā nebijis, kā tukšs sapnis.
Nē... Jāsaņemas!
     Uzbīdos augstāk gultā, ar vienu roku stingri turēdama segu. Esmu puskaila, un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem mans kailums rada vājuma un kūtruma sajūtu.
- Ernest! - viņa vārds liek manām lūpām uzplaukt smaidā un elpām kļūt dziļākām, satrauktākām.
Viņa acis uzmirdz, mani ieraugot, un kājas pašas atnes viņu pie manis. Jaunā vīrieša acis lēni un kāri pārslīd pāri manām kailajām pleca līnijām un vilinošajam kaklam.
- Čau! - viņš apsēžas man blakus, - Tev jau drīz nevajadzētu pamest slimnīcu? -
- Tāpat jau nav kur iet. - neveikli pasmaidu.
- Ā... - viņš maigi paberzē savu kazbārdiņu, - Par šo tu nesatraucies, es visu nokārtošu. Sarunāšu pašus labsirdīgākos apartamentus. -
Viņa siltā plauksta satver manu potīti, kas ir apsegta ar segu.
- Kā tev vispār iet? Ko šeit ar tevi dara? Eksperimentus? - viņa uzacis paceļas, ieraugot lielo aparātu man blakus un vadus, kas sniedzas zem segas.
- Mani ārstē, bet... nerunāsim par mani, pastāsti labāk, kā tev iet? - Pievelku segu vēl tuvāk savam zodam.
- Vecie ņemas ar jaunu likumu uzstādīšanu, grib kaut ko grozīt saistībā ar ieroču pārnēsāšanu. Redzi, daudzi paši izgatavo mazus nazīšus un durkļus, taču to darīt nedrīkst. Trīs dienas atpakaļ no rīta vienu puisi nodūra. Septiņas reizes iedūra kaklā. - Ernests skaidro.
- šādu cilvēku dēļ gribās nēsāt līdzi kaut ko pašaizsardzībai. Tas ir saprotams. - paraustu plecus.
- Nē, mēs gribam mūsu pilsētu padarīt maksimāli drošu, tāpēc jāizslēdz visi apdraudējumi. -
- Vai tad nav izņēmumu? Kāds noteikti drīkst nēsāt līdzi nazīti. Tu nenēsā aizsardzībai, ja esi tik svarīga persona? -
- Nē. Gribu rādīt pareizu piemēru citiem. Nažus drīkst nēsāt tikai un vienīgi sargi. -
- Bet klau... - mazliet vilcinos, taču ievelku dziļu elpu un turpinu, - Esmu Pīķa Dāma, mani visu laiku meklē un mēģina sagūstīt. Varbūt arī nogalināt. Vai es drīkstu ar tevi sarunāt, ka sava sirdsmiera labā, nēsāju līdzi mazu nazīti? -
- Pilnīgi izslēgts! - vīrieša acis aptumšojas un kļūst šauras, - Es tev teicu, ka bez izņēmumiem! -
Starp mums iestājas neveikls klusums. Pilnīgi dzirdu, kā telpas stūrī muša plivina savus spārnus.
     Kaut ko atcerēdamies, Ernests sāk aptaustīt savas bikšu kabatas, līdz beidzot atrod meklēto mantu aizmugurējā šortu kabatā.
- Aiztaisi acis! - viņš man pavēl, - Un izstiep labo roku! -
Es paklausu un gaidu, kas tālāk notiks, taču manā galvā mutuļo uztraukums par to, vai neesmu viņu aizvainojusi.
Šis uztraukums ātri pazūd brīdī, kad manā roka ieguļas kaut kas mazs un vēss. Pēc atļaujas atvērt acis, es savā smalkajā saujiņā ieraugu tikpat smalku un saulē mirdzošu gredzentiņu. Tam pašā augšā ir metāla vijums, daiļš kā okeāna vilnis. Mani vaigi maigi pietvīkst, un es palaižu segu nedaudz zemāk.
- Nesaki, ka tas ir bildinājums, tu neesi redzējis mani veselu mūžību. Varbūt vairs tev nepatikšu. - sagrozu neveiklu smaidu uz lūpām.
- Nē, nē, tas nav bildinājums. - vīrietis pakasa savu pakausi, - Tā ir vienkārši dāvana. Un es šaubos, ka tu man vairs nepatiksi. Tāda maza, jauka dāma. -
     Gredzentiņš ir diez gan paplats, tādēļ uzlieku to uz vidējā pirksta. Kamēr izbaudu skatu, kā dāvana izskatās uz rokām, Ernests iegrimst stāstā par gredzenu. Saules gaisma pievērsa Ernesta uzmanību sudraba gredzenam, un šis dārgums uzreiz esot licis domāt par mani, tādēļ cena nemaz nav bijusi svarīga. Šis sīkais riņķītis ir ļoti dārgs un skaists, un Ernests, lēnām tuvodamies man, komplimentē arī manu acu spožumu. Vairs nedzirdu viņa teikto, vien bikli lūkojos viņa sejas daiļumā un nosarkstu vēl vairāk. Sirds nekontrolēti dauzās. Plaukstu vidū sagulst sviedru mitrums.
     Tikmēr man piezogas kauns...
Es beidzot apzinos, cik neglīta ir mana kroplā roka, un cik bezspēcīga jūtos bez rādītājpirksta. Paslēpju roku zem segas, iegrābdamās palagā.
     Beidzis savu runu par gredzenu un manām skaistajām acīm, kas viņam atgādina zvaigznes debesīs un ūdens vizuļus straujas upes vidū, vīrietis sastingst. Kā ar magnētu vīrietis ir piegrūdies man tuvāk, nejauši aizrunājoties. Starp mūsu sejām ir palikuši vien divdesmit centimetri, un šķiet, ka arī viņš beidzot ir pamanījis neparasto tuvumu. Arī Ernesta vaigi iekrāsojas no deguna līdz ausīm, un viņš neveikli pasmaida. Silto elpu sajūtu sev uz deguna, un visas manas ķermeņa vīles vēlas pieglausties Ernesta pleciem cieši klāt, un beidzot sajusties droši.
Taču kā nekustos, tā nekustos...
Vīrietis pieliecas man vēl tuvāk, mūsu kvēlajām un mirdzošajām lūpām gandrīz saskaroties, taču skūpsta nav.
- Rīt ieskriešu atkal! Veseļojies un lieki nestaigā apkārt! - viņš strauji attālinās, netālu atskanot Merlinas soļiem.
     Ar acīm pavadu Ernestu līdz pēdējam, un lūkojos durvju ailē vēl brīdi pēc viņa aiziešanas. Sirds kļūst nedaudz smaga, gribētos visu atlikušo mūžu pavadīt viņa klātbūtnē.
Kāpēc viņš mani nenoskūpstīja?
Un kādēļ es baidījos to darīt?
     Piepeši atskan satrauktas balsis, un aiz padusēm istabā ienes pusaudžu meiteni. Viņa tiek ieguldīta vienā no gultām, un Merlina tūdaļ steidzas šurp. Meitenes uzacs ir pārgriezta ar nazi, un acs ir pielijusi pilna ar karstām asinīm. Drēbes ir nosmērētas un nedaudz saplēstas, un arī roku locītavas ir zilganos toņos. Es saraucu savas uzacis gan līdzjūtībā, gan dusmās.
Kurš spētu ko tādu nodarīt?
     Merlinas blondā bize kustās šurpu turpu, kamēr viņa skrien pēc instrumentiem un aprūpē cietušo. Āda tiek nomazgāta no asinīm, uzacs prātīgi aizšūta, un pa virsu pārlikts leikoplasts. Drosmīgā meitene ne reizi neiekliedzas sāpēs, un es apbrīnoju viņas drosmi. Pēc tam atvēsinošs krems pārklāj zilumus un sīkas skrambiņas, sniedzot mierinošu sajūtu.
Blondīnes darbības ir tik ašas un pārdomātas, pilnas ar lielu rūpību un precizitāti...
     Kad meitene iemieg, abi vīrieši, kas viņu atnesa, sāk klusi kaut ko pārspriest ar ārsti. Es saspicēju ausis, cenzdamās saklausīt notiekošo.
- Viņi bija trīs. - viens no vīriešiem saka.
- Kur jūs viņu atradāt? - Merlina nopietnā tonī vaicā.
- Pie gaļas žāvētavas. Gājām abi uzpīpēt, un dzirdējām šņukstus, - otrs vīrietis skaidro, - Tu nevarētu aprunāties ar vienu no galvenajiem? Mums īsti nav laika viņus meklēt. -
- Jā, es noteikti aprunāšos ar Ernestu par šo. - Merlina pamāj ar galvu, - Viņa ir stipri piekauta. -
Vīrieši tiek pavadīti līdz pat durvīm, un uz brīdi ārste ieskrien savā kabinetā, lai atvilktu elpu. Viņa cīnās ar savām dusmām, karotītei šķindot pret nomierinošas tējas krūzi.
     Kad Merlina atvieno mani no aparāta un izmēra temperatūru, viņa rezultātus cītīgi pieraksta mazā kladītē. Piesūcekņu atvienošana nedaudz sāp, jo to galos ir smalkas adatiņas, kas iedurtas manā miesā. Es saviebjos. Nu viņa uzlūko manu pirkstu, un ar skalpeli paņem vēl vienu parauga gabaliņu.
- Vai pie aparāta mani slēgsi katru dienu? - vaicāju, uzvilkdama vieglu t-kreklu.
- Jā, bet domāju, ka vairs nevajadzētu sāpēt. Instukcijā rakstīts, ka sirdsdarbība stabilizēsies aptuveni nedēļas laikā. -
Atviegloti nopūšos...
Nemaz tik ilgs laiks nav jāgaida, līdz es no jauna ar visu savu spēku spēšu nostāties uz kājām. Sirds strādās kā pulkstens, spēks pieplūdīs, un es no jauna varēšu būt Pīķa Dāma... tikai šoreiz no savas identitātes nebaidos.
     Atlikušo dienu es vienkārši nosēžu slimnīcas telpās, taču, kad jau iestājusies tumsa, es raujos sēdus. Slimais vīrietis pretī dziļi guļ, un Merlinas soļi nav dzirdami, tādēļ atrodu vistuvākās kāpnes un dodos augšup. Paeju garām aizslēgtām durvīm, droši vien Merlinas apartamentiem, līdz nonāku uz jumta. Asi ieelpoju vēso vakara gaisu un pārmetu kājas pāri ēkas malai. Vēzēju tās šurpu turpu, sapņaini lūkodamās gan zvaigžņotajās debesīs, gan aptumsušajās ielās.
Esmu iemīlējusies...