Mirusī Kāršu Kava

Dzīles II (15)

     Katru vakaru esmu pasākusi uzkāpt uz slimnīcas jumta, uzgulties uz tālākās dzegas un vērot visaptverošo tumsu. Arī šovakar es to daru. Lūkojoties tumšajos ielu mezglos, tukšajos logos un kailajos ēku stūros, ar rokām cenšos sataustīt vakara vēsumiņu. Ir silts, taču patīkami nedaudz atvilkt elpu no nāvējošā dienas karstuma. Arvien vairāk un vairāk cilvēku nonāk slimnīcas telpās pārkaršanas dēļ, un Merlinas pieprasītākā prece ir pretapdeguma krēmi.
     Ilgi uzkavēties šeit nevaru, jo rīt agri no rīta jādodas uz baznīcu, kur dziļā balsī mācītājs teiks savu runu. Esmu izlasījusi pusi no vienas grāmatas, pāršķirstījusi attēlus un palasījisi faktus no otras grāmatas. Aptuveni izprotu šīs ticības paražas, taču, cik noprotu, Kalējiem pieņemts tērpties bravūrīgi, būt nedaudz vulgāriem un nogalināt gan zombiju, gan ienaidnieku, ja tiek apdraudētas viņu pašu dzīvības.
     Ik pa laikam cauri tumšajām ielām izstaigā sargu patruļa ar vājiem lukturīšiem, lai saglabātos zināma disciplīna.
     Vakars ir tikpat kluss kā citreiz. Sienāži čīgā tālu un tuvu, zāles stiebri čab un vēja locīti glaužas viens pret otru. Pāri galvai ik pa laikam pārlido pāris sikspārņi, tie dzīvo kaut kur tepat un piedzied gaisu ar smalkiem pīkstieniem.
     Piepeši aiz kādas ēkas stūra parādas blāvs gaismas stars. Ar krūtīm piespiežos tuvāk jumtam, un sasprindzinu redzi. Tie nav sargi, kas dodas pa savu ikvakara maršrutu, bet gan jau kas apslēpts un kluss. Saskatu divu galvu siluetus, tad viena roka pasniedzas uz priekšu un ieliek kaut ko otram saujā. Pēc brītiņa atnāk trešā persona un agresīvi plāta savas rokas, līdz beidot ar kulaku uzsit garākā auguma siluetam. Tas nokrīt zemē, kamēr viņa draugs izvelk ārā nazi un metas aizstāvēt savu draugu. Ēnas savā starpā mijas un pinas kā trīs melni dziju kamoli, un bieži vien nevar saprast, kur atrodas roka vai kāja. Viss notiek tik klusi, un silueti drīz izslīd man no redzes un pazūd aiz stūra. Cenšos pastiept galvu sānis, lai ar acu kaktiņu aizķertu aiz stūra notiekošo ainu, taču neko nesaskatu.
     Jau atkal ziņkārība ņem virsroku pār mani, un es klusi nolavos lejup uz pirmo stāvu. Klusi nospiežu Merlinas kabinetiņa durvju rokturi, taču tas ir ciet. Lai atvērtu kabineta durvis un atrastu galveno durvju atslēgu no sākuma nepieciešams ielavīties Merlinas istabiņā, kas atrodas otrā stāvā, taču arī tā visticamāk ir aizslēgta. Vienīgais risinājums - izlēkt ārā caur logu, kas atrodas netālu no manas gultas. Logi šajās karstajās naktīs jau tā ir vaļā, tādēļ klusi uzsēžos uz palodzes, atskanot klusiem krakšķiem, un izlieku kājas ārā. Piezemējos netālu no metāla ūdens mucas, kurā tiek krāts lietus ūdens gluži kā pie Jeva. Daiļa mēness svītriņa atspīd pustukšās ūdensmucas mirdzumā, un es dodos pa ielām mēnesgaismas vadīta.
     Nedaudz pieliekusies dodos pazudušajām ēnām pa pēdām. Ir grūti kaut ko saskatīt, tāpēc bieži ar plaukstām balstos pret ēku sienām, ar pirkstiem iebraucot putekļu, smilšu un mitruma slānīšos. Nezinu, vai mitrums ir vēsās nakts rasainie nospiedumi vai tumšas asinspiļu šļakatas. Vietā, kur ēnas savstarpēji vijās un cīnījās, vairs nav pilnīgi nekādu pēdu, kas tumsas aizsegā iekristu acīs. Nedzirdu arī nevienu skaņu, taču turpinu doties tur, kur svešinieki nozuda.
     Gar degunu garām paslīd logu rūtis, un vien retajā mirdz pusizkususi svecīte. Vairs nezinu, kurp taciņu ieminuši svešinieki, taču mana intuīcija tver neredzamus pavedinus. Vaigi saskaras ar remdenām vēja plūsmiņām kādu laiku, līdz man paliek vēsi un sākas žāvāšanās. Ar rokām saberzēju savus plecus, un pazūd iedvesma iet tālāk un maldīties bezsakarīgi pa tumsu. Pagriežos atpakaļ, taču tur krustceles, un es apjūku. Man nav ne jausmas, kur esmu atmaldījusies, sekodama savai nolādētajai ziņkārībai un intuīcijai. Kāpēc man bija jānāk šurp? Kāpēc nevarēju vienkārši doties gulēt?
     Atspiežos pretbēkas sienu un smagi nopūšos. Piepeši, pāri klusai ielai, kas pārklājusies ar miglu atdzišanas dēļ, saskatu tikpat blāvu gaismiņu kā pirmīt. Tupus un skriešus pārlavos pāri un saplūstu ar lielās miskastes konteinera ēnu sānieliņā. Pēc ēnas atpazīstu vienu vīrieti - tas ir apbruņotais, kurš iepriekš plātījās ar nazi. Mati viņam ir spici uz augšu, melni kā nakts un kraukļu spalvu kumšķi. Arī sejas vaibsti ir cieti un augsti, tie atgādina skeletgalvu, neēdušu un vien ar ādu apjoztu. Pilnīgi tāda paša paskata sieviete no vīrieša rokām ieliek kaut ko savās kabatās, cenzdamās to iespiest dziļi jo dziļi.
- Zini? Es šaubos, ka tevi nosūdzēs, jo viņi paši pārkāpj likumu. - sieviete klusi nočukst, ar auduma drāniņu tīrīdama vīrieša pirkstus.
- Neberz tik stipri! - viņš aizrāda, kad lupatiņas raupjums sasniedz vaigu.
- Pats vainīgs! Tu zini, ka Olgas tante jau nu gan neklusēs, ja redzēs tevi pa durvīm ienākam asiņainu. Viņa ir gatava vai kabatas izgriezt uz otru pusi. - sieviete atkal aizrāda, samitrinādama lupatiņu ar siekalām.
- Bizness prasa savu. - vīrietis izslejas staltāk.
     Mana mugura tikmēr ir cieši atspiedusies pret auksto miskastes metālu. Esmu notupusies, un, kad cenšos savu svaru no vienas kājas pārbalstīt uz otru, es sakustos tā, ka miskaste nokrakšķ. Abi svešinieki satrūkstas un nopūš svecīti sarūsējušajā vējlukturī.
- Kas tas bija? - vīrietis prasa, un es dzirdu, kā paštaisītais asmenis nokrakšķ.
- Nezinu, un man tas nepatīk. - dzirdu sievietes balsi tuvojamies
Ko man darīt? Vai man bēgt? Jā, ja bēgšu, tad viņi mani nespēs sadurt. Varbūt sanāks paslēpties.
     Ieņemu zemā starta pozīciju, un esmu gatava skriet, līdz no vīrieša mutes atskan - Au! -
Pāri ielai pārsteidzas ēna un nostājas man blakus, taču neslēpjas aiz miskastes. Garais augums māj man ar roku, lai dodos prom, taču es brīdi pakavējos, cenšoties saskatīt svešinieka seju.
- Kāpēc tu vēl neesi noasiņojis? Zvēru, ka vienu dienu tavu galvu pielikšu istabā kā trofeju! - vīrietis draud tikko atnākušajam augumam.
- Un kāpēc man būtu jābaidās no tevis? - pāri jaunatnācēja lūpām pārplūst zema balss, kas atgādina skaistu, tālu pērkona ducināšanu.
Viņa izrunātie vārdi šķiet nomierinoši, un viņš paceļ savu kaķeni un izšauj asu metāla lodīti svešinieku virzienā.
- Mēs tevi noķersim. Un tad tu lūgsies! - sieviete pievienojas draudiem.
     Palūkojos aiz muguras, un tur pieliecies tuvojas vēl viens augums. Laikam apbruņotā vīra draugs. Svešais glābējs, kurš stāv man pie sāniem un joprojām ar roku māj, lai dodos prom, nemaz neredz uzglūnošās briesmas.
Man kaut kas ir jādara...
Pieceļos stāvus un grasos jau doties stāvēt glābējam līdzās, bet tad viņš uzsāk skriet, ar roku paraujot mani sev līdzi. Tikai tagad beidzot mēnessgaismā saskatu viņa seju, taču tai ir redzamas vien glītas, gaišas acis, kas atgādina negaisu okeāna vidū. Uz galvas svešiniekam ir melna kapuce, bet priekšā lūpām - brūns lakatiņš, kas aizsedz degunu un vaigus. Viņa siltā un nedaudz tulznainā plauksta ir satvērusi manējo, un mēs skrienam, kamēr visi trīs svešinieki mums dzenas pakaļ. Skrienot kļūst nedaudz siltāk. Palūkojoties atpakaļ, redzu, kā svešinieks ar nazi straujiem soļiem tuvojas, svešām ēkām, tumšiem logiem un tukšām ielām zibot garām.
     Piepeši mans glābējs, kurš īsti mani nav izglābis, iegrūž mani sānieliņā, piespiezdams cieši mani klāt aukstai ēkas sienai. Ar savu ķermeni viņš ir pārklājis manējo, cieši seju piespiedis pie sienas, man virs galvas.
- Nekusties, lai tevi neredz! - viņš klusi piekodina.
Svešinieks ar lakatu ir apslēpis manu vasarīgi ģērbto, gaišo miesu ar savu tumšajās drēbēs tērpto ķermeni. Mēs skaisti ieplūstam ēnā. Caur mazu šķirbiņu es ieraugu lukturīšu gaismas uz ielas, no kuras tikko atskrējām. Skaļas balsis sāk sasaukties, un izskatās, ka tie ir sargi.
- Stāvēt! - viņi sauc, lukturīšu gaismām lēkājot pakaļ mūsu pakaļdzinējiem.
Drīz vien sargi pazūd kopā ar bīstamajiem svešiniekiem, un mans glābējs izkustas no vietas.
- Tu galīgi prātu zaudējusi? Ar viņiem nevar jokot! - svešinieks metas mani strostēt, - Nakts nav īstais laiks, kad jauniem skuķiem staigāt pa ielām. -
- Un tu pats? Nemaz neredzēji, ka tev no muguras gribēja uzbrukt! Vienam arī nav gudri staigāt šādā laikā. - strupi atcērtu, paceļot zodu nedaudz augstāk.
- Ej uz mājām. -
- Un kāpēc tu neziņo Zeltnešiem par viņiem? Nav brīnums, ka visi tiek sadurti. - ziņkārība ņem varu pār manām lūpām, un es vaicāju.
- Man ir savi iemesli, un šeit ir iesaistīti daudzi naivi un nevainīgi jaunieši. - viņš atbild, soļodams prom no manis, - Tagad lasies! -
- Bet..., - brīdi minstinos, - bet es nezinu, kā tikt atpakaļ. -
Svešinieks ar lakatu uz vaigiem smagi nopūšas.
     Uzzinājis, ka pagaidām uzturos slimnīcā, viņš man piekodina turēties tuvu un uzsāk ceļu. Esam klusi un nemanāmi, un šaubos, ka, ja kāds skatītos ārā pa logu, mūs pat pamanītu. Pāris reizes nākas saskrieties ar sargu patruļu, taču kamēr vien esam klusi un piesardzīgi, neviena no tām mūs nepamana.
     Drīz vien esam pie tā slimnīcas loga, no kura izkāpu ārā. Viņš piedāvā palīdzību, taču es pati atsperos un uzstumju sevi uz palodzes.
- Klau... - svešinieks mani aptur, - Nerādi savu seju ielās kādu laiciņu. Viņi tevi meklēs, jo tu nebiji nomaskējusies. Un viņi var mēģināt arī nogalināt. Vēl jo vairāk neizej no slimnīcas naktīs. Neesi muļķe. -
- Labi. Centīšos neiet lieki ielās. Paldies tev. - pasmaidu, taču šaubos, ka manu smaidu var redzēt.
- Es nejokoju. Tā banda ir liela. - vīrietis stingrā balsī nosaka un neatsveicinoties aizsteidzas prom.
     Es ieceļu kājas istabā un klusi piezemējos. Uz pirkstu galiņiem aizlavos uz savu gultu un ieslīdu mīkstajā gultasveļas burvībā. Taču prāts ir nemierīgs, visu laiku domāju par svešiniekiem. Ja viņi savas lietas kārto naktī, tātad dara kaut ko nelegālu. Varbūt narkotikas pārdod? Ieročus? Aizliegtos nažus? Džokeru produkciju?
Varbūt tie ir iefiltrējušies Džokeru padotie?
Vai svešinieks, kurš mani glāba, arī ir Džokeris?

     Nākamajā rītā pagalam nejūtos izgulējusies. Nākas smagi piepūlēties, lai izkārpītos ārā no gultas un sakoptu sevi vannasistabā svētdienas rituālam - baznīcas apmeklējumam. Merlina man ir sagatavojusi skaistu, baltu kleitu ar brūniem elementiem, kas raksturīgi Kalējiem. Man ir metāla jostiņa, rokassprādze un matusprādze, savukārt mati tiek sapīti skaistā franču bizē. Izskatos reizē šķīsti, reizē kareivīgi, un man patīk. Arī pati Merlina ir uzposusies, baltā blūzē, brūnās ādas biksēs un metāla rotās. Metāla stīpiņa pieglauž mazās matu cirtiņas, kas izsprukušas no blondās copes, bet acu zīmulis ir izcēlis sievietes acis. Ja parasti ļaudis ģērbjas vairāk brūnos un melnos toņos un metāla uzapriktēs, tad šodien, svētdien, vairāk dominē baltā krāsa.
     Līdz baznīcai nav jāiet ilgi, un vispār šī pilsēta nav nemaz tik ļoti liela. Ieejot pa durvīm, mani apbur daudzie mozaīku logi un gleznojumi, kas padara baznīcas augstās sienas dzīvākas un krāšņākas. Uz gariem soliem ir sasēdušies saposušies ļaudis, gatavodami savas dziesmu grāmatas un pacietību. Pamanu arī daudzos vējlukturus un izdaiļotos metāla svečturus ar mirdzošām vaska un parafīna svecītēm. Visa baznīca pieplūst pilna ar šo degošo brīnumu smaržu.
     Kamēr īss mācītājs baltā tērpā skaita lūgšanas un stāsta par vienotības svarīgumu, manas acis šaudās apkārt, meklēdamas Ernestu. Viņš sēž pirmajā rindā kopā ar citiem Zeltnešiem, savu cepuri ielicis klēpī. Nez, vai viņš zin, ka esmu šeit un izpildīju savu solījumu atnākt? Manas acis daudz kavējas pie viņa vaiga, un brīžiem gribas, lai viņš pagriež galvu nedaudz atpakaļ un pasmaida man.
     Atkal pievēršu uzmanību mācītāja teiktajam, taču drīz vien pieķeru sevi pie svešinieku pētīšanas. Manas acis slīd pāri ikkatram cilvēkam, un šeit nudien ir ieradušies pilnīgi visi, izņemot dažus sargus, kas uzmana perimetru. Ieraugu arī pagājušās nakts bīstamos svešiniekus, un viņi īsti neizrāda interesi kristīgajā pasaulē. Vīrietis visu laiku dīdās, pārmij retu čukstu un izskatās ārkārtīgi garlaikots.
Nez vai mans glābējs arī ir šeit?
Protams, atpazīt es viņu nevaru, pat, ja manas acis meklē viņējās. Grūti atpazīt cilvēku tikai pēc acīm, kur nu vēl, ja lielākai daļai redzu tikai pakaušus.
     Arī blakus Merlinas dēls vēl savā muļķa jaunumā nav aizrāvies ar baznīcas lietām. Ar kurpes purngalu viņš baksta zemi, velk kaut kādus apļus, un bieži atspiežas pret savu mammu. Blondīne, protams, piekodina iztaisnot viņam muguru un paciesties vēl nedaudz, taču zēna sejā redzamas alkas pēc piedzīvojumiem un draugiem.
     Neredzu savus tirgotājus. Vai nu viņu nav, vai arī sēž man kaut kur aiz muguras. Negribu arī baigi uzkrītoši un spēcīgi grozīties, jo tā būtu nepieklājības izrādīšana, tāpēc saņemos un sēžu mierīgi.
     Kad visi ceļamies kājās, lai sāktu dziedāt, es ielieku visas savas pūles. Lūkojos Merlinas dziesmu grāmatiņā, jo man vēl nav pašai savas. Lai gan nezinu melodiju, cenšos šķībi, greizi piedziedāt. Gan jau nākamā reize baznīcā būs labāka. Dziedāšanai beidzoties un visiem sēžoties, notveru Ernesta skatienu. Viņš aši uzsmaida man un atgriežas pie lūgšanu klausīšanās.