Mirusī Kāršu Kava

Viltojums I (13)

     Pamostos svešā telpā, ar restēm. Uz grīdas stāv matracis ar raibu pārvalku, segu un spilvenu, spainītis, galdiņš un krēsls.
Diezgan mājīgs cietums...
Paberzēju vietas, kur virves sēja manas roku locītavas, un plecu, kurā iedurās šautra ar miega zālēm.
Pirksts... joprojām zudis...
Taču griezuma vietu nu pārklāj balta plēvīte, gluži kā kaklu.
     Pēc laika pie manis ienāk tas pats tumsnējais vīrietis, taču šoreiz kopā ar sievieti garā, pelēkā linu kleitā.
- Zini? Es tev tik un tā nedošu ne monētas! - sieviete cietā balsī nosaka.
- Jūs visi man maksāsiet. Es taču tādu retumu atvedu. Un neviens pat paldies nepasaka, iedomājies? - vīrietis metas viņai skaidrot.
- Ja samaksāšu, atstāsi mūs divatā? - svešiniece vaicā un ieber tumsnējam vīrietim plaukstā neparastas metāla monētas.
     Visbeidzot svešinieks ir prom, un sieviete noliek savu lielo, brūno ādas somu man blakus.
- Neuztraucies, esmu ārste. - sieviete stādās priekšā, atverot somu un ar roku izbraucot caur saviem medus krāsas matiem, kas sasprausti mazā astītē.
Brūnas acis draudzīgi uzlūko mani cauri pusgarai čolkai. Tiek pārbaudīta mana redze un mēles stāvoklis, tāpat kā dzirde un matu higiēna.
Sajūta tāda, it kā es būtu pabāzta zem milzīgas lupas un pētīta...
Auksts stetoskopa gals pieskaras manam krūškurvim, un es veicu dziļas ieelpas. Sievietes lūpu kaktiņi un uzacis viegli, domīgi savelkas pie katras izelpas. Pēc tam stetoskops izklausa manus sirdspukstus, un ārstes sarauktās uzacis iesalst nekustīgas. Viņa satver manu roku un pieliek pirkstus pie vēnas, lai uztvertu pulstu. Sarkanie, lakotie nagi cilājas pie katra puksta, un acis lūkojas rokaspulkstenī.
- Tā... - viņa smagi nopūšas, saliekot dažas mantas atpakaļ somā, - Es teikšu tā. Tev ir diezgan vāja sirds un plaušas. Sirdspuksti ir ļoti vāji, klusi, dažreiz iztrūkst, līdzīgi kā aritmijai. Ieelpas ir ļoti seklas, sajūta, ka plaušas būtu pilnas ar kaut ko. Izelpās ir mazliet sēcoša skaņa. -
     Ārste paņem manu roku savā siltajā un maigajā plaukstā, kas atgādina ziedoša dārza daili. Viņas acīs iezogas neliela nedrošība, nepārliecinātība un apstulbums, ieraugot manu nocirsto pirkstu.
- Viņš tev to nodarīja? - blondīne vaicā ar lielu vilšanos, bet es tikai pamāju ar galvu.
Ar pincetes galu viņa aizskar balto plēvīti, kas ir pārvilkusies pāri ievainojumam un atgādina tādu kā plāksteri, kā bindi.
- Kas tas ir? - sieviete man jautā, negaidīdama atbildi.
Vēl brīdi viņa ķimerējas ar baltumu, kas atgādina plānu salvetes gabaliņu, un tad viņa izlemj to patīrīt nost ar spirtu. Spirtā mērktai vatītei saskaroties ar ievainojumu, spēcīgas, kodīgas sāpes izskrien cauri manai nervu sistēmai kā elektrība. Es izraujos no ārstes tvēriena un sāku berzēt ap nocirstā pirksta vietu.
- Tā arī nav krāsa... - sieviete turpina runāt ar sevi, meklējot jaunus instrumentus, ar kuriem turpināt apskati.
Ass skalpeļa galš uzmirdz gaismā. Sieviete nodezinficē to, bet pati uzvelk cimdus.
- Es paņemšu paraudziņu. Zvēru ar mazo pirkstiņu, ka tikai to apskatīšu mikroskopā, un neviens cits to neredzēs! - viņa lūdz manu atļauju, pavēršot pirkstiņu manā virzienā.
Instinktīvi saslēdzu savu mazo pirkstiņu ar viņējo, jo arī pati gribu izprast dīvainās parādības uz sava ķermeņa.
- Neaizmirsti man pēc tam izstāstīt rezultātus. - piekodinu viņai, paciešot nelielās sāpes, ko izraisa skalpeļa grieziens baltumā.
Mazais parauga gabaliņš tiek ielikts apaļā, caurspīdīgā plastmasas kastītē un uzmanīgi ievietots dziļi somas noslēpumainajās dzīlēs.
- Bet paklau... - viņa nedaudz sastingst atkal pievēršoties man, - Tev ir arī viens zem zoda. Tieši tāds pats. -
Ārste ar cimdien aptausta manu kaklu, pārbauda, vai visi kauli ir vietā un vai ap baltumu nav izveidojušies ādas sabiezējumi.
- Vai tev tur arī bija ievainojums? - sieviete vaicā, novilkdama cimdus un iemērkdama jaunu vates gabaliņu spirtā. Šoreiz sāpju nemaz nav. Tikai spēcīga smaka iesitas manās nāsīs un izsauc maigu krekšķi.
- Tikai neliela skrambiņa. Pat nepamanīju, pa kuru laiku tas baltais pleķis parādījās. - cītīgi skaidroju, prātīgi iegaumējot pati savus melus.
     Es apsēžos uz matrača, aizdomājoties par savu veselību pirmo reizi ilgā laikā. Plaušas drošvien joprojām pilnas ar zombiju sporām, es pilnīgi to jūtu. Bet pa kuru laiku man parādījās aritmija? Visu mūžu mans ķermenis ir bijis tik precīzs, cik pulkstens.
Un tie baltie pleķi...
     Svešiniece uz mirkli iziet ārā no cietuma un ienāk atpakaļ ar metāla paplāti uz kuras skaisti uzlikts brieža gaļas šašliks un gāzēta kola.
- Ja tu melo par savu būtību, es ietektu pārtraukt. Tu šobrīd esi tā vīrieša pagrabā, un viņš jau ir izplatījis baumas par tavu identitāti. Viņi tevi pārbaudīs, bet, ja tu izkritīsi, tad tevi visticamāk nošaus. - pirms aiziešanas, viņa man piekodina.
- Es nemeloju. - klusi nomurminu.
- Nu tad es nezināju, ka Pīķa Dāmai ir tik slikta veselība. Bērns, ieklausies manī. Atzīsti kļūdas, tevi palaidīs. -
- Es arī nezināju, ka man ir tik sūdīgi. - apguļos uz sāna, ar seju pret sienu.
     Un atkal esmu viena. Pilnīgi viena četrās sienās, kaut kāda svešinieka pagrabā. Kā es iekuļos šitādos sūdos vienmēr? Kā pie Velna man tas izdodas? Kāpēc es nevarēju dabūt mierīgu likteni?
     Manu uzmanību piesaista plakāts virs galda. Tajā ir attēlota sieviete ar brūniem, īsiem matiem un sarkanu, zīda kleitu, kurai šalle pland vējā. Kaut kāda superzvaigzne, kuru es nemaz nezinu. Plakāta stūrītis ir nedaudz atlīmējies vaļā, un es to satveru divos pirkstos, nejauši paplēšot vēl vairāk. Uz zemes nokrīt kaut kas mazs un tievs - uztīta cigarete. Pielieku to pie deguna, un salda marihuānas smarža iesitas nāsīs. Instinktīvi saraucas deguns, taču zāli neaizmetu prom, bet gan ielieku krūšturī. Tas var noderēt barterim.
     - Ko tu dari? - atskan balss aiz muguras, un es strauji pagriežos.
Aiz restēm ir nostājies tumsnējais virietis, uzlūkodams manu neaiztikto pusdienu paplāti - Es nāku pēc paplātes. -
- Es vēl neesmu paēdusi. - pirmā paķeru pusdienas un iekrampēju paplātē rokas.
- Tā nav mana problēma. - viņš atcērt, atvērdams restes.
- Es tev pa seju ar paplāti sadošu. Tad gan tā būs tava problēma. - nikni uzlūkoju vīrieti, un viņš atkāpjas.
Beidzot es nogaršoju karstus gaļas gabaliņus, kas marinēti etiķī un garšvielās, kamēr vīrietis noskatās katrā manā kumosā kā nebarots zvērs.
- Nenoskaud man ēdienu. Tev pašam patiktu, ja tev mutē blenztu un kumosus skaitītu? - vēlreiz aizrādu, un kaitinošais vīrietis beidzot izsoļo no pagraba.
Šinī brīdī manā prātā pazib doma par ēdiena saindēšanu... Bet viņi negribētu Pīķa Dāmu noindēt. Es nezinu...
     Pēc brīža vīrietis atgriežas un ar varu izvelk mani ārā no pagraba aiz elkoņa. Noprotu, ka esam daudzstāvu ēkas pagrabā, un iziedami cauri galvenajām durvīm, mēs sastopamies ar acu pāru vilni. Tumsnējais vīrietis izslejas staltāk, un viņa sejā parādās pašapmierināts un lepns smaids ar šķipsniņu egoisma. Pārējie uzlūko viņu ar apbrīnu, pie sevis klusi apspriežot - kā viņš notvēra Pīķa Dāmu. Es nešaubos, ka manā virzienā vērstie skatieni ir ļoti skeptiski, un daži pat nicinoši, taču es tiem cenšos nepievērst uzmanību. Pavēršu skatienu augšup, un redzu, kā daudzstāvu ēka aizskar debesis. Viena jumta mala ir savienota jau ar nākamo ēku ar kaut kādu metāla un koka plākšņu palīdzību. Arī pārējās ēkas ir savstarpēji savienotas, un uz jumtiem uzturas tikpat daudz cilvēku, cik šeit lejā, uz ielām.
Nez, cik mēs maziņi un niecīgi tagad izskatamies no augšas...
Droši vien kā skudru kolonija.
     Akli sekoju līdzi tumsnējam vīrietim, kurš neatlaiž mani ne uz sekundi. Pūlis arī neatpaliek, un ielās keljojošais vējš nereti atnes čukstus un baumas līdz manām ausīm.
- Dzirdēju, ka Helmuts esot speciāli gājis viņu medīt. -
- Nu nē, Pīķa Dāma nav nekāds lops, ko var nomedīt. Es domāju, ka viņš ir paņēmis kaut kādu meiteni no ielas, lai mēs visi tagad maksātu par viņa cirku. -
- Ja tu negribi maksāt, tad kāpēc nāc līdzi? -
- Citreiz man patīk skatīties nevis uz viņa maksas objektu, bet uz viņu pašu. Viņa seja vien jau ir gatavais cirks! -
Svešās balsis liek man pasmaidīt, un cītīgāk uzlūkot tumsnējā vīrieša vaibstus. Acis mirdz lepnumā, bet uzacis ir sastingušas divās dažādās pozās. No lielā pašlepnuma vīrietis grib izspiest asaru kā mazs bērns, taču lielais ego to neļauj.
- Ienākumus dalam piecdesmit uz piecdesmit. - klusi pačukstu Helmutam, un viņa uzacis uzšaujas debesīs, acis paliek apaļas kā pogas, un šķiet, ka pa ieplestajām nāsīm iznāks tvaiks.
- K.. kā dalam? - izmisums liek balss notīm kļūt smalkākām.
- Nu kā, tu labi pelni ar mani, cik es skatos. Un tavām kabatām jau drīz paliks par smagu nauda, izplīsīs cauras, un nebūs vairs bikšu, ko vilkt. - izlemju krietni paķircināt svešinieku.
- Es biju tik tuvu, lai tavā ēdienā ielietu acetonu! - viņš ar pirkstiem parāda mazu spraudziņu, - Nākamreiz ieliešu tik daudz balinātāja, ka dakša nobālēs. Man un nauda par daudz? Es jau tā dzīvoju pieticīgi. -
- Vismaz godīgi pelni. - sarkasmā iesaucos, taču viņš joku neuztver.
- Tieši tā. Godīgs darbs, labs atalgojums. Tagad smaidi, varbūt pamāj kādam, lai maciņā vairāk krīt. - Helmuts mudina, noņemdams svaigi uzlikto, melno platmali un savākdams dažas kapeikas no garāmgājējiem.
     Lai cik ļoti negribētos darīt tā, kā viņš liek, es tomēr cenšos atmaigt. Tas ir ļoti grūti, ņemot vērā manas bailes no cilvēkiem un lielas uzmanības, taču man izdodas uzsmaidīt mazam pušelim, kurš rokās tur kārti ar pīķa zīmi. Viņš gandrīz no pārlaimes izkūst turpat uz asfalta. Vismaz nu man ir numur viens fans. Tiem, kas uz mani skatās ar izbiedētām acīm kā uz mežoni, es uzsmaidu vēl platāk, lauzdama savus principus uz pusēm. Man pierasts radīt asu pirmo iespaidu, taču nu es plaukstu kā zieds. Kādai vecākai dāmai pat izdodas pamāt ar roku, un viņa sajūsmā iespiež man rokā ķēdīti ar metāla zobratiņu. To ieslidinu krūšturī, blakus marihuānai.
     Uz pakauša saceļas matiņi, un es aši apgriežos ap savu asi. Zobi sacērtas cieši kopā, un siekalas kļūst grūti norijamas.
Es nedrīkstu nolaist uzmanību...
Nedrīkstu pielaist nevienu sev klāt...
     Mēs apstājamies basketbola laukumā, kam zeme vēl karsta no tikko aizvadītas spēles. Nu tur ir izvietotas dažādas metāla uzpariktes - vairogi, mērķi un ieroču kastes. Apkārt laukumam ir zaļš, restots iežogojums, un šī vieta atgādina slazdu.
Tikai viena izeja...
Es apsēžos uz soliņa, un man blakus piesēd Helmuts. Saules stars izaicinoši iemet saules zaķīti tieši manā acī, un es ar sarauktām uzacīm nopētu vīrieša rokaspulksteņus, kas rada atspīdumu. Viens netraucēdami tikšķ, skaitot sekundes un pat arī rādīdams datumu. Tam vēl ir uz apli griežami riņķi ar dažādiem cipariem, taču es tos neizprotu. Otrs rokaspulkstenis nemaz nav pulkstenis, tas ir smalks un diskrēts kompass ar grādiem.
Interesanti...
     Skatītāji ir aizdzīti aiz žoga, un brīdī, kad basketbola laukumā ienāk divi vīrieši brūnās platmalēs, Helmuts vēlreiz noskrien gar sētu, un skanošas monētas sakrīt viņa melnajā cepurē.
Viņš laikam nekad nelaidīs garām izdevību dabūt naudu...
Kad vecākais vīrs noņem cepuri, atklājot iesirmus matus, nelielais skaits skatītāju klusē tā, ka, ja būtu nakts, varētu circeni dzirdēt. Vīrieša muskuļotās rokas ar izspiedušām vēnām, kas dienu dienā ir darījušas fizisku darbu, tiek saliktas lepni sānos, gaidīdamas kaut nelielu skatītāju prieku un apbrīnu.
"Vēl viens ar varu apmāts vadonis." pie sevis pasmīnu.
     Noņem cepuri arī jaunākais, saules gaismai apspīdot brūno kazbārdiņu un nelielos rugājus uz zoda. Zelts maigi uzkrīt uz spēcīgā romiešu tipa deguna, platajiem pleciem un nostrādinātajiem pirkstiem. Lai arī pārējie pilsētas iedzīvotāji iet savās ikdienas gaitās pa pilsētu, ar šo nelielo interesentu skaitu, kas ir atnākuši, pietiek, lai nedaudz pierībinātu ielas. Taču jaunākais vīrietis nešķiet ar to apmierināts un paceļ savu spēcīgo roku augšup, apklusinot visus.
- Nu ko jūs! Jūs ziniet, ka es negribu nekādu slavināšanu. Esmu tāds pats cilvēks kā jūs. Esmu viens no jums. - viņš uzstāj, un pasmaida.
Nu tumši brūnās acu varavīksnenes ar piķa melnajām zīlītēm tiek pievērstas man, un acumirklī tās nodreb.
Arī es sasalstu, un manas kājas kļūst mīkstākas par cukurvati. Ieķeros soliņā, lai neapkristu uz muguras kā nevarīga vabole, un uz brīdi apsveru pat domu ar visu svaru uzgulties Helmutam. Šķiet, ka ģībšu!
Es zinu šo jauno vīrieti ar kazbārdiņu...
Un nejau no apokalipses laikiem, bet jau pirms tam.