Mirusī Kāršu Kava

Viltojums II (13)

     Nezinu, ko darīt. Vai man skriet sajūsmā pie vecās paziņas? Vai man palikt rāmai uz vietas, un izlikties beigtai? Varbūt manas acis tikai mānās? Iespējams, ka šī persona manā priekšā ir ļoti līdzīga manai paziņai, taču nav paziņa.
     Jaunais vīrietis ļoti labi redz manu apmulsumu, un arī viņā mājo tas pats. Es viegli pasmaidu, un viņš pamāj noliedzoši ar galvu, liekot man noprast, ka par mūsu pazīšanu nevienam nav jāzin. Mazs rūgtums iesitas pakrūtē, bet es izsleju muguru taisnāk. Tik un tā sajūsma pārņem varu pār manu emociju virpuli, un, ja es iepriekš plānoju katastrofāli izgāzties pārbaudē un samelot, tad tagad es no visas sirds gribu pierādīt uz ko esmu spējīga.
     Vecākais vīrietis izlaiž garu krekšķi un saberzē savas smagnējā paskata rokas.
- Nu, nekavēsim lieki laiku. Tu gan jau zini, kāpēc tu te esi. Šeit priekšā ir visas lietas, ko tev vajag. Uz priekšu! - viņš mudina, neko vairāk nepaskaidrojot.
Es stāvu apstulbusi...
- Tas, ko viņš gribēja pateikt... - jaunākais uzlūko vecāko ar lielām acīm, - Tu esi te, jo Helmuts apgalvo, ka esi Pīķa Dāma. Tev šodien ir jāpierāda savas spējas nažu mešanā, šaušanā, tuvcīņā un loka šaušanā. Droši vari sākt ar ko vien vēlies. -
Es pateicīgi pamāju ar galvu un nostājos pretī kastei, kurā ir noguldīti ieroči.
     Ignorējot visus skatienus, pietupjos pie kastes un uz labu laimi izvelku pirmo ieroci. Tas ir loks. Atrodu bultas un nostājos pretī apaļam koka mērķim ar sārtām riņķa līnijām. Ieguldu ieroci savā rokā, bultu - tās vietā, un pavelku striķi. Palūkojos vecās paziņas virzienā un saņemu uzmundrinošu smaidu. Loka striķis notrinkšķ un bulta pāršķeļ gaisu, meklējot savu mērķi. Diemžēl, tā mērķim palido garām. Neveiksme mani nedaudz satricina, un jūtu, kā pūlis aiz manis sāk ļauni smīkņāt.
Kļūda jālabo...
Nolieku kājas stingrāk zemē, plecus izgriežu uz āru. Ievelku dziļu, garu elpu un uz izelpas izšauju atkal. Bulta iecērtas gandrīz pašā vidū, un es pasmaidu, pūlim aizturot savas elpas. Nākošā bulta iecērtas mērķa pašā vidū. Gandarīta es atkāpjos līdz basketbola laukuma vidum un jau atkal bulta trāpa vienā no iekšējiem riņķiem. Arī nākamā ieduras turpat blakus, bultu asajiem galiem savstarpēji saskaroties.
     Mērķis tiek iztīrīts, tagad naži. Ar nažiem man nekad nav bijušas problēmas, tie vienmēr iepriecē manas plaukstas un to locītavas. Triju plāno, smalko nažu asmeņi ieduras pašā vidū, jo tie nekad neaizskrien garām vietai, uz kuru es koncentrējos. Kopā ar nazi aiziet visa nepatīkamā enerģija.
Kā man patīk!
Ja man ļautu, es visu mērķi sacaurumotu kā sietiņu.
Tagad nolemju izrādīties pavisam, aizejot līdz otram basketbola galam, no kura mērķa vidus atgādina mazu smilšu graudiņu. Ievelku elpu un visa telpa man apkārt pazūd kā nebijusi, kamēr koncetrējos tieši uz šo mazo punktu.
Novirzu visu enerģiju rokā un nazī,
un metu...
Pats mērķa vidus...
Es lepni pasmaidu, kamēr apkārtējie sajūsmā applaudē un pielej mani ar ticību sev.
     Ieroci rokās paņemt ir nedaudz grūtāk. Lai cik ļoti es negribētu notraipīt savas rokas ar ieročiem un šaujampulveri, taču man šis ir jādara sava goda dēļ.
Tā kā man nav labās rokas rādītājpirksta, uz gaiļa uz lieku vidējo pirkstu...
Atkal nokontrolēju savu elpu un ar lielu pārliecību izšauju. Precizitāte ir mans otrais vārds, un pūlis jau ir pārliecināts par manu identitāti. Arī Helmuts ir nelielā šoka stāvoklī, un viņš jūtas nedaudz apstulbis par to, kāpēc tik viegli mani sanāca notvert. Brīdi apdomājies, viņš pieceļas kājās, uzsizdams pa saviem ceļiem.
- Esmu brīvprātīgais tuvcīņā! - viņš uzstāj, un pūlī atskan izaicinoši izsaucieni.
Jaunais vīrietis tikai apstiprinoši pamāj ar galvu, klusi stāvēdams malā un cītīgi vērodams manas kustības.
     Tumsnējais vīrietis saberzē rokas un nostājas tieši man priekšā kā uztraukta čūska, kamēr es nolieku šaujamieroci. Nobraucu ar rokām pret drēbēm, cenšoties neredzamo šaujampulveri noberzt nost. Aizlieku savu čirkaino matu šķipsnu aiz auss, un apžilbinošs saules zaķītis atkal iespīd man sejā. Šoreiz redzu, ka Helmuts to izmanto speciāli, lai izsistu mani no sliedēm un iedzītu apjukumā, taču es neuzķeros. Novirzu visu savu koncentrēšanos uz vīrieša garajām auguma līnijām, kas mirdz no lepnuma. Viņš lēni sper soli pēc soļa, nākot tuvāk un tuvāk, līdz viņa krūtis gandrīz pieskaras manam izslietajam zodam. Lielā ātrumā viņa rokas tver pēc manas rīkles, taču es pietupjos un aizslīdu sānis, ar celi iesperot viņam pa kājstarpi. Helmuts nokrīt gar zemi, taču pārsteidzoši ātri atgūstas.
- Tā ir tikai iesildīšanās. - viņš taisnojas, piekārtodams savu smilšu krāsas kreklu.
Atkal Helmuts prātīgi pietuvojas man un šoreiz, izmantojot pārsteiguma elementu, vēzē kulaku manā virzienā. Arī no tā es izvairos, taču uzreiz atkārtotu sitienu dabūnu pa degunu, asinīm nolīstot uz laukuma mīkstā seguma. Ar roku noslauku sārto straumi un izaicinoši pasmaidu, atklājot pavisam neskartu zobu rindu. Helmuts apmulst, viņa smīnam pazūdot, pamanot, ka mans izsistais zobs ir atgriezies vietā. Izmantojot izdevību, es spēcīgi iesperu viņam pa celi, izgriežot to uz otru pusi, un ar elkoni iesitu pa vaiga kaulu. Divreiz lielākais augums nogāžas, iesperdams man pa potīti, un es uzkrītu viņam virsū uz krūtīm. Pretinieks satver mani lāča apskāvienā, pilnīgi ar kājām aptinies ap maniem gurniem. Izmantoju kājas, lai atspertos pret zemi un nedaudz atsvabinātos no viņa tvēriena, jo leciena brīdī ar galvu trāpu Helmutam pa lūpām. Nu arī viņš asiņo. Satveru viņa spēcīgo un sasvīdušo roku, izgriežu to un kā čūska aptinos apkārt viņa ķermenim, lauzienu padarot spēcīgāku. Visi viņa muskuļi sūrst un tiek plēsti, kamēr viņš ar sakostiem zobiem cenšas nekliegt.
     Ausis aizkrīt ciet. Viena no tām sāk džinkstēt un galvas puslode sāk smelgt. Pēc tam parādās neliels nelabums.
     Ar kāju iesperu viņam pa ribām un veikli pielecu kājās.
- Tagad atdod man savu aci! - es pasmīnu, kamēr pretinieks ar lielām sāpēm un pūlēm ceļas.
- Tu neproti kauties. - viņš izgrūž kopā ar asinīm.
- Varbūt. Bet nogalināt gan. - pasmaidu, un pagriežos pret galvenajiem vērtētājiem platmalēs.
     Kājas kļūst vājas kā mazi diedziņi, un šķiet, ka es vemšu.
Taču vēmiens nenāk...
Mana pasaule lēnam satumst, no sākuma stūros, pēc tam pavisam, un es ar smagu troksni nokrītu uz zemes. Skatītāji apstulbuši noskatās, kamēr Helmuts paceļ savas rokas pret sauli un ļauni smejas par savu uzvaru.
- Es zināju, ka viņu varēšu pieveikt! Jums nav jābaidās no Pīķa Dāmas, bet gan no manis! - tusnējais vīrietis uzlūko pārējos, taču nesaņem gaviles.
     Jaunākais no vērtētājiem klupdams piesteidzas pie mana nekustīgā ķermeņa, kas saļimis uz sāna. Viņš nosēžas man blakus un ieliek manu galvu savā klēpī. Siltās rokas apvijas ap maniem vaigiem, un brūnās acis ar rūpēm uzlūko manas skropstas un lūpas.
- Samanta! Samanta, mosties! - viņš maigi pliķē man pa vaigu, bet tad pievēršas vecākajam, - Sauc ārstu! Atnesiet kāds ūdeni! -
Kad visi skatītāji tiek aizdzīti prom, pats vīrietis gulda savu ausi uz manām smalkajām krūtīm, cenzdamies saklausīt sirdspukstus. Sadzirdot tos, viņš kļūst nedaudz mierīgāks un nogulda mani stabilajā sānu pozā. Pēc tam viņa siltā un raupjā roka satver manējo.
     Atsteidzas ārste un kā zibens nosēžas blakus ģībējam. Atkal lakotie nagi uzmeklē pulsu, bet pēc tam atrauj vaļā savu ādas somiņu.
- Kāpēc viņai asiņo deguns? - sieviete nikni vaicā, uzlūkodama apkārtējos.
Kad pārējie pamet skatienu Helmuta virzienā, viņas acis kļūst vēl niknākas, - Kāpēc jūs, vīrieši, atļāvāt tam blēdim vispār viņai pieskarties? Jūs vispār ziniet, ka viņai ir veselības problēmas? Viņa varēja nomirt! -
- Neviens negaidīja, ka Pīķa Dāma ģībs un tēlos mirēju. - vecākais tiesnesis sper soli tuvāk, taču sastingst, ieraugot blondīnes nosodošo skatienu.
- Viņas sirds šito varēja neizturēt! - viņa lēni un stingri noskalda, - Tā lai tuvākajā laikā neviens viņai pirkstu nepiedur! Viņai vajag rehabilitāciju. Un tu, Helmut, maksāsi, lai es kaut uzmestu aci uz tevis un pateiktu, kas tev par kaiti! Saprati? -
- Man nevajag tavu nemākulīgo palīdzību! - viņš izslej degunu pret debesīm.
     Mīksta vate tiek samērkta ar ožamo spirtu, un spēcīgā smaka liek man atvērt acis. Pamošanai seko līdzi klepus, un es slepus noslauku drēbēs saujā ieklepotās, beigtās sporas. Muskuļos ir nespēks, un atgriežas arī tikko aizvadītās cīņas sāpes.
- Es tik un tā tevi uzvarēju. - klusi nomurminu Helmutam, un viņš apvainojies aizgriežas prom, ar kurpes purngalu bakstīdams zemi.
     Ārste izmēra man spiedienu, pārbauda un vai kāda smadzeņu puslode nav bojāta ar savu pirkstu palīdzību.
- Viss pagaidām ir normas robežās. Tagad viņai vajag kārtīgu atpūtu, un pie viņas kaites mēs pamatīgi piestrādāsim tuvāko dienu laikā. - ārste uzsmaida man, - Man ir tikai viens noteikums. Viņa negulēs Helmuta pagrabā! -
Manas paziņas seju pārklāj drūms mākonis, - Viņa guļ pagrabā? -
- Pajautā Helmutam pašam. Ieslēdzis savās restēs kā zoodārza zvēru un prasa naudu par apskati. - blondīne satver mani un ved ārā no laukuma.
- Mēs par šito parunāsim. - mana paziņa piekodina tumsnējam vīrietim, un seko mums līdzi.
     Pilsēta šķiet kā tāds neliels labirints, taču tas nav milzīgs. Ēka, kurai pirmajā stāvā ir balts plakāts ar sarkanu krustu, sagaida mani ar ērtu pacienta gultu. Uzreiz man uz naktsgaldiņa tiek uzlikta glāze ar svaigu ūdeni, un es varu mierīgi iegremdēt galvu spilvenā.
     Tikmēr čukstus aiz stūra sarunājas mana paziņa ar ārsti.
- Cik man tev būs jāmaksā par Pīķa Dāmas uzturēšanu? - jaunēklis vaicā, saņemdams viņas rokas savējās.
- Tici man, man nevajag neko no tevis. Es jau tā esmu bezgala pateicīga par tavu finansējumu telpu attīstīšanai. - blondīne koķeti uzsmaida, viegli nosarkstot, - Zini, nejau nauda man vajadzīga, bet gan spēcīgas rokas, kas palīdzētu ikdienas darbos. Tādas kā... tavējās. -
- Jā, spēcīgas rokas es tev organizēju. Pašlaik vācu grupu remontam tev te. Tikai, lūdzu, uzgaidi pāris dieniņas. - vīrietis uzsmaida, un sievietes koķetums nedaudz izgaist.
- Ja tev vēl kādreiz esmu nepieciešama jebkādā jautājumā, lūdzu sauc. Es ar lielāko prieku palīdzēšu. - sieviete vēlreiz novēdina savas garās skropstas un graciozi aizslīd pa gaiteni, pametot skatienu atpakaļ.
     Jaunēklis apsēžas manas gultas kājgalī, un es atveru acis, veltot viņam platu un neviltoti priecīgu smaidu. Manī ir tik daudz emociju, ka tūdaļ izplūstu asarās. Viņa maigais apskāviens acumirklī piepilda mani ar ziedošām, patīkamām adatiņām un siltumu.
- Tu esi dzīvs! - es iečukstu viņa ausī, galvu cieši piespiedusi viņa plecam.
- Es vairāk brīnos par tevi. Un vēl tādu karjeru uztaisījusi sev! - viņš atbild, atsvabinādamies no mana satvēriena.
- Tu jau arī esi uzkundzējies veselā pilsētiņā. Un stipri mainījies esi... tas ir - uz labo pusi. -
- Ko nu! Apokalipse pavēra man jaunu apvārsni uz sporta nozīmīgumu. Re, tagad ar rokām bluķus varu parplēst! - vīrietis izslej savu roku un izrāda muskuļus, - Ja var teikt, esmu šeit viens no pašiem svarīgākajiem. Noteikti esmu visforšākais, pārējie ir diezgan konservatīvi veči. -
- Un tu visu laiku esi bijis te? - es vaicāju.
- Pēc mūsu pēdējās tikšanās kaut kā jau atmaldījos te. Ilgi bez tevis jutu smagumu, likās, ka darīšu sev galu. Ja godīgi, šie ļaudis paši mani atrada un atveda te. Iemīlēju pilsētas īpatnības, izkārtojumu un cilvēku spējas apstrādāt metālu. Pats arī iemācījos. - viņš iegrimst atmiņās, lūkodamies manī ar savām valdzinoši dziļajām acīm, - Kur tu visu šo laiku biji zudusi? -
Pakrūtē ieperinas smags rūgtums.
- Piedod, es negribu par to runāt, - nomurminu un pagriežos uz sāna.
- Atvaino, es negribēju tevi aizskart! Tu vienmēr esi bijusi spēcīga sieviete ar krampi, un svarīgākais ir tas, ka tagad esi šeit. Kopā ar mani. - viņš notupjas blakus manai gultai un satver manas rokas savējās.
Garš un karsts skūpsts apdedzina manus kaulainos pirkstus, un vaigi pietvīkst...