Mirusī Kāršu Kava

Nāves svīta II (8)

     Svinības ir pārtrauktas, un es sēžu teltī, savas gultas skavās, gaidīdama Ellu un Arnitu. Nakts tumsā ieskautais vējš purina telts plēves - sienas un griestus. Pa telts durvīm ienāk viens augums, pēc brītiņa otrs, visi sakņupuši un saguruši, taču viņu abu nav. Pēc piecpadsmit minūtēm mani nervi dreb, trīc un pārtrūkst kā griezīgas vijoles stīgas. Ar pirkstiem es burzu raibo segu, acis šaudās apkārt, un ausīs griež kliedzieni, saucieni un šņukstēšana, kuru pavada asaras.
     Beidzot pielecu kājas un izskrienu ārā no telts, nedaudz pagrūzdama sirmo dāmu sānis. Viņas uzacis saraucas neierasti cieši, un viņa satver manu plecu ar dzelžainu tvērienu.
- Kur tu ej? Mēs tagad nedrīkstam pieļaut, ka sieviešu skaits sarūk. Kurš darīs visus sieviešu darbus? - viņa man pārmet, saspiezdama manu miesu stingrāk un iegremdēdama savus nagus ādā.
- Tu, konservatīvā vecene! Nav tādu sieviešu un vīriešu darbu! Ir tikai darbi un slinkums! - Es viņai atcērtu, izraudamās no satvēriena.
- Tu šeit esi visslinkākā. Tu nožēlosi, ka pacel pret mani balsi! - sieviete kliedz man aiz muguras, taču es jau esmu pagriezusi muguru un dodos tālāk.
Viņas seja kļūst sarkanāka un karstāka par oglēm...
     Ielas ir pustukšas, vien daži sargi steidzas sieviešu telts virzienā. Pieturēdama svārkus es skrienu uz vīriešu zonu cauri dēļu sienai, kas šodien atvērta. Kā nemierīgs virpulis panesos garām kvēlam ugunskuram ar divmetrīgām liesmu mēlēm, meklēdama divas man tuvas dāmas.
Kur viņas ir?
Vai viņām viss kārtībā?
Mans kuņģis apmet kūleni un es izvemjos pie kādas ēkas stūra.
Pēdas notirpst...
Vaigos sakāpj dusmu pilns sārtums un reizē arī baiļu pilns bālums...
Ložu graujošā šprakšķēšana un svilpšana gāž nost zombiju valni, kas caur kādu spraugu ir iekļuvis pils pagalmā. Šļakstās sārtas, karstas asiņu piles, staigājošo miroņu satrūdējušie zobi cērtas cilvēku miesās, un acu migla ir bālāka nekā parasti. Kāds vīrs izmisumā sev nocērt sakostu pirkstu, cerēdams nedabūt zombiju infekciju. Cits vīrietis nošauj savu labāko draugu, kam pie sirds ir koduma pēdas.
     Atskan graujošs brēciens megafonā. Jeva draugs izsauc savus disciplinētos kareivjus, nodiktē pavēli un sūta cīņā. Kareivji formējas un grupējas nepieciešamajās figūrās un lēnā garā bez savu asiņu izliešanas laužas cauri zombiju sienai. Staigājošo, zaļgano miroņu rindas kļūst retākas, kamēr pavēles turpina izskanēt skaļāk un skaļāk.
- Pirmie sedz, otrie uz priekšu! - vienas grupas komandieris sauc.
Gluži kā armijā...
Zābaki pašpārliecinoši samin uz zemes nokritušos zombiju galvaskausus un krūtis...
Zombiju vilnis turpina nākt un apskalot ielas, taču nu jau tikai vienā pils daļā. Šie miroņi ir lēnīgi, gausi, aizmāršīgi, diezgan viegls mērķis un upuris. Drīz vien lodes atduras pret mazliet spēcīgākiem pretiniekiem - zombijiem aizsargekipējumā. Tiem uz krūtīm ir bruņuvestes, uz galvām - gan riteņbraucēju, gan armijas ķiveres. Lodēm grūti atrast sava mērķa vājo punktu, tās sadragā ekipējumu, un tikai tad ķer smadzenes. Pieslēdzas arī aukstie ieroči - cirvji, laužņi, naži, mačetes -, un iebrukuma atvairīšana sāk ritēt straujāk. Ķermeņi krīt viens otram virsū, mīksti, patrūdējuši, asiņaini. Pēc drosmīgā Jeva drauga disciplīnas visi kareivji roku rokā iet uz priekšu.
Elitāra banda...
     Kamēr drosmīgi notiek pēdējās apšaudes, es atmetu domu par Ellas un Arnitas meklēšanu.
"Varbūt viņas jau gaida mani teltī. Viņām noteikti jābūt drošībā." Mierinu savu trauksmi.
Griežos uz sieviešu zonas pusi un klusi lavos prom no karstā punkta. Pie klusas sānu ieliņas kāds mani spēcīgi satver aiz gurniem un kakla un ievelk tumsā. Mana mugura saduras ar akmens sienu, un elpa nedaudz tiek aizsista, liekot man elsot kā sunim. Vēsas, lielas plaukstas aizspiež manas sasprēgājušās lūpas, un svešs ķermenis perversi, cieši piespiežas manam trauslajam augumam klāt.
No mati galiņiem līdz papēžiem mani pārņem riebuma un dusmu sajūta...
Dažu sekunžu laikā esmu izvilkusi nazi ārā no svārku vidukļa daļas un asmeni - piespiedusi klāt svešinieka nierēm.
     Garām ar lukturīšiem iet Jeva sargi, un brīdī, kad viņi pamet skatienu mūsu virzienā, svešinieks piespiežas klāt vēl ciešāk, pielikdams savas lūpas klāt manai ausij. Izskatās, ka mēs maigojamies, tāpēc sargi, neko neteikdami, pasoļo mums garām.
- Nolaid nazi, žurka! Kas tu mani nepazīsti? - dzirdēta balss klusi džukst, atgādinādama čerkstošu plašu atskaņotāju.
Pauls!
Viņš ir ietērpies brūnā ādas jakā ar kapuci, tāpēc viņa seja ir neredzama. Uz acs pamanu pīķa zīmējumu, un izmisumā atgrūžu viņu prom no sevis ar visu savu spēku.
- Nomierinies! Es neesmu viņējais! Es maskējos, stulbais bērns! - ar pirkstiem viņš mazliet izsmērē ogli, ar kuru zīmēta šī zīme.
Lai arī viņš nepilnas minūtes laikā mani ir jau divreiz apsaukājis, no laimes apviju savas rokas viņam ap pleciem.
- Tu esi dzīvs! Jūs visi esat dzīvi? - es sajūsmā vaicāju, kamēr Pauls gandarīti ielīgst manā apskāvienā.
- Jā. Mums viss labi! Bet kā tev iet? Mēs par tevi tik traki uztraucāmies! - viņš noglāsta manu muguru visā tās garumā.
- Man ir labi. Es meklēju divas... - gribu izstāstīt par Ellu un Amaru, taču man uznāk aizdomas, - Tu ielaidi zombijus? Kā? Kāpēc? -
- Es nē. Tā bija vistīrākā sagadīšanās, es tev apzvēru. - sirmais vīrs taisnojas, un es ticu viņam, - Es tagad nevaru tevi izglābt, atnācu pārbaudīt, vai vēl esi dzīva. Gribu, lai zini, ka mēs esam ļoti tuvu, lai dabūtu tevi ārā. Par laimi vēl neesi nodedzinājusi mūsu būdu. -
- Kur jūs tik ilgi? -
- Tas ir garš stāsts, tagad nav laika! - Pauls pamet skatienu uz galveno ieliņu, kurā mediķi apskata dažus ievainotos.
Es atceros par pīķiem, kas nu jau mani ieskauj no visām pusēm. Melnās zīmes aiz katra stūra.
- Lūdzu pasteidzieties! - uztaisu kucēnu acis un vēlreiz apskauju vīrieti, kurš mani tik ļoti reiz kaitināja.
     Mēs atvadamies, un es aizeju ar pavisam vieglu sirdi. Madariņa, Amara, Viktors un Pauls ir dzīvi, sveiki un veseli!
     Tumsas aizsegā zogos cauri ielām, kaut gan slēpties šobrīd nav nepieciešams. Zāle ir norasojusi ar vakara pērļu pinumiem, un manas kājas ātri vien paliek mitras. Pie ausīm kāri dūc odi, tie asina savus garos durkļus, lai sagaršotu asiņu dzelžaino garšu. Pie dažām, vēl nenopūstām parafīna svecītēm ir sapulcējušies kukaiņi, it kā bēgdami no tumsas un meklēdami mazāku saulīti.
     Kad eju garām noliktavai, durvju ailē parādās paziņa, taču šoreiz tas neslēpjas zem segām, aiz kastēm. Valdis ieaicina mani iekšā, un es ar nelielu skepsi pieņemu viņa ielūgumu, vispirms pārbaudīdama, vai neviens acu pāris no ielas nevēro. Viss iekšā ir tumšs. Es lēni un uzmanīgi izvairos no slazdiem, tad uzkāpju augšā līdz trešajam stāvam, kurā lepni gozējas ekipējums un ieroči. Man pretī izskrien Ella un Arnita.
- Kur tu biji? - sajūtu Arnitas sakarsušo un straujo elpu sev uz kakla.
- Es gaidīju jūs teltī, bet, kad nenācāt, skrēju meklēt. Es jau nobijos, ka jūs esat aizgājušas kopā ar zombiju baru. - atviegloti uzelpoju, apskaudama sievieti un pēc tam pusaudzes mazo augumiņu.
- Samanta, lūdzu, piedod par to, ka manis dēļ tev lika dejot. - Valdis nolaiž savu acu skatienu un nedaudz nosarkst aiz kauna.
- Es zinu, ka tu tā negribēji. Es neturu ļaunu prātu. - pasmaidu labā garastāvokļa dēļ.
- Bet tiem mūdžiem jūs ļoti patikāt. Ballīte gāja uz urrā! - viņš pasmejas pretī.
- Paldies, ka paslēpi meitenes. Paldies, ka vismaz pabrīdināji... - un mani lūpu kaktiņi sastingst, - Atkal tu to noorganizēji, vaine...-
- Es godavārds neko nezināju par zombijiem! Es nezināju, ka Džokeri tik skaļi ar mūziku apiesies. Mūzika arī tos zombijus pievilināja. - vīrietis taisnojas, - Un vai tu patiešām domā, ka kāds riskēs ielauzties iekšā, kamēr trenētākie slepkavas ir šeit? Tu redzēji, kā Džokeri šauj? Snaiperi gatavie! Pat muša dzīva nepaliek pēc viņiem! -
- Kā tad zombiji tika iekšā? Un par ko tu brīdināji? -
- Es... - Valdis ar pūlēm norij siekalas, - Es tikai nedaudz paķimerējos ap sētu, kurā pēc tam radās caurums. Tas bija domāts vēlākam. -
Atskan mazliet histēriski smiekli.
- Tu patiešām viņus ienīsti! - Arnita apbrīnā un priekā smejas, - Mēs tiksim prom! -
- Kāds prom? Jūs tagad nekur netiksiet! Viens vīrietis tika noslepkavots, un viņam bija pīķa formas griezums. Ja ir uz pēdas, tad tas ir Pīķa dāmas simbols. Tagad būs tik stingrs režīms, ka es šaubos, vai mēs vēl tiksimies. -
- Es varu sadabūt cilvēkus, kas atļaus šeit nākt. No mūsu vīriešu aprindām. Kā jūs tad domājat, kā es veicu nakts ceļojumus? - Arnita sajūsmā iesaucas, bet tad satver savu vēderu sāpēs.
Mēs piesteidzamies viņai klāt un liekam apsēsties uz melnzemes un kūdras maisiem.
- Viss labi. Viss labi. - viņa māj ar roku, - Tagad vairs nesāp. -
Valdis pienes viņai ūdensglāzi.
- Esi ļoti prātīga. Tev nevajadzētu tagad darīt neko pārsteidzošu. - Ella pasniedz viņai zīmīti, taču Arnita spītējas pretī.
- Cik ilgi vēl līdz dzemdībām? - Valdis vaicā, atszpiezdamies pret sienu.
- Esmu ceturtajā mēnesī. Lai kāds dzimums bērniņam būs, ceru, ka mantos sava tēva acis un drosmi. - Arnitas smaids uzplaukst pilnīgāks par ūdensrožu dīķi, un viņas siltās plaukstas slīd pa zem drēbēm paslēpto vēderu - Ja meitenīte, tad Grietiņa, kā margrietiņa. Ļoti skaists vārds, kā manai vecmāmiņai. Dēlu sauktu par Robertu. Nezinu, kāpēc tā, bet šķiet tāds drosmīgs un kareivīgs vārds. -
Sievietes laime sasilda mūsu sirsniņas, un viņas smaids kā lipīgs medus aplipina arī mūs. Salds, zīdains un izsmalcināts ir šis bērna gaidīšanas laiks.
- Es drīkstēšu būt krustmāte? - Ella pasniedz lapiņu, vaigiem pielīstot ar sārtumiņu.
- Tu esi pārāk jauka. Izlutināsi vēl. - Arnita pasmejas, - Bet sarunāts. Tu būsi fantastiska krustmāte! -

     Teltī atkal katra aizklīstam uz savām gultām, taču miegs man nenāk. Nepārtraukti metos no viena sāna uz otru. Ir karsti. Spiež ik ādas gabaliņu no manas miesas, kas nedaudz kļuvusi apaļāka no dūšīgās ēšanas. Vismaz vairs neesmu biedējoša paskata kaulu kambaris. Prātā griežas zobrati un izbēgšanas plāni. Ja atkal noķertu Paulu, varētu kaut ko sarunāt, bet viņu es laikam vairs nesatikšu, it īpaši stingrajā režīmā.
Jāgaida glābiņš...
     Kad visbeidzot manus acu plakstiņus smagi aizver mokošs pārgurums, es vairs nedzirdu sieviešu šņākoņu, tālu zombiju rīstīšanos un nejūtu pat gultu.
Mani ieskauj sapnis, kas atstāj neērtuma un baiļu pilnus pavedienus manās acīs...
Virs plašas pļavas gan pērnās, gan jaunās zāles stiebriem ir pacēlusies liela, bieza un sniegbalta migla. Smalka un viegla vēja brāzmiņa aizskar un pat nedaudz noliec margrietiņu aizvērušās galviņas. Naktsvijoles smarža virmo viscaur pļavas pinumam, apreibinot miegā iegrimušos kukainīšus - taureņus, sienāžus, skudriņas.
     Uz horizonta, kur patumšā krēslā gozējas divi gari, balti bērzi ar smakiem, vijīgiem zaru un lapu vainagiem, parādās neliels cilvēks. Tam ir kājas, pleci, roku pirksti, galva... taču ķermenim ir arī pavisam neparasti izaugumi, veidojumi. Vēlos pieiet tuvāk, taču nespēju pakustēties. Ķermenis pats lēnā garā pietuvojas, kamēr man ar katru soli kļūst arvien neomulīgāk un baisāk. Ik sekundi krēsla kļūst tumšāka un biezāka, bet gaiss - smacīgāks un karstāks.
Uz manas pieres izspiežas sviedru lāsītes, sāļas un dedzinošas...
Es aizveru acis, brīdī, kad ķermenis man ir pavisam tuvu. Es trīcu no bailēm, jo aizbēgt nevaru, pakustēties nav iespējams, bet pakliegt nespēju. Nekas nenotiek...
Ķermenis ir apstājies man iepretim, un es jūtu karsto, smakojošo elpu sev priekšā.
Atveru vienu aci...
Saskatu tumsā ietērpušos, bet skaidru seju. Ķermeni gan es neredzu, nespēju nolaist acis, vai pārbīdīt tās kaut kur citur. Āda ir bālgani sārta, pat varētu teikt, ka maigi rozā. Zombijs. Tam trūkst vienas acs, un cauruma vietā ir saredzama melna bedrīte, kas ieskauta ar sarkanu, trūdošu miesu.
Man sametas nelabi...
Taču nolādētā ziņkārība liek man palūkoties vēlreiz, izpētīt šo mierīgo stāvu, šo sastingušo zombiju. Acs dobumā dziļi, dziļi ir kaut kāds izaugums, kas rozes galviņai līdzinās. Ziedlapiņas ir īsas, treknas, un skaisti sastājušās riņķītī. Tām ir izbiruši ugunssārti puteksnīši, mazi un trausli.
Skats manā priekšā atgādina dīvainu, pretīgu gleznu...
Kaut kas nereāls...