Mirusī Kāršu Kava

Skrējiens II (10)

     No mašīnas izkāpj Artūrs, nosmērējis savu seju ar melnu pīķa zīmi. Pielikdams ieroci pie biezuzacainā vīrieša pakauša un izmantodams viņu kā vairogu, Artūrs tuvojas piekabei, kurā ir sacēlies nemiers. Otrs Džokeris, kuram rudāki un čirkaināki mati, uzlūko nacējus ar lielām acīm kā pogām. Viņš iepleco ieroci, uzspiež savu vaigu uz laidnes un pieliek stobru man pie deniņiem, pavēlēdams piecelties.
- Tu viņu nedabūsi! - rudmatis pilnā balsī kliedz Artūram.
- Uzskati, ka viņa jau ir aizbēgusi. - vīrietis viltīgi pasmaida, reizē mazliet brīnīdamies, ka tieši mani Džokeri nevēlas atdot.
Pagriežos ar pieri pret ieroča stobru un smaidot lūkojos savam sagūstītājam tieši smaragdzaļajās acīs.
- Šauj. - viens vienīgs vārds pārplūst pāri manām lūpām, un manās asinīs kopā ar adrenalīnu sajaucas azarts ielūkoties nāves vaigos.
     Atskan šāviena trokšnis, ass, bet vientuļš. Sarkanas, karstas asinis nošļāc manu blūzi un matu šķipsnas, mistiskai lodei izejot cauri rudmaša žoklim un sadragājam zobus. Tas nedabīgi salokas, un vēl karstais ķermenis nokrīt ar blīkšķi uz zemes, agonijā raustoties kā čūska. Raustīšanās ātri pazūd, taču viņš vēl elpo. Daļa no gūstekņiem šokā un bailēs ņem kājas pār pleciem un metas bēgt pēc iespējas tālāk no mašīnas. Vaigi ir balti kā sniegs, asaras birst un sirdis sitas kā vilciens pret sliedēm.
Atskan lāsti un lūgšnas...
     Mana mute pārsteigumā atkaras, taču es nebaidos.
Tikai sirds karst un kvēl no pukstēšanas...
Es pagriežu galvu uz vaļņa pusi, kur saules zaķēni apstaro ieroča galu starp zāles sulīgajiem stiebriem, taču šavēju neredzu. Ierocis ātri vien pazūd kā nebijis.
     Pieceļas vēl pieci gūstekņi, visiem pleci saslejas augstāk un izplešas platāk. No kabatām, piedurknēm, biksēm un jakām tiek izvilktas pistoles, melnas un brūnas. Tās tiek pavērstas gan pret mani, gan Artūru, gan pārējiem sēdošajiem. Arī mans glābējs to nebija gaidījis.
Tie ir iefiltrējušies Džokeri...
Es vēl nobrīnijos, ka kopā ar mani tiek sūtīti tikai divi sargi, kuri man būtu pavisam viegls mērķis. Nekas nav tik viegli, cik šķiet.
    Ieslidinu rokas kabatās un satveru abus rokturus, stingri iekrampēdama pirkstus tajos. Plaukstas mazliet svīst, taču tas man netraucē.
Un es pavēršu divas zudušās makarova pistoles pret Džokeru bālajām sejām...
Ar acs kaktiņu redzu Rūtas nosodījumu, bet Artūrs, šķiet, ir pavisam šokā.
- Pametiet mašīnu, un neviens necietīs... vairs neviens necietīs! - mans glābējs turpina nevardarbīgu un mierīgu sarunu.
- Mēs esam seši labi trenēti kareivji, bet jūs tikai divi... vai trīs. Kāpēc lai mums būtu jāpiekāpjas? - viens no Džokeriem atbild, kamēr biezuzacainais vīrietis svīst baiļu sviedros, - Samantai vēl pie tam nav ložu. -
Es pasmejos, - Tu uzskati mani par muļķi? -
Es apzagu noliktavu...
     Nokauc gaiss, palido dzēlīga lode, un vēl viens ķermenis nokrīt nekustīgs uz zemes. Artūrs izmanto pārsteiguma radīto izdevību un nošauj savu gūstekni tieši galvā. Tas saļimst kā nedzīvs maiss turpat uz zemes. Es metos klāt tuvākajam pretiniekam pie rīkes, un uzsitu pa spilgti izspiedušos ādamābolu ar pistoles kātu. Vīrietis atlaiž ieroci, sagumst uz priekšu un satver savu savainoto kaklu, kamēr es aizslēpjos aiz viņa kā aiz vairoga.
Atlikušie gūstekņi kliegdami nokrīt zemē un satver savas galvas...
Raidu divas lodes jaunā upura virzienā, pavisam jauns puišelis, taču acis viņam izdegušas cietsirdīgi melnas. Viņš veiksmīgi izvairās, pietuvodamies piekabes malai, taču tur norij Artūra raidītu nāvi. Sirds salecas, ložu raidītai rindai sekojot manai ēnai un puskailajai miesai.
Knapi paspēju izlekt ārā, lodei zaudējot vien matu šķipsnu un dzirdi uz pāris sekundēm...
     Mazliet savainoju potīti, noberžu elkoņus, un redzu, ka pistoles ar karstām lodēm uzlūko mani. Pēdējā brīdī virs manis paceļas ēna un pie kājām Artūrs noliek lielu, izliektu vairogu manā priekšā. Laikam jauns Džokeru izgudrojums. Uztraukumā viņš ir aizvēris acis, celis ir iegūlies asfaltā, kamēr lodes kā smagas kamenes triecas pret vairoga sieniņu, kas knapi paglābj mūs no nāves. Vēl pāris šāvieni no vaļņa nogāž pretinieku, un nu visas galvas ir patvērušās iekšā piekabē. Pēc brīža kājās pieceļas atlikušie četri gūstekņi, visi ar noraudātām, tukšām sejām un aizžmiegtām acīm.
- Viņi veido cilvēku vairogu. - klusi čukstu Artūram, un viņš uz dažām milisekundēm pamet acis piekabes virzienā.
Vīrietis satver mani aiz elkoņa, un mēs piespiežamies klāt šofera durvīm, gandrīz paklūpot aiz biezuzacainā Džokera līķa, kurš ieskauts tumšā asiņu peļķē.
- Galvenais, lai Pauls tagad nešauj. - mans glābējs smagi nopūšas.
- Tas ir Pauls? Viņš māk šaut? - esmu šokēta, un šķiet, ka es vairs sirmo vīrieti nepazīstu.
- Māk. Tad, kad ir dzēris. -
     Blondīnis šķiet apmulsis un nopietns kā karavīrs. Acīs neredz nedz mīlestības, nedz baiļu pavedienus, tikai pienākumu. Viņš aizlien mašīnai gar priekšgalu, un tur sastopas ar neveiklu šāvienu. Kurpe piesūcas ar rubīnsārtām asinīm, un klusi piezagušais Džokeris samulsumā vēro savas rokas, kas tikko izšāvušas. Artūrs ar sakostiem zobiem iezveļ uzbrucējam ar laidni pa vaiga kaulu un nozog viņam samaņu. Nazis tiek ietriekts galvaskausā.
     Piekabē atskan kliedzieni, un izlec trīs gūstekņi, mazliet savainojot kājas un rokas. Tie pazūd pāri valnim kā izbijies aitu bars. Nošautie Džokeri, kuriem Pauls ir raidījis lodes visur, tikai ne galvā, nu ir modušies, lai ar otru elpu uzbruktu un plosītu miesu. Gārdzoša siekalošanās satricina piekabi, taču pēdējais Džokeris viņus visus nogalina bez vilcināšanās un liekas sērošanas.
Auskasinīgi... bet skaisti...
Viena lode, otra, trešā un ceturtā vieglām smiltīm...
Nu īsā auguma Džokeris ir palicis viens pats. Pretinieks pavērš plaukstas pret debesīm, lūkodamies mūsu uzvaras pilnajās sejās. Viņa ierocis nokrīt mums pie kājām, nokrakšķot pret asfalta melnajiem akmentiņiem.
- Es padodos. Ņem viņu, bet neceri, ka mēs viņu beigsim meklēt. - vīrietis ar rokām pret sauli riebumā nosmej. Atvieglojums pāršalc pāri manam ribu kambarim, un muskuļi kļūst slābanāki, vilkdami mani uz gandarījuma pilnu diendusiņu.
Aizbēgšana izdevās...
AIZBĒGŠANA IZDEVĀS!
     Dārdošs šāviens piepeši iedzen manos papēžos trauksmes naglas, un no jauna esmu uzvilkta kā stīga.
Artūrs ieliek karsto ieroci aiz jostas, un īsajam Džokerim vaigu noglāsta pati Kaulainā. Tā ar saviem pirkstiem satver viņa dvēseles pavedienu, saberž to savā ledainajā plaukstā un pārslīd pāri līķu kaudzei vagonā. Pirms pazušanas viņa pamet man viltīgu skatienu, kas piesien manai dvēselei dzelžainu nedrošības sajūtu.
Nāve mani joprojām gaida...
Es sasveros uz priekšu, galvā sakāpj asinis, un ap redzi apvijas melni loki. Sāpīgi un mokoši izvemjos, atgādinot sev par nemirstības neeksistēšanu.
- Kā tev ar dūšu? Sliktāk? - Artūrs apvaicājas, palīdzēdams man izslieties taisni, - Ejam uz mašīnu, padzeries un paguli. -
- Ja tā godīgi, citas diena ir labāk, citas - sliktāk. Grūti teikt. - es atbildu, sekodama vīrieša spēcīgajam tvērienam.
     Mašīnā kāpt negribu, tāpēc esmu atspiedusies pret durvīm. Uz zemes sēdēt nav iespējams, asfalts ir uzkarsis no vasarīgās svelmes, un daži akmentiņi joprojām ir ielipuši manās kājās.
     Artūrs uzsvilpj Paulam un abi divi ašā tempā nomet bruņojumu pie mašīnas. Viņi ielec piekabē un abi divi ceļ ārā gulošos līķus, kas atslābumā kļuvuši divreiz smagāki, nekā tie bija dzīvi. Sviedri izspiežas uz pieres, un arī krekli piemirkst ar sāļo šķirdumu.
- Kāpēc tu viņu nošāvi? Ja nu viņa dēļ mums sanāks vēl lielāki sūdi? Tad es tevi vainošu. - Pauls mazliet aizkaitināts aizrāda blondīnim.
- Netēlo tagad no sevis stulbeni. Tu labi zini, ka viņš mūs nodotu, un drīz vien jau abi būtu pakārti. - Artūrs viņam pavisam mierīgi atbild, - Labāk palīdzi pacelt šito te. -
- Spieķi arī izmest? -
- Vienalga par spieķi. Galvenais, lai zombiji neseko asinīm. Palīdzi taču! -
Piepeši atskan kluss vaids, un abi vīrieši apstulbuši noliek ķermeni uz grīdas.
- Zombijs? - blondīnis prasa, izvilkdams nazi.
- Tu taureņgalva! Viņa ir dzīva! Ko mēs tagad darīsim? - sirmgalvis atcērt.
     Piesteberēju klāt piekabes augstajai malai, pielikdama roku priekšā saulei.
- Kas tur ir? - vaicāju, ar rokām atrodot atbalsta punktus un uzvelkot sevi augšā.
- Viņa laikam ir dzīva. - Artūrs atbild, maigi pliķēdams guļošai sievietei pa vaigu.
Tas uzplaukst rožaini sārts.
- Viņa ir maita. - es skarbi paziņoju, atpazīdama guļošo cilvēku.
Atkal Rūta...
Āda ap viņas aci un vaigu ir apsārtusi un kļūst nedaudz zilgana, bet elpas ir īsas un asas.
- Mēs nevaram nevainīgam cilvēkam tā vienkārši ļaut nomirt. - Artūrs nopūšas, - Pārāk daudz nāvju uz manas sirdsapziņas vienai dienai. -
- Un neapbruņotu čali gan nošāvi bez vārda runas. - sirmā vīra uzacis nedaudz saraujas nesaprašanā, bet tad atkal atmaigst, kad lūpas saskaras ar brendija blašķi.
- Viņa jau nu gan nav nevainīga. Tādus sūdus vārīja, mani lika piekaut. Drausmīga vecene ar asinīm uz rokām. - nostājos pret Artūra uzskatiem.
- Atļaujiet viņu pamodināt. Lai pati iet, kur grib pēc tam, labi? Vismaz nebūs vieglas pusdienas zombijiem. - vīrietis neiztur uz uzkliedz mums abiem virsū.
Acīmredzot, Artūrs nicina nogalināšanu, un tā viņam uzdzen trauksmi un sirdsapziņas pārmetumus.
     Pauls aši aizsteidzas pēc ūdens. Šļakatas pēc kāda brīža palīdz atvērt sievietes acis, un viņa samulsusi lūkojas apkārt. Ar roku Rūta meklē spieķi, lai varētu sevi aizstāvēt no nevēlamajiem skatītājiem. Kad viņa ierauga mani, acīs atkal iemirdzas nevainības uguns un lūgšana.
- Samantiņ, lūdzu. Palīdzi man! - viņa lūdz, bezkaunīgi lūkojoties tieši manās acīs.
Es neko neatbildu. Tikai pagriežos un aizeju, atstādama viņu ar savām bailēm. Lai Artūrs un Pauls dara ar viņu, ko grib. Es negribu viņu ne redzēt, ne dzirdēt!
     Laiks skrien vēja spārniem, un šķiet, ka tas steidzas pakaļ blondajam vīrietim. Viņš šķiet satraucies, un ar smagu kāju uzspiež mašīnai uz pedāļa. Braucam samērā ātri, vietām riepai iekrītot kāda bedrē. Pauls ir iegūlies piekabē ar blašķes kaklu zobos un snaiperieroci padusē. Viņš nemitīgi ar tēmekli nopēta katru horizonta centimetru, pārliecinādamies, ka mums neseko.