Mirusī Kāršu Kava

Apsūdzības III (17)

     Momentāli, grūzdama zombijus prom no sevis, skrienu pēc viņa, taču viņš neuzpeld augšup.
Kas tur zem ūdens par briesmām...
Man bail...
Uz brīdi plecos iekrampējas īsa brīža sastingums, kuru grūti padzīt no miesas.
Es noskurinos.
Nē! Es nevaru viņu tā atstāt! Vienu ar kaulainās nāves kulaku, kurš ir asāks par simtiem asinātu izkapšu.
Nometu somu skrējienā uz zemes, norauju gāzmasku nost no sejas un ienirstu ar rokām pa priekšu viņam pakaļ. Vēsas un pretīgi netīras ūdens šļakatas iepliķē man pa seju. Zem ūdens nevar redzēt pilnīgi neko. Jūtu, kā svešas rokas grābstās gar manu miesu, un es sāku spārdīt tās. Jo tālāk, jo dziļāk sniedzas ūdens, pie paša celiņa zombiju galvas vēl spīd ārā no ūdens, taču te... Te ir dziļš.
Un tad es saskatu gaismas staru zem ūdens, kas izmisīgi meklē izeju...
Es uznirstu pēc liela, dziļa un barojoša gaisa malka un nirstu iekšā pa jaunam. Peldu tikai gaismas virzienā, dziļumā zombijiem kļūstot mazāk. Un tur es ieraugu puisi, kurš drīz paliks bez skābekļa. Viņš izmisīgi sper zombijiem, kas satvēruši viņa mugursomas siksnas un kājas. Neredzu viņa seju, taču jūtu milzīgu baiļu dvesmu. Es piepeldu, atbrīvoju mugursomu no sapuvušajām rokām, lai puisis var iztaisnoties taisni. Pēc tam palīdzu atbrīvot arī potītes, palīdzot spārdzīšanas darbos, un mēs veiksmīgi uzpeldam augšup. Zombiji, kas bijuši tuvāk krastam un uz celiņa, nāk mums tuvāk ūdenī.
     Mans sabiedrotais ir uzbalstījis lielāko daļu sava svara uz manis un cenšas atelpoties caur gāzmasku, kurai pa atverēm ārā pil iekšā satecējušais pelēcīgais ūdens. Lai nekavētu laiku, velku viņu līdzi sev, un es peldu taisni uz priekšu pa netīro, tumsā ieskauto ūdeni, paralēli celiņam. Vietā, kurā zombiju uz celiņa vairs nav, es vedu mūs uz sausuma pusi. Kad neesam vairs ūdenī, puisis apguļas un pieplok smagi zemei. Tikai tagad viņš izskatās nobijies un bezgala noguris, kad sastapās ar nāvi aci pret aci.
     Es apsēžos viņam blakus, ar rokām nobraukdama pāri saviem slapjajiem, vaļā izrisušajiem matiem un izžmiegdama ūdeni. Ūdens šķiet slapjāks nekā parasti un maigi vēss. Sabiedrotais ir aizvēris acis un uzlicis rokas uz pieres, kuru rotā smalkas sviedru lāses kā rasas pilieni.
Mēs elpojam kā noskrējušies zirgi...
Muskuļos iemeties gurdenums kā pēc ilgi skrieta maratona...
Bailes nedaudz aizpeld nebūtībā, atstājot vēl dīvainu rūgtumu un saltumu krūtīs...
Atslābums...
- Paldies tev. Domāju, ka tu atstāsi mani tur nomirt. - viņš nomurmina, slapjajai gāzmaskai nedaudz izkropļojot balsi.
- Tu pārāk zemiski par mani domā. Bet nav par ko, sīkums. - es atbildu, paraustīdama plecus.
- Kāds sīkums, tu ielēci ūdenī, kas pilns ar zombijiem. Tu iepeldēji visdziļākajā vietā, lai... - puisis apraujas, izbīlē lūkodamies uz mani, - Tava gāzmaska! -
Viņš pieraušas kājās un atkāpjas soli.
- Kur palika tava gāzmaska? Bļāviens te viss ir sporās! Mazs gabaliņš un tavas plaušas ir inficētas! - sabiedrotais iesaucas, paskatoties uz sārtajiem griestiem.
- Kuš, kuš! - cenšos viņu mierināt, pieceļoties kājās, - Es varu paskaidrot! Man viņa tāpat ielūza, un tev pakaļ peldēt būtu grūti ar to! -
- Vismaz tagad esam kviti. - sabiedrotais ievelk dziļu elpu un atkal pāriet uz čukstēšanu.
- Kviti? -
- Jā. -
- Kāpēc? -
- Padomā kārtīgi, kurš tevi ir izglābis šitajā pilsētā. -
Manī ieviešas apskaidrība. No sākuma nespēju saprast, kurš ir īpašnieks šīm dziļajām acīm...
Viņš ir tas svešinieks, kurš mani naktī glāba, kad es nejauši redzēju, ko nevajag. Viņš ir tā spēcīgā, garā nakts ēna ar zemo, pērkonam līdzīgo balss tembru.
- Tu? - no manis izsprūk šokēta nots.
- Es. Saligojies jau? - zem gāzmaskas uzmirdz pašlepns smaids, - Ja tā godīgi, es arī needaudz izbrīnījos, kad uzzināju, ka esmu palīdzējis Pīķa Dāmai. Domāju, ka būsi riebīgāka, egoistiskāka, bet tu izglābi mani. -
- Kāpēc tu esi aizturēts? -
- Smejies vai nē, tevis dēļ. Naktī klejoju pa ielām un ieraudzīju, ka tu bēdz. Sekoju tev. Taču pēc tam, kad tevi aizturēja, tad noķēra arī mani, jo sargi bija salikti desmitreiz vairāk ielās nekā parasti. -
- Tad jau tu redzēji visu. Saki godīgi, Vijolīte man sekoja, vaine? Visu ceļu. -
- Pieņemu, ka jā, jo kad es tevi ieraudzīju, viņa jau bija tev uz pēdām. -
- Maita. Viņa speciāli gribēja mani iegāzt! - es apsēžos no jauna uz zemes.
- Ko tu vispār naktī darīji? Es tev jau toreiz teicu, lai naktīs ielās nerādies! - puisis sakrusto rokas sev uz krūtīm.
     Negribu viņam stāstīt par sevi un Ernestu. Vispār negribu, lai neviens zin, ka esam bijuši mīlnieki, un ka tonakt arī mūsu ķermeņi iekarsa sveču gaismā. Negribu atzīt, ka mēs kaili divatā slēpāmies segu skāvumā, sirdis pukstēja vienā ritmā, un mēs elpojām vienu gaisu. Ka atskanēja vaidi, un bijām tuvāki par pašu tuvumu.
Negribu, lai kāds to zin...
Kāpēc?
Jo es pati nemaz nezinu, vai tā bija pareiza nakts. Vai mana sirds ir izvēlējusies pareizo otro pusīti.
Bet kāpēc es šaubos? Es nezinu...
     Es pieceļos kājās, aizlikdama matu šķipsnu aiz auss.
- Citreiz izstāstīšu. Tu gribi apskatīties tās mugursomas? Pie tās gaļiņas? - šķībi pasmaidu.
- Labi. Tāpat man vairs nav ieroča. - Puisis aplūko mani ar greizu skatu, taču neko nepārmet, - Starpcitu, Ivars. -
- Samanta. -
Ivars pamāj ar galvu, un mēs dodamies pēc mugursomas un mana atstātā lukturīša.
     Visi zombiji ir salēkuši ūdenī, ceļš ir brīvs no mošķiem. Ivars noskurinās, ieraugot zombiju pilno ūdeni, kurš jau tā ir pilns ar mēsliem. Izskatās pēc milzīga zupas katla, kas kuru katru brīdi līs pāri no pārpilnības.
     Mugursomas ir divas. Ivars atrod kārtīgu dunci, un viņš izskatās priecīgāks nekā bija par metāla trubu. Sabojājusies maize ar zilibaltu pelējuma sēni, pāris apģērba gabali, mitras cigaretes un tukšas šķiltavas. Es piesavinos rokaspulksteni, kas nedaudz apkaltis ar cilvēka asinīm, un pārvelku sausu t-kreklu, tumši oranžā krāsā. Vismaz esmu sausāka.
     Izmisušas rokas stiepjas pēc mums no ūdens. Un nevar īsti saprast, kas mūs sagaida priekšā - miers vai jauns tracis -, jo visu eju piepilda zombiju un ūdens radīts troksnis.
     Pēc kādiem pārdesmit metriem skaņa pieplok un kļūst klusāka. Sporas un sēnes ir sava veida skaņas izolācija, kas absorbē mirstošās balsis un nāves dvašu. Kamēr aplūkoju rožaino sēnīšu "ziedlapiņu" vainagus un izgreznotos griestus, jūtu, kā sabiedrotais mani ik pa laikam uztraukti uzlūko.
Es noriju siekalas...
Nolādētā ziņkārība!
Un ar baltā pirksta galu iebraucu sēnes plīvurā. Tas šķiet tik mīksts un trausls kā putukrējums uz kūkas.
Par laimi mans sabiedrotais to nepamana...
   Mulsuma un klusuma brīdis nav ilgs, jo mūs nepacietīgi gaida jauns zombiju vilnis, kas strauji kustās mūsu virzienā kā rikšojošs zirgu bars.
Man iegriež ausī pretīga skaņa...
Dažiem zombijiem pie kājām piesieti miniatūri, arkveidīgi objekti un metāla važas. Līdzās grīdas griešanai un važu džinkstoņai dreb arī mūsu bungādiņas, bet paši zombiji no skaņas vai jūk prātā. Izskatās kā mūžīgais dzinējs - zombijs kustina metālu, metāls rada skaņu, bet skaņa virza zombiju un tā līdzgaitniekus tālāk.
Un protams...
Dažiem ap knapi taisnajām galvām ir uzmauktas riteņbraucēju un motociklistu ķiveres, bet citiem atkal azbesta šīferi sargā krūtis.
     Mēs sastingstam. Spēks mūsu kaulus jau ir pametis labu laiku atpakaļ un noslīcis kanāla dzelmē. Mana metāla truba vēl turās labi, taču Ivaram ir ne tikai niecīgs duncītis,  bet arī gāzmaska sāk ņurcīt un spiest seju.
- Kas pie Velna ir tas? - šokēti nobrīnos.
- Bļāviens, tāda sajūta, ka kāds viņus modesskatei speciāli ģērbis. - Ivarā uzaust intriga un aizdomas. Es redzu, kā caur viņa prātu zibeņo miljoniem teoriju, un kopā saslēdzas pavedienu virknējumi, - Tā varētu būt daļa no armijas. Ko tad citu zombiji darītu notekūdeņos? -
Pirms zombiji mūs sasniedz, manas acis šaudās apkārt, līdz uzduras ar sēnēm apaugušām durvīm. Es tās notraušu nost no knapi saredzama un smalka rokturīša, un parauju.
Un par smieklīgu un sīku laimi durvis ir vaļā...
Mēs abi ielienam iekšā tumšajā telpā, pat ar lukturīti līdz galam neizgaismojot to visu. Gar biezajām metāla durvīm noskan nagu skrāpējieni, šķiet, tās tiks noskrāpētas no augšas līdz apakšai. Dažs zombijs, laikam apzinājies ķiveres esamību, ar galvu un ķermeni daudzās un mēģina tikt iekšā. Taču četras milzīgas metāla bultas durvis tur vietā.
     Ivars sāk dzenāt luktura gaismiņu no viena telpas stūra, līdz otram.
No kāda slēpta stūra ārā izlavās viegla pelējuma smaka un iecērtas nāsīs.
- Tas ir kaut kas līdzīgs bunkuram! - viņš secina, - Nav brīnums, ka četras bultas. Bet tādu taču nedrīkst būvēt, ja nu vienīgi nelegāli un pa milzīgu naudu. Vajadzēja taču arī maksāt, lai noteku darbinieki tur mutes. -
Es pieeju pie galda, uz kura stāv veca eļļas lampa, un to iededzu ar blakus esošajiem sērkociņiem. Telpu piepilda mīlīga, silta un zeltaina gaismiņa. Es ielecu divstāvīgas gultas apakšā, plaukstas aizlikdama aiz pakauša, kamēr Ivars aplūko pie sienām esošos plakātus, bildes un pilsētas karti. Izskatās, ka šeit mitinājies kāds vīrietis ar draudzeni, kā redzams bilžu rāmītī. Starp viņiem valda milzīga mīlestības dzirksts, taču sieviete izskatās dzīvesprieka pilna, bet vīrietis atkal otrādi - nomākts un introverts. Viņi droši vien ir ideāli papildinājuši viens otru, atraduši balansu attiecībās. Bet tas vīrietis gan noteikti bija noskaņojies uz pasaules galu un katru vakaru klausījies konspirācijas teorijas. Un kurš būtu zinājis, ka kādu dienu šī paranoja būtu varējusi atmaksāties.
- Īpašnieks te atzīmējis svarīgas vietas un pierakstījis kaut kādu attālumu līdz tiem. Laikam no šejienes. - viņš klusi ar sevi sarunājas.
- Runā ar gudru cilvēku? - pasmejos, mazliet puisi pakaitinādama.
- Labāk ir, nekā runāt ar kādu, kuram prātiņš vienāds ar žurku. - sabiedrotais samiedz acis un uzlūko mani, - Kurš normāls cilvēks vilktu nost gāzmasku sporu pilnā notekā?-
- Nekad neesmu teikusi, ka esmu normāla. - apsedzos ar segu un aizveru acis.
- Un ko lai es tagad ar tevi daru? Uz pilsētu tev nav jēgas iet, tur tevi tik un tā nogalinās. Izbaros vārnām. -
- Ar mani viss būs kārtībā. - es smagi nopūšos un apsēžos sēdus, - Zinu, ka tu tagad man netici un domāsi, ka esmu traka, bet es jau vienreiz sporas izdzīvoju. Un tās nav atrunas, lai tikai tu mani nenogalinātu, nē. No nāves mam bail nav. Bet lieta tāda, ja vienreiz, labu laiku atpakaļ, es jau saelpojos šito draņķi. Un es arī nomiru, man burtiski iešāva lodi galvā. Bet kaut kādā veidā es pamodos un esmu te. -
- Tu tiešām esi slima. -
- Nē. Redzi, kur man baltais pleķis? - Es paceļu zodu un parādu uz šāvuma brūci, - Tas viss aizauga. Un redzi manu balto pirkstu? To nogrieza Helmuts, un tas atauga. Ja netici, pajautā viņu. Viņam patika mani mocīt, viņš izbaudīja katru mirkli. -
- Es tevi nenogalināšu tikai tāpēc, ka tu mani izglābi. Man vispār nav iemesla tev ticēt, bet tev ir jāapsola, ka pilsētā tu atzīsies, ka esi inficēta. -
- Labi. Atzīšos. Pašam Ernestam. - neredzu jēgu Ivaram ko skaidrot, vismaz esmu sarunājusi sev drošības garantiju, lai mani no mugurpuses nenodurtu.
Taču, ja es izstāstītu, vai Ernests man ticētu?
Vai tiešām es viņam varētu ko tādu uzticēt?
     Zombiji diezgan ilgi neliekas mierā un šķiet, ka tie drīz nograuzīs durvis no augšas līdz apakšai. Taču mums nav bail. Elļas lampas zeltainie stari ir cieši iegrauzušies telpas kaktos, plakātu glancētajās virsmās un arī gultas pārvalkā. Ivars ir atradis kaut kādu mazu, brūnu grāmatiņu ar ādas vāku, ko aiz garlaicības pašķirstīt. Viņa acu zīlītes cieši skrien līdzās katrai lappusei, un manī iarī ieperinas nolādētā ziņkārība.
- Kas tur labs ir? - es pietuvojos viņam.
Varbūt nedaudz pārāk tuvu...
Viņš mani uzlūko ar paceltu uzaci un acu dziļumu, un es nedaudz samulstu.
Atkāpjos soli...
Un ielūkojos grāmatas apslēptajā dailē. Tās ir pastkartītes. Skaistas pastkartītes. Uz vienas ir ar roku zīmēta multfilma, bet uz pārējām ražādi dabasskati, dažādas ainavas.
     No lieliem, krietniem laukakmeņiem būvētas dzirnavas, kas šķeļ vēju ziedošas pļavas vidū. Blakus čalo tērcīte, un uz horizonta kokos atskan putnu kora koncerti.
     Visapkārt mežs, bet lejup krastam paveras mālaina, akmeņaina un drupena krauja. Kraujas lejā šalc plata un nevaldām upe, bet krastmalā vientuļš sēž no ozola darināts soliņš.
     Krāsaini daudzstāvu ēku masīvi slejas līdz debesu mākoņiem, kas kā rīsu graudi izbārstīti pa zilo valgu. Ēku ēnas pasargā daudzo gājēju augumus no karstas vasaras saules. Ļaudis sasēdušu kafejnīcās zem saulessargiem, uz kuriem rakstīti dažādu vecu alusdarītavu nosaukumi. Cilvēki runā, priecājas, varbūt arī strīdās un savās krūtīs tur dziļu aizvainojumu.
     Uzlūkojot visas šīs ainavas, acīs sariešas asaras. Tās ir ikdienišķas vietas, taču nu tās ir ieguvušas daudzreiz spēcīgāku vērtību. Tās sķiet tik skaistas un tālas, vairs nekad nesasniedzamas un nepiedzīvojamas. Tagad visur valda savstarpēji kari, zombiju pūstošās masas, grausti un klusums, bet pār visu visaugstāk stāv nāves melnais apmetnis un saltums. Un es zinu, ka tā joprojām mani vēlas noķert savās rokās, ieraut savā dzīves pusē, jo pat tagad es jūtu, ka tā no divstāvu gultas augšas mani vēro. Tā nekad nebeigs mani vērot.
Bet es tai skatīšos acīs tik ilgi, līdz tā nobīsies un pazudīs!