Mirusī Kāršu Kava

Dzīvība un nāve I (12)

Dzīvība.

     Tajā pašā vakarā pa maigu krēsliņu Samantas līķis tiek ielikts bagāžniekā. Tas ir aptīts ar lielu, mīkstu palagu, bet asiņainā galva - aptīta ar plastmasas maisiņu. Bagāžnieks aizcērtas ar smagu troksni, un Artūrs kopā ar Paulu atspiežas pret to, lai ievilktu rūgtu dūmu.
Tikpat rūgtu, cik dzīve...
Cigarete nomierina Artūra trīcošo sirdi, kas nezin, kā tagad vienam turpināt noslēpumu. Paula rokā vēl ir jūtams ieroča smagums un šāviena atsitiens, kas nogalinājis vienu no savējiem.
- Tici man, kad izšāvu, līdz pēdējam cerēju, ka netrāpīju tai žurkai. - Sirmgalvis pārtrauc klusumu un nokrata pelnus no smēķa gala.
- Es arī neticēju, ka trapīsi. - blondīnis smagi nopūšas.
     Mašīnas motors ierūcas, un šķiet, ka pat zvaigznes debesīs nobīstas.
Apkārt viss tik mierīgs un kluss...
Ceļš uz jauno Samantas dzīvokli nemaz nav tik garš, taču dēļ sērām abi vīrieši viegli nogurst. Kad mašīna apstājas, visapkārt valda draudīga atmosfēra un viena daudzstāvu ēka šosejas malā. Skatu uz šo no baltiem ķieģeļiem veidoto ēku aizsedz zaļojošas lazdas, augstas ievas un gari, šauri bērzi. Pagalmā guļ veca, sen neizmantota aka un smilšu kaste ar nedaudz satrūdējušu koka rāmi. Vējā plīvo ar gadu ilgu, svaigu gaisu piesūkušās drēbes uz pusizjukuša veļasstriķa.
Bēdīga paskata pagalms...
Taču, kad vīrieši ienes nekustīgo, auksto ķermeni ēkā, paveras mīlīgi dzeltenas tapetes un nokaltuši ziedu pušķi. Lielos grāmatu plauktos stāv ar putekļu kārtām apvilkušās grāmatas, bet guļamistabas vidū stāv milzīga gulta. Samantas līķis tiek uzmanīgi palikts zem gaisīgas, sarkanmelni puķainas segas. Brūnās matu cirtas uz balta spilvena viegli apņem jaunās meitenes vaigu kaulus.
Vismaz tagad viņas sapnis ir piepildīts...
     Pauls apstaigā guļamistabu, nopētīdams izšūtu gobelēnu pie sienas. Tajā ir attēlots graciozs brieža siluets, silts un maigs.
- Nu gan skaista istabiņa. Nez kāda puķu dāma te ir dzīvojusi? - viņš vaicā, atkorķēdams necaurspīdīgu liķiera pudeli.
- Mana mamma. - Artūrs atbild, izņemdams viesību glāzītes no virtuves, - Nedzersim kā cūkas. Viņa ir pelnījusi kārtīgu tostu. -
- Labs joks. - sirmgalvis aptin pirkstus ar glāzi un pasmejas.
- Tas nav joks. Šis ir manas mammas dzīvoklis. -
- Ā... Tad gan nav smieklīgi. Tev gan jau ir smagi šeit būt... atcerēties atmiņas. - Pauls kļūst nopietns, - Es arī bieži atceros par savu sieviņu... Vismaz man ir viņas ķēdīte ap roku aplikta. Piemiņai. -
- Bet šī ir vienīgā vieta, kur zināju, ka Samanta varēs sapūt laimīgi. Viņa ir pelnījusi mīkstu gultu un mieru. -
- Jā, žēl, ka tāda smuka, jauna meitene tik agri mirst. - Pauls nopūšas un paceļ liķiera glāzi pret griestiem, - Paldies, ka biji ar mums šo īso laika posmu. Lai tev vieglas smiltis! -
Citrona liķieris viegli noslīd lejā pa viņa kaklu, minimāli apdedzinādams rīkli.
- Lai tavs gars vienmēr stāv man klāt! Lai tavs vārds taptu tīrs! - Artūrs klusi pie sevis nomurmina, Paulam nedzirdot ne vārda.
     Kamēr sirmgalvis, atpogājis savu tumši zilo havajas tipa kreklu ar baltām puķēm, iedzer vēl pāris glāzes liķiera, Artūrs cenšas aizdzīt prom nostaļģiju, kas kā dzijas kamols kļūst arvien lielāks. Katrs istabas stūris atgādina par nedarbiem, kad nācās stāvēt kaktā un lūkoties uz sienu. Skaistais gobelēns pārsijā zosādu pāri vīrieša pleciem, tajā ir saskatāms ikkatrs mazākais šuvums, ko māte cītīgi veidojusi. Katrs dūriens un mezgliņš ir iemiesojis viņas siltumu un graciozitāti. Un arī Samanta Artūram atgādināja sava veida siltumu un daiļumu, kas apslēpts zem traumu un sāpju dubļiem.
     Kad Pauls jau ir izgājis ārā pa durvīm, izteikdams pāris komplimentus par silto interjeru, blondīnis aiznes glāzītes vietā.
Tas nekas, ka netīras...
Pēc tam viņš no kabatas izvelk salocītu papīra lapu un pieiet pēdējo reizi pie kalsnās brunetes līķa, kas mēnesnīcā izskatās reizē glīts un maigs, reizē stūrains un skarbs. Vīrietis smagi nopūšas un paslidina papīra lapu zem pūkainā spilvena, kas ieskāvis meitenes galvu.
- Te tev būs miers. Pat es vairs nekad nevēršu šīs mājas durvis vaļā. Prieks bija tevi satikt. - viņš pasmaida un aiziet, aizslēgdams ciet durvis un aizmesdams atslēgu tālu prom ievu krūmos.
     Kad vīrieši atbrauc atpakaļ uz mājām, viss ir pavisam tumšs. Pauls ir pielipis liķiera pudelei klāt kā dēle, bet Artūrs pa taisno aizsoļo uz gultu. Viņš novelk plānās drēbju kārtas, atklājot atdzisušu, stingru muguru un spēcīgus plecus. Sega maigi pārkrīt pāri viņa sāniem, un ķermenis iegrimst matracī kā maigā sūnu klēpī.
Viņš pēdējo reizi uzlūko izdilušo mēnesi cauri dēļu šķirbai un aizver acis.
Cik labi...
     Piepeši pāri krūtīm pārbrauc karsta, sīka roka, un pie muguras piespiežas cilvēks. Vīrietis uztraukumā pielec sēdus, miegdams acis un cenzdamies uzlūkot blakus gulošo. Sirds sitas kā dulla, un asinīs ieplūst saujiņa adrenalīna.
- Kušs... Tā esmu es. Nāc šurp, mīļum. - Pazīstama balss viņu uzrunā, un Artūrs no jauna piespiežas klāt mazajam augumiņam, ietinoties mīlestības pilnos apskāvienos.
Amara ir atpakaļ...