Mirusī Kāršu Kava

Pilsdrupas III (5)

      Diena jau atkal iesākas ar ūdensglāzi sejā. Šoreiz ar niknu acu skatienu uz brīdi sasaldēju kaitinošo sievieti, kas steidzas prom ar veļas grozu. Nopurinos, noslauku savus vaigus no mitruma un ceļos kājās ar sāpošu vēderu. Kolīdz esmu izslējusies taisni, galva atkal piebriest kā ar vati. Ausis sāk džinkstēt, bet mani muskuļi atslābst. Ka lupatu lelle es smagi nokrītu gar zemi, atsizdama plecu pret gultas stūri.
Uz grīdas izlīst kuņģa saturs...
Kāpēc šis atkārtojas?
Nekustīgi elsoju savās siekalās un asarās, kuras no visa spēka cenšos apspiest. Nosodošas un šausmās izbolītas sejas uzlūko mani un steigā aizskrien prom.
Jau atkal...
Neesmu viņām svarīga...
Esmu svešiniece...
Jūtos kā atkrituma gabals, kuram visi uzmet nicinošu skatienu un atstāj vējam.
     Ella, nomezdama savus netīros katlus un pannas, piesteidzas man klāt, plaukstās saķerdama manus vaigus un lūkodama manas pieres temperatūru. Ar īkšķiem viņa papleš manas acis, kas slābani aizpeld tālumā, un cenšas ar knipjiem atgriezt mani pie samaņas.
Knipis...
Pļauka...
Knipis...
Knipis...
Un es pielecu sēdus, izraudamās no viņas siltajām, taču raupjajām un nostrādātajām plaukstām.
     Pusaudze atnes man salvetes, ar kurām notīrīt lūpu kaktiņus, un es palienu zem segas, trīcēdama. Nezinu vai nu no temperatūras, vai vājuma.
- Man viss ir labi. Neuztraucies. - mierinu Ellu, uzvilkdama segu uz vaigiem, - Mazliet atpūtīšos, tad iešu strādāt. Nevar jau ilgi tā gulēt. -
- Tu esi slima? Bieži redzu tevi vemjot. Varbūt vajag sadabūt kaut kādas zāles? Es zinu, kā tikt pašā galvenajā noliktavā. - meitene man pasniedz aprakstītu lapiņu.
- Izskatās, ka tev patīk līst aizslēgtās telpās, - lieku Ellai kautrīgi pasmaidīt, - Bet ja nopietni... es laikam lēnām mirstu. Galvenais, gribu tikt prom no šejienes, un nomirt skaisti. -
Kad Ella man pajautā par notikušo, es naivi izstāstu savu pasaciņu par māsu, pēc tam par tirgotājiem, par to, kā mani iemainīja pret diviem lopiem, līdz beidzot tieku līdz šim brīdim.
- Es dzīvoju netālu no šitās pils. Tad Jevs ar saviem brālēniem te izveidoja patvērumu, un mēs ar mammu te pārvācāmies. Domājām, ka droši, bet sākumā te regulāri siroja visādi kretīni. - viņa raksta.
Tālāk viņa izstāsta par ilgo cīņu par varu starp trijiem brālēniem, no kuriem beigās augšgalā izrāvās Jevs kā iedomīgs gailis. Pils tika apbuvēta, un vīrieši - nošķirti no sievietēm.
Beidzot es saprotu, ka slēptie skatieni logos ir vīri, brāļi, tēvi un vienkārši puišeļi, kas meklē sieviešu klēpju maigos karstumus.
     Kad Ellai piegriezušies neskaitāmie noteikumi un paverdzināšana, kurā jākalpo vīriešiem, kamēr tie braukā apkārt, izbaudīdami citu dāmu klātbūtnes, viņa sākusi kūdīt visus dumpim. Ar pielabināšanos, piekukuļošanu un vienkārši aprunāšanos, visas sievietes, izņemot vecākā, nostājās viņas pusē. Bez žēlastības tika aizdedzinātas koka sienas, kas nošķir dzimumus, un aizbultētas Jeva durvis. Sievas satikās ar vīriem, tēvi ar meitām, mātes ar dēliem, taču pils galva pasauca sabiedrotos, un no jauna tika ieviesta kārtība. Daudzus nošāva, citus atdeva verdzībā, bet Ella izspruka cauri sveikā tikai ar piekaušanu un nogrieztu mēli. Kopš tā brīža pārējas sievietes no viņas izvairas, baidīdamās no jauna dumpja un nāves pieskārieniem, kas liek novīst ne tikai dzīvībām, bet pat smilgām.
Viņa daiļus vārdus sievām ausīs lēja, un par sodu zaudēja runasspējas uz visu atlikušo dzīvi...
     Ar lielām šausmām klausos Jeva pāridarījumos, bet reizē apbrīnoju pusaudzes drosmi.
- Viņš tevi vairs neaiztiks. Es to nokārtoju. - klusi nopūšos, ar roku atmetot viņas jautājošajam acu skatienam.
Nezinu, vai viņas smagā nopūta ir no atvieglojuma vai vilšanās. Varbūt vienkārši Ella nosoda kārtējo uzupurēšanos, kas veikta viņas labā. Grūti saprast.
- Pēc tavas sejas jau var pateikt, ka tev te nepatīk. - beigās secinu.
- Nē! Es vispār nožēloju, ka sāku šeit dzīvot. Iedomājies, man bija sava istaba. Tagad tādas ekstras vairs neredzēt! -
- Zini, es jau pirmajā dienā te sajutos briesmīgi. Gribu atpakaļ uz māju mežmalā. Tur vismaz varēju tā kārtīgi paēst. Starpcitu, kurš šeit ir pavārs? -
- Neprasi man, es nezinu. Bet garšo draņķīgi. Citreiz sajūta, ka pelni klāt piebērti. Vienreiz uzkodu ogli vai smiltis... pat nezinu. Jāēd ar acīm ciet, lai neredz tās šausmas. -
- Ne tikai ēdiens ir nolaists līdz kliņķim. Sargi te sašvakuši bez dāmām. - visbeidzot pasmejos un ar pūlēm nodziedu lustīgu pantiņu par vīriešu vēlmi pēc dāmām - Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums! -
Mēs pasmejamies...
     Kad uz dažām minūtēm iemiegu, šķiet, iestājas pasaulīgs miers, kas ziedu vannai sveču gaismā līdzinās. Es planēju kā putns caur maigiem mākoņiem, kā saraina pieneņpūka vēja dvašā. Es nonāku tumsā, kas dziedē manas brūces un dvēseli. Šeit ir tikpat skaisti, cik namiņā ar plaukstošu, dzirkstošu ceriņkrūmu lielo durvju priekšā. Atceros savu stūrītī iestumto dīvānu, pasēdēšanu starp ziedu krūmiem un gardās, neatkārtojamās Paula pusdienas. Amaras maigais smaids un Artūra slēptā sirsnība liek manai sirdij pukstēt mierīgāk, bet Paula un Viktora strīdi šķiet muļķīgi, smieklīgi.
Tā kā divi skuķi...
Un madara ar savu bērnišķīgo naivumu...
     Kamēr saldi guļu un planēju starp divām realitātēm, teltī iesteidzas sveša sieviete ar tik sprogainiem matiem un nevīžīgu, rudu copi. Pa ceļam viņas roka izgāž šujampiederumu komplektu, un svārki nedaudz aizķeras aiz gultas stūra.
- Ella, fiksi cel to cāli augšā! Pēc 5 minūtēm notiek pārskaitīšana. - viņa pavēl, paķerdama jaunu, tīru un izgludinātu priekšautu.
Pusaudze maigi noglāsta manu netīro pieri, dungodama maigu meldiņu. Viņa nesteidzīgi piepilda ūdensglāzi, un klusi pie sevis nodomā "Ja jau viņām patīk mūs abas nodirst, lai izcieš sodu. Neiešu tevi modināt pēc tā, ko tu man esi palīdzējusi. Ļaušu tev atpūsties."
     Ella klusi un mēmi no jauna kļūst par spoku sievišu burzmā. Viņas īsie, bet līganie soļi slīd pāri pusbruģētajai, smilšainajai zemei. Acis slīd pāri pārējo dāmu staltajiem augumiem un kavējas mākoņos, kas veido pūkainus tēlus un spēlējas ar iztēli. Ļauna tīksmināšanās pārņem viņas smaidu, pusaudze grib ieriebt snobiskajam sieviešu baram par pāridarījumiem un pazemošanu.
Jau kopš dumpja un mēles izgriešanas pārējās skatās uz Ellu no augšas kā uz mazu, bezjēdzīgu smilšu graudiņu...
     Tur pat, kur notiek pliekano ēdienreižu pasniegšana, tagad sargi stāv ciešā, īsā rindā. Tiem pretī eleganti ir sastājušies maigie sieviešu un meiteņu augumi, graciozi plivinot savas skropstas un rotaļīgi glāstot savas ieapaļās aprises un izliekumus. Šķipsnas, kas ir izlekušas no ciešajām copēm, tiek glāstītas ar smalkajiem pirkstu galiem un izceļ maigos vaigu kaulus, saldās, saulē mirdzošās lūpas un piepaceltos deguntiņus.
Visai romantisks un pavedinošs skats...
Ar pērļotiem smaidiem tiek noķerti akmenscieto sargu skatieni, taču viņi nekustas. Brīžiem šķiet, ka arī viņu krūtis necilājas, un acu plakstiņi ir sastinguši.
Pilnīga atturība un atdeve savam priekšniekam...
     Ella klusi un nemanāmi ieslīd sieviešu rindā gandrīz pa vidiņu, piesardzīgi piespiežoties klāt blakusstāvētāju gurniem un pleciem. Viņas acis šaudās no viena loga, līdz otram, meklējot kādas ziņkārīgas sejas aizkaru gaisīgumā. Kad priekšā nostājas Jevs, sirds sāk dauzīties straujāk, kā vilciens, kas ar milzīgu sparu traucas pa sliedēm. Klātesošo sejās uzplaukst piespiesti, samāksloti smaidi, šķiet, ka uzdarbojas vesels teātris, cenšoties izspēlēt un ieviest vispatiesāko atkalredzēšanās prieku.
- Kā man tīk jūsu daiļie smaidi! Cik skaistas jūs šodien esat! - Jevs uzsāk savu runu ar komplimentiem, - Būs pārskaite, jo drīzumā gaidāmi viesi. Visam jābūt perfektam! -
     Pēc Jeva pavēles, tiek sākta skaitīšana. Viens no padotajiem sāk saukt vārdus jauktā secībā, un pēc atsaukšanās nosauc sievietēm uzdevumu virkni, kas jāveic līdz viesu dienai. Ja kāda no sievietēm nav ieradusies uz pārskaiti, tad visas kā viena tiek pērtas un bargi sodītas. Disciplīna! Ella, sagaidot savu vārdu, pasper divus soļus uz priekšu, bet pēc piefiksēšanas, atgriežas ierindā.
- Gultu klāšana, istabu uzkopšana, galveno namu tīrīšana. - Jeva padotais nodiktē un vēršas pie nākamajām.
Tiek doti dažādi darbi - no vienkāršiem, līdz gaļas kaltēšanai un uzlējumu gatavošanai.
Arnita...
Maira...
Paula...
Un Ella jau ir aizplūdusi prom no pienākumu dalīšanas. Viņa zaudē savu staltumu un aiz uztraukuma vai ļauna prieka uzsāk maigi šūpoties kā liepa vēja pieskārienos.
- Samanta! - vīrietis ticis līdz uzskaites pēdējam vārdam.
Viņš nesadzird atbildi, tāpēc to atkārto...
Pusaudze pasmaida, lepodamās par slimnieka aprūpēšanu un to, ka atļāva draudzenei izgulēties pēc tik lieliem pāridarījumiem.
- Šeit! - es iesaucos, cenšoties izslieties tikpat taisni, cik pārējās, un ignorēt karuseli, kas ņirb gar acīm
no straujās pamošanās un lielās, trauksmainās skriešanas.
"Vai Ella mani speciāli atstāja, lai dabūtu sūdus?" klusi pie sevis nodomāju, pat nepamesdama skatu sānis.
Arī man tiek dots darbs uzkopt guļamistabas...
Man jāgludina un jāmazgā veļa, kā arī jāpabeidz dārza ravēšanas darbi.
     Pēc pārskaites Ella pieslīd pie maniem sāniem un paslepus pasniedz man lapiņu. - Kāpēc tu neguli? Tu esi pārmocījusies! -
- Kāpēc nepamodināji mani? Gribēji, lai mani atkal piekauj? - pārmetoši atcērtu, novērsdama savu skatienu tālumā.
- Nē, tu nesaproti! Es gribēju ieriebt tām klaču večām, viņas mani izsmej, uzkrauj netīros darbus un vienkārši izturās briesmīgi. Es jūtos tik viena, pamesta, atstumta, ka nevaru vairs izturēt. - pusaudze ar tintes palīdzību taisnojas, asarām sariešoties acīs.
Pēc visa nespēju vairs ilgāk uz viņu dusmoties...
- Tad man ir priekšlikums. Tu noskaidro par baumām, bet es tevi dabūšu ārā no šīs harēma valstības. - iečukstu viņai ausī.
Viņa neticībā pasmejas, bet sastingst, kad ierauga manu dzelžaino, nomocīto skatienu.
- Bet man nebūs, kur palikt. Man nebūs neviena ārpus šīs pils. - Ella raksta.
- Tagad par to nedomā, galvenais iedabūni mani noliktavā. Tā lai neviens neredz. -
- Kā lai tevi dabūn iekšā, ja tu... - viņa uzraksta, taču nosvītro.
Par nelaimi es paspēju salasīt un vaicāju - Nu nu, ko es? -
- Tu klibo. Un godīgi sakot, nezinu, vai tiksi man līdzi. Tu atgādini mironi. Piedod. - ar aizmiegtām acīm viņa pasniedz man zīmīti.
- Tu vēl nezini, uz ko mana klibā kāja ir spējīga. Karate visiem pa sejām. Un nedomā, ka mani sagrebējušie kauli izjuks, kamēr skriešu tev līdzi. - cenšos pajokot, parādot, ka nedusmojos par šo bērnisķīgo gājienu, - Bet ja nopietni, man vajag tikt tur iekšā.-
- Es centīšos. -