Mirusī Kāršu Kava

Skrējiens I (10)

     No rīta pamostos agrāk par citiem.
Šodien ir izsūtīšanas diena...
Viņi vāks sev vergus...
Ielās jau patrulē daži Jeva sargi ar zombijiem pie siksnām. Tie gārdz izsalkumā un raustās trakumā. Tiem ejot garām, es nodrebinos, atcerēdamās par to smaku, asinīm un miesu.
Pilnīgi viss zombijos mani tracina...
Kad sargi jautā, ko es daru tik agrā rīta stundā, es ar pārliecību atbildu, ka dodos atvērt kūti, izlaist lopiņus. Vasarā tie vispār labprāt pārnakšņotu nakts zilumā, biezā, miklā miglājā un norasotos, aukstos zāles stiebros.
     Kūtī jau atskan drūzmēšanās, vistas maigi klukst, govis mauj, aitas blēj. Visi dzīvnieciņi nu ir modušies. Es plaši atrauju vaļā smagās durvis un dziļi ievelku sausā siena smaržu, saldu un medainu. Paņemu pakārtu pavadu, pie kuras piesienu vienu no govīm, pēcāk - piesienh viņu pie zemē iedzīta mietiņa. Paņemu metāla spaini un maigi pirkstos - zīdaino govs tesmeni. Drīz vien karsts piens sāk ar tērcītēm šļākties spainī. Slaukt govi man vienu rītu iemācīja Arnita, viņa ir kārtīga lopu mīļotāja un aprūpētaja. Ar lielāko prieku viņa slauc govis, vāc olas, baro cūkas un samīlē tās. Pat par spīti spērienam pa pieri viņai patīk iegremdēt savus pirkstus aitas sausajā, bet pūkainajā vilnā un nocirpt to.
     Kad pirmo raibaļu esmu izslaukusi un noglaudījusi, pametu skatienu apkārt un aši iesteidzos kūtī. Manas rokas ierušinās sienā, kas guļ telpas stūrī. Ar smagu sitienu izsitu vienu dēli ārā no vietas, tas atāķējas no naglām un paver tumšu, mazu bedrīti. Knapā saules gaismiņa, kas pa šķirbiņu ielauzusies kūtī, maigi noglāsta kaut ko mirdzošu un mazu. Kad sataustu metāla rokturus, es tos uzmanīgi izceļu ārā un ieslidinu jauniešūtajās svārku kabatās, kas ierīkotas iepriekšējā vakarā. Metāla rokturi nokarājas kā smagi akmeņi man zem smalkajiem brunču ielociņiem.
     Drīz vien laukā ierodas citas slaucējas, un es izsteidzos ārā no kūts, turpinādama slaukt pienu. Viena govs ir pieliekusi galvu pie sava tesmeņa, kuru es maigi glāstu, un lūkojas manās darbībās. Viņa smagi nopūšas, gaisa plūsmiņai noglāstot manu ausi, un es pasmejos.
- Nu skaista jau tu esi. Tāds smalks mētelītis tev. - komplimentēju raibaļu, ar pirkstiem pieskaroties samtainajam, rozā purniņam.
Tad tā skaļi iemaujas, pavilkdama citas govis līdzi garā, izstieptā dziesmā.
     Brokastu laikā starp sievietēm valda saspīlēta gaisotne. Mēs visas esam atgriezušās ierastajā ritmā un esam daudz maz nošķirtas un noslēptas no vīriešu uzmanības, pieskārieniem un pētošajiem skatieniem. Dzirdu lepnas sarunas par to, ka kāda sieviete romantiski pavadījusi pēdējās dienas ar kādu vīrieti. Cita sieviete priekā nopūšas, ka nav vairs jāredz nocūkotie krekli, netīrās, naidīgās sejas un smakojošās atraugas. Arī es jūtos atvieglota, jo uz kādu brīdi varu atpūsties no Džokeru krāsotajām sejām un arī paša Jeva.
     Ella un Arnita sēž ielas malā uz pavisam jauna koka soliņa, un es viņām piebiedrojos. Mūsu starpā valda neomulīgs klusums sekojošo notikumu dēļ.
- Valdis noorganizēja mūsu vārdu iekļaušanu sarakstā. Samant, tavs vārds tur jau rakstīts divreiz. Kāds jau tevi tur ir ierakstījis. - Ella man diskrēti pasniedz lapiņu.
- Gan jau pats Nikolajs. Galu galā, viņš tur uz mani naidu. - skaidroju meitenei, klusi čukstēdama ausī.
Viņa novēršas un vairs neuzvelk ne burta, tikai smagi nopūšas.
Kaut kas nešķiet pareizi...
     Arnita klusi gremo ēdienu, cinīdamās ar rīta nelabumu un nepatīkamo smaku, kas kairina viņas nāsis grūtniecības dēļ.
- Arnita! Cikos izbrauc? - īsi vaicāju, un blondīne mazliet satrūkstas, atgriezdamās no mākoņiem uz zemes.
- O, bože moj! Sabijos! - viņa pasmejas, ar roku pa pusei nosegdama vaigu. - Divos. Vismaz kaut kur ap to laiku. -
- Man, godīgi sakot, bail. Es nezinu, ko sagaidīt aiz mūra sienām. Lūdzu apsoliet mani nepamest vienu. - Ella beidzot atsalst kā mazs ziediņš un izkrata savu satraukto sirsniņu, - Baidos palikt zombijiem par pusdienām. Bet, sēžot šeit, es jūtos kā cietumā starp tiem Jeva gaiļiem. -
Apviju savu roku meitenei ap pleciem un uzlieku zodu uz īsi skūtās galvas. Sajūtu saraustītu elpu, nemierīgu garu. Ella brangi cīnās pati ar savām ēnu pilnajām bailēm, kas kā milzīgs zirneklis vij tīklus starp nedrošību, šaubām un stindzinošām domām. Pusaudze apskauj mani pretī, saspiezdama manas ribas cieši jo cieši.
- Viss būs kārtībā. - mierinu viņu, smaidot pretī kā saule, - Mums palīdzēs tikt ārā, palīdzēs nokļūt drošībā. -
Arī Arnita pasmaida par šiem vārdiem un drošības solījumiem.
Ceru, ka viss izdosies...