Mirusī Kāršu Kava

Nāves svīta I (8)

     Sievietes ir uzcirtušās līdz nepazīšanai. Kaut kur tālumā trinkšķ ģitāras stīgas, bet mēs visi esam sapulcēti pie galvenajiem vārtiem divās rindās, katra rinda savā ielas pusē. Pirmo reizi redzu svešās vīriešu sejas un to kāros, bet kautrīgos skatienus, kas tiek vērsti sieviešu virzienā. Lai cik noilgojušies visi būtu, starp ierindām valda dzelžaina atturība un klusums.
     Dažiem vīriešiem ir iedoti nopulēti ieroči, taču muguras un plecus rotā baltas blūzes, un melnas aizsargvestes. Īsta sargu vienība, kas uztur kārtību ielās. Citi vīrieši ir uzvilkuši melnas, pogājamas vestes un kaklasaites.
Atgādina viesmīļu bariņu...
Lielo, koka un metāla vārtu sargiem galvas sedz melnas motociklu ķiveres, taču arī tie ir zolīdos, baltos kreklos. Ķiveres kalpo kā aizsargājošs elements.
     Sievietes gan visas tērptas vienādi - baltas blūzes ar nedaudz atkailinātām krūtīm, melni svārki līdz ceļgaliem, copes ar baltām, zīdainām lentām un nedaudz kosmētikas. Pirksti ir apvijušies apkārt zaļi raibām, debešķīgi smaržojošām ziedu buķetēm, un arī galvas rotā vainadziņi. Margrietiņu podziņas, zeltslotiņu pušķīši, sārtu rožu kleitiņa, āboliņu pinumi.
Viss tik debešķīgi smaržo...
Sieviešu patiešām ir divreiz mazāk nekā vīriešu...
     Vārti un ielas arī ir izgreznoti ar jaunām meijām, ozolu zariem un tikko plaukušiem, aromātiskiem ziediem. Ielas ir uzplaukušas, atdzīvojušās - logos vizuļojas saules stari, bet ielās ir izlikti lieli piknika galdi.
Tas ir kaut kas negaidīts...
      Mani pirksti svīst, turot margrietiņas savās plaukstās, no ziņkārības vai mirstu nost. Gribu zināt, kurš brauks ciemos, taču visi klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši.
Laiks velkas bezgalīgi ilgi...
No garlaicības acis šaudās visapkārt, kājas sāp, un šķiet, ka smilšu graudi savā starpā sāk sarunāties. Skaistas, zeltainas pieneņu galviņas saplok zem cilvēku kājām kā mazas pankūciņas, un es uz tām žēli noskatos. Rūgtens piens pielīp pie zolēm un iesūcas melnzemē, kas pavīd starp bruģakmeņiem.
     Ārpus mūra sienām atskan draudīga mašīnu rūkšana, un smagie vārti grandiozi tiek atvērti. Melnās riepas šņerkst pret zemi, logi ir tumši, tonēti, pils mūros klusi atbalsojas ar basiem piepildīta mūzika. Mēs esam spiesti tēlot gaviles, un sieviešu aprindās šī teātra māksla uzplaukst visspilgtāk.
Pušķi priekā tiek purināti virs galvām...
Pērļotie smaidi un dzīvelīgums spēcīgi piesaista visu vīriešu uzmanību...
Kāda sieviete pat savu puķu pušķi no "īstā" prieka aizmet mašīnas virzienā... taču to sabrauc nākamais karavānas dzelzs rumaks.
Vīrieši stāv kā sastinguši, salutējot ar savām rokām, dzelžainām sejas izteiksmēm un disciplinēti staltu stāju...
     Iestājas nāvīgs klusums, un ilgi gaidītajiem viesiem, kuru dēļ sarīkota gandrīz vai vesela parāde, pretī izsoļo Jevs, ievēris divreiz vairāk spalvu matos un uzvilcis melnu ādas jaku. No mašīnas izkāpj krietns bars bruņotu cilvēku - visi vasarīgos, pavedinoši īsos, apģērbu gabalos un draudīgos aksesuāros. Viesu bars atgādina brūnos zemes toņos (šie toņi dominē visvairāk) un zaļā kamuflāžā tērptu armiju. Kastetes apgrezno roku kauliņus, dunču rokturi rēgojas ārā no biksēm un jostām, pistoles un citi šaujamie glīti ieguļ svešinieku plaukstās. Sejas šķiet ļoti tumšas un draudīgas, bet acis - spīdošas zīmējumu dēļ.
Pīķa zīmējumu dēļ...
Uz acīm... pāri uzacīm un vaigam...
     Man aizsitas ciet plaušas, un es noriju trauksmi kā neciešami rūgtu indi. Raupjās plaukstas acu mirklī noraso ar vēsiem sviedriem, āda pārklājas ar sīkumainu zosādu, bet sirds sāk stāties. Lēnām sāk zust acu fokuss, un es vairs ilgāk nespēju noturēt perfekti viltotu smaidu un nostāvēt ziedu ieskautā ierindā kā bārbija. Manu ļodzīšanos un bālo seju ierauga arī Ella, un viņa nedaudz saspiež manu elkoni, paceldama uzaci augstāk. Es noskurinos, pasmaidu viņai, un turpinu iesaistīties teātrī, taču viņa pasniedz man zīmīti.
- Tev asiņo deguns. - ar trijiem vārdiem viņa man liek atgriezties uz zemes.
Ar pirkstiem nobraucu gar degunu un noslauku sarkano, karsto tērcīti virs lūpām.
- Man viss kārtībā. - es cenšos pārliecināt ne tikai Ellu, bet arī sevi.
     Visbeidzot, kad viesi ir skaisti nostājušies ap mašīnām, atveras priekšēja džipa durvis ar lielu sparu. Izkāpj neliela auguma vīrietis ar simpātiskām, greznām, brūnām ūsām. Viņa spīdzinoši harizmātiskais skatiens lēni pārslīd pāri vīriešu un sieviešu aprindām, līdz beidzot nonāk pie Jeva.
- Simtiem gadu neesam tikušies! - vīrietis izpleš rokas, un apskauj Jeva plecus.
- Jo tev tīk simtu gadu izvairīties no manis! - Jevs smejoši atcērt, apskaujot viesi pretī, - Ceru, ka esi atbrīvojis vietu dažādiem gardumiem, ko mani burvīgie ļaudis sagatavojuši! -
Viņi savā starpā apmainas vēl ar kādu stulbu joku un aicina visus doties pie galdiem, uz pils pagalma centru, kas atrodas vīriešu zonā.
     Un svešinieks ar caururbjošo skatienu nejauši uzlūko manu sabiedēto augumu. Jūtu, kā papēžos tiek iedzītas aprūsējušas naglas, bet no vēnām izlietas visas asinis.
Viņš pasmaida tā, it kā būtu zinājis, ka mani šeit ieraudzīs.
Viltīgums uzplaukst zem kuplo ūsu krūma kā zieds...
Tad draugs smagi satver viņu aiz pleca un virza tālāk pa ielu, kura applūst pilna ar viesu un vīriešu soļiem. Sievietes stāv.
     Es aizgriežu savu seju prom un lūkojos ēkas sienā, nervozi ar piekstiem knibinādama īso svārku maliņu. Galvā šaudas visādi jautājumi.
Ko viņš un viņi dara šeit?
Kā Jevs viņus zin?
Ko viņš darīs, ja zin, ka es esmu šeit?
Manā prātā iedarbinas zobrati un visi vārdi un informācija sāk radīt paralēles.
"Viņiem jābūt saistītiem ar Jeva nākšanu pie varas..." nodomāju, pagriezdamās pret sievietēm, kas sāk doties līdzi pūlim.
- Ella, kā sauc to grupējumu, kas palīdzēja Jevam izcīnīt uzvaru par pils varu? Pār brālēniem? - es čukstus vaicāju, sekodama citu soļiem, kas graciozi tiek likti viens pēc otra.
- Džokeri. - pusaudze iespiež lapiņu manā saujā un tiek ierauta pūlī.
Laikam Arnita viņu satvērusi un pierāvusi sev klāt...