Mēness zēns

Vampīra Diena

Es pamodos agri. Tas nebija pareizi. Es zināju, ka ir agrs bet skats aiz loga mani pārsteidza. Saule vēl tikai gatavojās rietēt.

Nē, nu nav jau tā, ka Mēs esam aktīvi tikai naktī, bet naktī ir vieglāk.

Es izkāpu no gultas un grīļīgi aizskrēju uz vannasistabu, lai atkal iztukšotu vēderu un nomazgātos.

Jūs domājāt, ka guļu zārkā?
   Vecu vampīru aizspriedumi.

Pēc vannasistabas apmeklējuma man labāk nekļuva, bet es uzvilku melnas bikses, pelēku džemperi ar kapuci un izlecu pa logu.

Šo mēnešu gaitā man ir parādījies paradums nerādīties vecākiem acīs.

Mans logs atradās otrajā stāvā tāpēc tas nesagādāja grūtības. Man arī nebija māsas vai brāļa, kas mani aizkavētu.

  Es aizskrēju uz mežu. Tas ir mans vienīgais patvērums. Un nolamājos redzēdams, ka esmu apdedzinājies saules gaismā.

Es uzvilku kapuci un lēnām sāku iet uz savu mīļāko vietu. Kādu lielu akmeni zālainā upes krastā. Mežš šeit pasargāja no saules. Es apsēdos aiz akmens un gaidīju.

  Drīz arī tie bija klāt. Soļi. Precīzi divi pāri soļu, kas strauji man tuvojās.

- Labrīt.
  - Labrīt.
Dente atņēma manu sveicienu. Paskatoties uz Stellu varēja redzēt viņas sejā un dzeltenajās acīs neapmierinātību.

- Ko tu šeit dari tik agrā stundā?
Viņa asi izšpļāva, kā jau vampīram tas pienākas. Caur kapuci es pasmaidīju.

- Nevarēju aizmigt.
- Atkal?
Viņa bija tuvu izvirdumam.

- Atkal.
Es mierīgi atbildēju.

- Nelabojams.
Viņa izdvesa šņācienu un uzleca uz akmens pagriezdama mums muguru.

Taču viņa izdarīja soli, ko nebiju gaidījis. Viņa atmuguriski lēca zemē, izdarot salto un noraujot man no galvas kapuci. Viņas acis kļuva lielākas. Es zināju kāpēc. Šorīt spogulī pamanīju zilos riņķus zem acīm, kuras bija zaudējušas savu mirdzumu.

- Noktis!
Viņa aizšāva mutei priekšā roku.
Dente palika mēmi stāvam. Es uzvilku kapuci atpakaļ lemdams beigas viņu izrādei.

- Noktis tev jāēd.
Dente iesaistījās sarunā.
- Jā, es zinu. Es gaidu.
- Nejau tādu ēdienu!
Stella bija sašutusi.
- Tu zini manu atbildi.
Es teicu, manā balsī ieskanēdamies saltumam. Stella sakrustoja rokas. Es nebiju viens no tiem, kas maina savu viedokli. Mana spītība draugus nereti noveda līdz baltkvēlei.

- Labi, viss. Man gribas ēst.
Es jau aizkaitināts piecēlos un ieskrēju mežā. No mūsu trijotnes, un vispār visa klana es biju ātrākais, tāpēc viņi mani panākt nevarēja.

Brīdi vienmuļi staigādams es izdzirdēju skaņu. Lapu skrubināšana. Zaķis. Es lēcu tam virsū un ātri izbeidzu viņa mocības. Es dzēru viņa asinis. Tās bija pretīgas, tomēr tas bija labāk nekā galināt cikvēku.

Es noliku zaķi zemē un piespraudu tam blakām zilu karodziņu. Mūsu klana krāsu.

Tad es atgriezos pie akmens, uz kura joprojām gaidīja mana trijotne.

- Laimīgs?
Stella atkal sāka. Viņas balsī asi ieskanējās sarkasms. Es pagodināju viņu ar klususmu.
- Tātad nē.
Viņa nopūtās un pakratīja galvu.

Es sajutu dusmu uzplaiksnījumu un paņēmis zaru ielidināju to upē no visa spēka. Noskanēja pamatīgs "plunkšķis".

- Labi. Es jums piekrītu. Šis nav īstais veids.
Es dusmīgi attraucu. Stella centās apvaldīt smaidu.