Mēness zēns

Pusnakts Vērpēja

Es skrēju skaņas virzienā, paklupu, skrēju tālāk, neņemot vērā netīro seju.

Man bija bail viņu pazaudēt.

Beidzot, es viņu ieraudzīju. Viņa stāvēja pļavas vidū viena, viņas uzbrucēju nekur nemanīja. Es pieskrēju pie viņas, mani pamanot viņa izkliedza manu vārdu un aplika rokas man ap kaklu. Es ievilku viņu sev klēpī un iespiedu seju viņas matos.

- Tev viss labi?

Es jutu, kā viņa trīc. Viņa iepsieda seju man krūtīs un sāka šņukstēt. Viņa atrāvās nost un ieskatījās man acīs.

- Es... Es viņu... Es...

Viņa nevarēja parunāt un atkal sāka izmisīgi raudāt. Es viņu mierināju.

- Es viņu nogalināju, Noktis. Es nezinu kā, bet es to izdarīju. Tas... Tas vienkārši notika.

Viņa klusi teica, acis pievērsusi kaut kam tālumā. Es sekoju viņas skatienam un zālē pamanīju tumšu tēlu.

Es tikai piespiedu Rumī sev klāt, neko nejautāju. Mēs kādu brīdi vienkārši sēdējām. Es izbaudīju viņas tuvumu.

Tad mums pāršalca vējš. Spēcīga brāzma nolieca zāli un kokus. Es nojautu ko nelāgu.

- Noktis... Tas.. Viņš nemaz nepretojās kad es to darīju... Varbūt...

Es sapratu viņas vārdus. Tā bija diversija. Viņi zināja, ka es iešu viņai pakaļ. Ciems ir palicis neaizsargāts.

Es strauji pielecu kājās un Rumī man sekoja. Pēkšņi viss kļuva tumšs. No debesīm bija pazudis mēness.

"Viņa vara ir stiprākā bez mēness naktīs"

Pa tumsu mēs skrējām atpakaļ uz ciemu. Vai drīzāk vilkām viens otru, kad kāds kaut kur tumsā aizķērās. Gadījās arī ieskriet kokos un beigās mēs bijām saskrāpēti, asiņojoši un daudzas vietas sāpēja.

Pie ciema mēs samazinājām tempu. Mežs bija kluss, ciemā bija dzirdami kliedzieni. Uzbrucējus nekur nemanīja, tāpēc mēs abi lavījāmies gar ēkām uz priekšu.

Kliedzieni nu bija pavisam tuvu. Palūrēdams gar ēkas stūrī, es sastingu. No manas sejas pazuda visas asinis, no skata, kas lika vemt.

Jauna vampīru meitene bija ieslēgta Geila tvērienā. Viņš kaut ko viņai sacīja, vēja dēļ es nesadzirdēju ko. Viņa raudāja, lūdzās un kliedza, bet nebija neviena, kas palīdzētu.

Geils, savā briesmoņa veidolā, satvēra viņas plaukstu un ar vienu asu kustību salauza viņas locītavu. Es atgriezos ēkas patvērumā, aizpiedu acis un saspiedu Rumī plaukstu, kas turēja manējo.

Kā lai mēs viņu nogalinām? Kā?
Kāpēc mans stulbais smadzeņpods nevar neko izdomāt?

Kaut es varētu novirzīt visu savu naidu enerģijā, kas uzspridzināt Geilu. Nespēju noticēt, ka esam radinieki.

Rumī klusi sakustējās un pieliecās man tik tuvu, ka jūtu viņas lūpas uz sava kakla, pie auss.

- Tu bez manis nekur neiesi. Pirms domā savu spīdošo plānu- atceries to.

Es sašutis palūrēju uz viņu, bet pēc Rumī atbildes skatiena sapratu, ka viņa savu nostāju nemainīs.

- Mums jāatrod Igniss.

Es čukstus noteicu un mēs sākām lavīties gar ēku sienām uz priekšu.

Es negribēju atstāt nabaga meiteni, taču viens es Geilam neko nevaru izdarīt.

- Noktis, man tev kaut kas jāsaka.

Rumī ierunājās. Es pieliecu galvu uz sāniem.

- Vai tiešām tagad ir īstais mirklis?

Viņa uz mani palūrēja un brīdi klusējusi ierunājās no jauna. Redzēju, ka viņa ir mazliet uztraukta, tāpēc viegli paspiedu viņas roku. Ieskatījusies man acīs, viņa teica :

- Noktis...To..emm..vai atceries, Rīmū vēstulē bija teikts, ka es esmu pusnakts vērpēja.

Es pamāju ar galvu. Vēstules saturu atceros no galvas tik pat labi, cik labi zinu, ka debesis ir zilas.

"Noktis, tu esi mēness zēns, kā jau biju teikusi. Tu spēj staigāt ēnās. Tu domā parezi- atrodi grāmatu
Magna nox.
Tā palīdzēs.
Arī tavi draugi ceļā noderēs.
Rumī, tu esi pusnakts vērpēja. Pārējo pateiks grāmata."

- Nu un..Tur bija teikts, ka pārējo pateiks grāmata. Tur, uz smailes, pirms tu izrāvi to man no rokām, tā runāja ar mani.... T.. Tā parādīja man daudz šausmīgu lietu, daļu... Daļu no tām biji izdarījis tu. Un es.

Mēs apstājāmies. Rumī, drebot, ievilka elpu. Es stāvēju un skatījos uz ceļu zem kājām. Ļāvu viņai runāt.

- Pusnakts vērpēja, Noktis. Es... Es spēju redzēt to, kas notiks tālāk. Un es... Es pat nezinu, ko vēl es spēju, bet zinu, ka tas nav viss. Man ir bail, Noktis. Es... Es nevaru... Man vajag... Paskatīties, kas notiks... Bet man ir bail.

Es uzspiedu uz sejas mazu smaidu, lai palīdzētu viņai justies labāk. Man bija jāpiespiež sevi, lai nedrebētu.

- Tas nekas, Rumī. Tev nav tas jādara. Kas notiks, notiks. Viss būs labi.