Mēness zēns

Viss Jauns

Nu jau es gāju uz savām kājām. Tās maigi atspērās no zemes ieguvušas jaunu, reibinoši skaistu, bet piespiestu enerģijas devu.

  Mēs sasniedzām cilvēku teritoriju. Vadoties pēc vecās vampīru kartes, tālāk jābūt mežam, aiz tā - mazam ciemam. Bet ko gan var zināt. Šī karte ir tūkstošiem gadu veca.

  Es gan nesaprotu kāpēc vampīri nav izpētījuši cilvēku zemes. Ja mēs viņus ēdam, kāpēc ne iepazīt? Vai viņi uztraucas, ka redzot cilvēkus citā gaismā vampīriem viņu kļūs žēl? Nedomāju gan. Vampīriem nav īpaši daudz jūtu. Tas būtu brīnums.

Es droši pārkāpu iedomātajai robežai un apstājos, lai ieklausītos savās maņās. Es ievilku plaušās gaisu. Smadzenes filtrēja smaržas. Lapsa, sūnas, pīlādži, sesku ģimene, stirna ar mazuli, un... Nāsīs asi iecirtās nepazīstama smaka.

Es pieliecu galvu un aizvēru acis, cenzdamies kaut ko saklausīt. Es dzirdēju kaut ko dīvainu. Asas, skaļas skaņas, kas līdzinājās bultas žvīkstam.
Nekas, ko jebkad biju dzirdējis nelīdzinājās šim.

- Ko tu dzirdi?
Jautāja Stella.

Es neatvēris acis norādīju vajadzīgajā virzienā.

- Kas tas ir?
Viņa čukstēja.

Es papurināju galvu. Man nebija ne jausmas. Es atvēru acis un uzlūkoju pārējos. Rumī bija iepletusi acis un manāmi trīcēja. Es piegāju viņai klāt. Šo skatu jau biju redzējis.

Es pacēlu viņas galvu pret sevi un sameklēju viņas skatienu.

- Ko tu jūti?
- Briesmas!
Viņa ieskatījusies man acīs čukstus izsaucās. Es saspringu un sāku iet uz priekšu.

- Neuztraucieties, viss būs labi.

Es centos grupiņu uzmundrināt, bet mana balss nepatīkami iedrebējās. Es apjautu- arī man bija bail.

Mēs turpinājām spert klusus, nedrošus soļus. Līdz...

Tās skaņas turpināja augt un nu, caur kokiem jau bija kautkas redzams. Kas? Es nezinu. Vēl nezinu. Draugi palika aizmugurē. Es to jutu. Bet es turpināju iet. Akla degsme izzināt dzina mani tālāk. Es pašķīru prom zarus un....

  Mana sirds sitās. Es to jutu tik skaidri. Manas acis bija tik apaļas, cik vien varēja būt. Mana mute atkārās, ieraugot to, ko nebiju gaidījis redzēt.

Visus šos gadus mums meloja. Mūs turēja neziņā. Vai varbūt neviens vampīrs to nezināja? Varbūt mēs esam pirmie?

  Mums teica, ka cilvēki ir tādi kā mēs, tikai atpalikuši. Tieši tādēļ mums ir jāsūc viņu asinis, lai padarītu viņus līdzīgus mums, nevis dzīvniekiem. Viņu mājas bija aukstas un mazas. Es pats to redzēju. Bet šis...

Šis nav atpalicības piemērs. Viņi uzcēluši mājas gandrīz līdz mēnesim!
Un re, kādas mašīnas!

  Izrādās atpalikuši esam mēs.

- Ooo!
Es klusi nočukstēju un pagriezos pret pārējiem.

  Viņi paskatījās man aiz muguras. Ja viņi šajā brīdī būtu dzēruši, iznākumā dzēriens būtu nonācis uz grīdas. Viņi bija tikpat pārsteigti cik es. Stellas seja nu bija tik bāla, cik sniegs. Viņai, kā jau īstai vampīrei šādi meli nebija viegli uztverami.

  Es jau ar smaidu sejā atskatījos uz milzīgo pilsētu. Tā bija brīnumaina! Brīnišķīga!

Mēs iegājām dziļāk mežā apspriest plānu.

- Tas, ko viņi paveikuši ir tik... Tik...
- Apbrīnojami!

Es pabeidzu Rumī vietā. Viņa veltīja man lielu smaidu un pamāja ar galvu.

- Labi, tad ko mēs daram?

Stella joprojām klusēja.