Mēness zēns

Skaitlis 10.

Pārvērtu vampīrus. Pārvērtu vampīrus. Pārvērtu...

Sejai, kā akmens maska gulēja vienaldzīga, trula izteiksme.

Liesmas noplaka, Apkārt sabiezēja tumsa. Es to jutu ar visu ķermeni. Tā strāvoja caur mani. Mana tumsa. Mana.

Rumī! Es paspēru soli, bet ķermenis neizturēja. Es gāzos iekšā tukšumā.

Es murgoju. Jutu vēso akmeni zem sevis. Vārti bija vaļā. Manas atmiņas par pagātni atgriezās.

- Noktis, mosties!
- Igniss beidz...
- Bet ir tava dzimšanas diena!
Manas bālās acis atvērās priekā dzirkstot. Tādas pašas, melnas raudzījās man pretī.
- Ir arī tava dzimšanas diena.
Es ar smaidu sejā noteicu. Brālis iesmējās un apskāva mani.
- Daudz laimes desmitajā!
Mēs reizē noteicām.

Istabā ienāca vecāki un pasniedza mums dāvanas. Teica, ka mūs mīl.
Tad atnāca viņš. Geils.
Kamēr vecāki runājās ar sievieti viņš mūs aizveda uz mežu pie mājas.
- Jums laiks iemācīties...
- Ko tad?
Igniss pajautāja pieķēries pie tēvoča rokas. Es skrēju pa priekšu. Izjutu vēju. Pilnmēness gaisma...
- Apsēdieties.
Mēs paklausijām. Tēvoča acis palika savādākas. Viņam parādījās ragi. Mums tas nemaz nešķita smieklīgi, bet viņš smaidīja.. Smējās.
Viņš saņēma Ignisa roku un tad...tā aizdegās. Viņš aizdegās. Es nobijos, bet tad tēvocis saķēra mani. Mums apkārt sabiezēja tumsa un migla...
- Pieskaries tai!
Es to paņēmu rokās. Mīcīju kā plastalīnu. Igniss spēlējās ar savu uguni, bet es ar miglu. Man patika, ka tā bija tādā krāsā kā mani mati un acis. Es to varēju pārvērst par kaķēnu un likt tam skriet. Tēvocis apmierināts skatījās.
Tad kaut kas notika. Mēs aizrāvāmies. Brālis netīšām aizdedzināja koku. Divus. Es iekliedzos un man paslīdēja roka. Mēness pazuda no debesīm. Zvaigznes sāka krist.

Tēvocis pazuda. Viņu aizdzina veca sieviete. Viņa aizmidzināja Ignisu. Nodzēsa kokus. Atgrieza mēnesi un zvaigznes.
- Tu esi spēcīgs, Mēness zēn, bet tev jāaug.
Viņa teica. Es aizvēru acis.
Tā bija pirmā reize, kad mani nosauca par Mēness zēnu.

Es atvēru acis. Joprojām gulēju uz aukstā akmens. Es piecēlos un apskatīju sevi. Mans džemperis bija melns no asinīm. Es to novilku. Pasniedzos pēc savas nomestās somas un izvilku savu otro kreklu. Saplēsu to strēmelēs un novilcis maiku uzliku sev primitīvus pārsējus. Uzvilku atpakaļ maiku un džemperi. Piecēlos kājās un aizgāju līdz Ignisa ķermenim.

Man somā bija papīrs. Es uzrakstīju viņam vēstuli, ko noliku zem viņa rokas. Apsedzu viņu ar segu un gāju prom.

Mana seja joprojām nemainīja izteiksmi. Nespēju izspiest no sevis neko citu, kā vien vienaldzīgu akmens masku.

Paņēmu rokās Magna Nox un grasījos doties uz vietu, kur nokrita Rumī bet tad...

- Jau dodies prom?

Es lēnām pagriezos pret pretīgā zirnekļa ģīmi.

- Atdod man grāmatu, Noktis.

Pacēlu pret viņu savu roku. Mana vienaldzīgā attieksme Kīto samulsināja. Viņš pat soli atkāpās.

- Es visu atceros. Es zinu kā tevi apturēt. "Ja tu zinātu, kā izmantot savu varu, tu varētu mani apturēt ar vienu roku." Tie bija tavi vārdi. Un tie ir patiesi.

- Tā nav tiesa.

Kīto balss nodrebēja. Viņš izdvesa zirnekļiem raksturīgu skaņu. Es jau iepriekš zināju, kas notiks. Vienaldzīgi nopūtos un nometu no pleciem somu un grāmatu.

Aiz Kīto muguras sāka parādīties zirnekļi. Es tos visus kā viens nogalināju ar vienu rokas mājienu. Nezinu, no kurienes man tāds spēks, un kas tas vispār ir, bet man taču bija vienalga.

Kīto iekliedzās vēlreiz. Šoreiz viņš metās uzbrukumā pats. Smieklīgākais bija tas, ka viņš bija man melojis. Viņam nav nekādu īpašu spēju, ja neskaita, ka viņš zin gandrīz visu par mani. Kīto mēģināja man trāpīt ar savu lipīgo tīklu un nosist mani no kājām bet es esmu ātrs.

Ne velti esmu ātrākais savā klanā. Es pacēlu rokas un nakts mani uzklausīja. Zoba smaili pārņēma migla un zirneklis kļuva akls. Es pamāju ar pirkstu un akmeņi krita. Tie trāpīja precīzi.

Nu, kad zirneklis ir neitralizēts es pacēlu grāmatu, ieliku to somā ko uzmetu plecā un devos pie Rumī.

Viņa joprojām gulēja uz klints. Es nolēcu viņai blakus un pacēlu viņu uz rokām. Man nodrebēja roka. Noraustījās sejas muskulis, atļaujot sejā ienākt mazam smaidam. Tikko jaušamam bet īstam.

Es un mana guļošā daiļava devāmies prom no Zoba smailes. Lejup pa kalnu. Lejup un prom. Uz kurieni? Es nezinu. Uzpūta vējš un iegrieza sniega pārslas dejā. Pirmo reizi man nebija auksti.