Mēness zēns

Ratu Viešņa

Ir pirmā diena ratos. Mēs garlaikojamies. Bez manis un Rumī ratos savu vietu ir nopirkusi arī kāda sieviete manas mammas vecumā.

Viņai ir tumši rudi mati, tādi kā sarkani brūni. Nemāku pastāstīt. Bet viņas acis ir sarakanas. Man tā vampīre nepatīk. Un es savai iekšējai balsij uzticos vairāk pat par savām smadzenēm. Tieši šīs sievietes dēļ es neuzdrīkstos izmantot savas spējas. Tāpēc mums abiem ir garlaicīgi. Pēdējie laika kavēkļi bija noteiktu koku skaitīšana, zvaigžņu vērošana... Tas viss ir garlaicīgs.

Īstenībā mēs runājam maz. Starp mums valda tāda kā... spriedze. Mulsums.

Viņas klātbūtnē pagaist viss, ko es jebkad esmu gribējis teikt. Tēmas, ko kāds no mums aizsāk drīz neveikli noklust. Pirmo reizi es uzzināju cik grūti ir uzturēt sarunu.

Šobrīd līst lietus, tāpēc visi ir nomākti. Esmu nolaidis sevis taisītā ēnu apmetņa kapuci pāri acīm un skatos taisni priekšā. Man blakus, pārkārusi kājas pāri ratu malai, sēž Rumī. Arī viņai mugurā ir Ignisa dāvātais apmetnis un galvā kapuce. Dziļāk ratos, starp rīsu maisiem, sēž mūsu līdzbraucēja. Viņai nav apmetņa,taču neizskatās, ka tas viņai traucētu. Lietus bija izmērcējis gan viņas matus, gan apģērbu, bet viņa tikai sēdēja.

Ratiem nav griestu. Tas mani tracina viss vairāk. Taču šis bija labākais braucamais kādu mēs varējām atrast.

Otrajā dienā es pamodos no stipras kratīšanās. Bijām izbraukuši uz slikta ceļa. Daudzajās bedrēs mēs visi svaidījāmies un dauzījāmies pret ratu malām. Varētu domāt, ka es izmantoju mirkli, lai netīši uzgrūstos virsū Rumī, kā filmās, bet es neesmu tāds. Tas ir smieklīgi.

Tad pienāca brīdis, par kuru vēlos pastāstīt.

Kratīšanās laikā man no rokām izlidoja soma. Tās saturs izbira pa ratiem. Mēs ar Rumī centāmies noķert ripojošās mantas. Kad tas bija izdarīts...

- Tu joprojām neesi to atvēris.

Sākumā izbijos no svešās balss. Tad es sapratu kam tā pieder un pagriezos pret sarkanmataino vampīri. Viņa neizskatījās visai priecīga, bet es vēl nebiju redzējis viņu smaidam, tāpēc nevaru spriest.

Viņa turēja rokās koka lādīti. Tad es to atpazinu. Tā ir lādīte, ko man iedeva Igniss, kad uzdāvināja mums apmetņus.

Es biju to mēģinājis atvērt, bet nekas nedevās. Tad es to biju ielicis visdziļākajā somas kaktā un aizmirsis par to.

Samulsis raudzījos uz vampīri. Viņa ieskatījās man acīs.

- Tu esi tik daudz ko pārcietis, nogalinājis, mīlējis, atklājis savas spējas, un joprojām domā, ka nespēj to attaisīt? Tu zini kas tu esi.  Ar to pietiek.

Viņa to pateica tā... Mierīgi, bez pārmetuma. Es sastindzis sēdēju, kamēr viņa ielika lādīti man klēpī.

Bet kā viņa zina tik daudz par mani? Kā viņa vispār zin kas es esmu? Kā viņa zin, ka esmu... Nogalinājis.

Vai es tiešām zinu kas es esmu? Kas es esmu? Vampīrs? Cilvēks? Mēness zēns? Meli?

- Rīmū ir lepna par tevi Mēness zēn. Tu visu esi darījis pareizi. Bet viss vēl nav galā. Geils ir tev uz pēdām. Hillā tu neatradīsi to, ko meklē.

Jautājumi griezās man galvā kā lapas rudens vējā bet es klusēju. Kas ir šī svešiniece?

Tad viņa vienkārši pagriezās un izlēca no ratiem. Viņas stāvs pazuda mežā bet es sēdēju ratos neko nesaprazdams.

- Tu kaut ko saprati?

Rumī teikdama apsēdās man līdzās. Es papurināju galvu. Paskatījos uz koka lādīti sev klēpī. Tā bija parasta, tik liela kā mana plauksta.

Vai es esmu gatavs to atvērt?

- Nu, tu beidzot to atvērsi?

Rumī piesita pie mana pleca. Es saraucu uzacis un paskatījos uz viņu.

- Man.. Tā jāatver? Tagad?

Viņa pārgrieza acis un izņēma man no rokām lādīti. Es šokēts skatījos uz to viņas rokās.

- Noktis, tu dzirdēji, ko teica tā sieviete. Atver taču beidzot! No kā tu baidies?

Viņa atdeva kastīti atpakaļ man. Es to uzmanīgi paņēmu. Pievērsu skatu plaukstošajiem kokiem, kuriem nemaz nezināju nosaukumu.

Tiešām. No kā es baidos?

Es ieliku lādi klēpī un piespiedu plaukstas vākam. Atvēru to mazā šķirbiņā, tad pavisam.

Ievilku dziļu elpu un ieskatījos iekšā.