Mēness zēns

Kokos

Igniss turpināja grebt bet Stella neapmierināta vēroja mani caur pieri.

Es sakrustoju rokas uz krūtīm un nelaimīgs turpināju sēdēt.

Vēlāk, kad domāju, ka spriedze kļuvusi pavisam neizturama mums piebiedrojās Rumī.

Atnākusi viņa uzreiz ieraudzīja, ka kaut kas nav labi un nolaida galvu, cenzdamās kļūt neredzama. Bet tad viņai ierūcās vēders.

- Tātad... Kas būs brokastīs?

Neviens man neatbildēja. Pametu acis uz Ignisu. Koka figūriņa bija gandrīz pabeigta. Nu tā bija ieguvusi kliedzošas meitenes formu. Nezinu, vai tās bija manas iedomas, bet tā stirpi līdzinājās Stellai.

Pie Ignisa pienāca kāda pavecāka sieviete un viņi sāka klusu apspriesties.

- Kas tev kaiš!
Stella pieliekusies man pie auss šņāca.

Es nolēmu neatbildēt. Tikai veltīju viņai ašu skatienu, kas izteica, kā jūtos. Rumī joprojām drudžaini pētīja savas rokas. Tad pie mana pleca kāds pieskārās.

Pagriezies es ieraudzīju Denti. Viņš man uzsmaidīja  un es atvieglots pabīdījos, lai Dente varētu apsēsties starp mani un Stellu.

- Kas notika?
Viņš gandrīz nedzirdami jautāja.

- Nezinu. Es atnācu, likās, ka man atkal ar Ignisu ir saikne bet tad.. Atnāca viņa!

Es atbildēju ar zodu viegli pamājot uz Stellas pusi.

- Saikne? Noktis es nedomāju...
- Man vienalga. Es jutu.

Likās Dente kautko grib teikt, bet pārdomāja. Viņa skatiens atmaiga.

- Labi. Gan viss vel noskaidrosies.

Es pamāju un turpināju sēdēt. Nemierīgi grozījos, kamēr Igniss pabeidza runāt ar svešo sievieti. Aizejot viņas seja nebija apmierināta, bet likās Ignisu tas neuztrauc.

Viņš nolaida skatienu uz savu koka figūriņu. Tad viņš to pacēla gaisā un mierīgi atlaida ļaujot tai sašķīst pret kādu akmeni.

Viņa seja bija pavisam mierīga. Tad pie ugunskura pienāca vairākas sievietes nesot kaut ko paplātēs. Mums katram pasniedza bļodu ar zupai līdzīgu šķidrumu.

- Sākumā var negaršot, bet tad pierod. Šis ir lielisks asiņu aizstājējs.

Igniss pateica un ielika mutē karoti ar zupu. Es nedaudz šaubīgi pacēlu pie mutes karoti un tad aizturējis elpu ieliku to mutē. Jutu, ka visi uz mani skatās. Es ieskatījos acīs Ignisam un noriju pretīgo masu.

Bet sapratu, ka tā nemaz nav tik pretīga. Īstenībā tā garšoja... Labi.

- Īstenībā negaršo slikti!
Es ar smaidu sejā teicu. Igniss centās to apvaldīt bet es redzēju viņam cauri. Viņš smaida. No sirds.

Es sāku stūķēt ēdienu mutē, pārējiem mani vērojot ar atplestu muti.

Rumī pirmā nolēma pamēģināt un ielikusi to mutē, saviebās. Beidzot to norijusi viņa aplaizīja lūpas.

- Sākumā ir pretīgs bet vispār, garša ir pārsteidzoša! Ko tu tur liki iekšā? Efekts tiešām ir kā asinīm!

Viņa, acīm dzirkstot, iesaucās.  Uzsmaidījusi man, viņa turpināja kāri ēst.

Drīz to pašu darīja arī Dente un Stella. Es apmierināts paskatījos uz Ignisu.

Kamēr pārējie neskatījās, jo bija pievērsušies ēdienam, viņš man atklāti un mīļi uzsmaidīja. Tad viņš pamāja ar galvu pameža virzienā. Viņš piecēlās un es viņam sekoju.

Viņš mani atveda pie tā paša akmens, kur biju sēdējis vakar. Mēs apsēdāmies un iestājās klusums.

- Tagad laikam būtu kaut kas jāsaka.
Igniss smaidot noteica. Viņš aizvēra acis un dziļi ievilka elpu.

- Noktis.. Es negribu visu izbojāt.
Viņš teica, vairs nesmaidot.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Es negribu sabojāt mūsu attiecības. Jo es zinu, ka to izdarīšu. Tāda ir mana būtība. Un es negribu, lai tu manis dēļ strīdies ar draugiem. Saproti, atkal kļūt par īstiem brāļiem ir grūti. It īpaši pēc tik ilga laika. Esmu pieradis būt viens. Es esmu nejauks un... Es tev noteikti kautko pateikšu, vai izdarīšu un viss beigsies kā toreiz. Ar strīdu. Es to negribu. Tādēļ mums tas jābeidz. Šīs sarunas un smaidi... Tas mani uztrauc. Pēkšņi es nesaprotu, ko daru, un kas es esmu.

- Tu esi mans brālis. Lai ko tu izdarītu, es tev piedošu. Jo tu esi mans brālis. Es gribu, lai viss ir kā agrāk. Es gribu smieties ar tevi, pavadīt laiku ar tevi...

- Tā ir pagātne, Noktis.

- Nē! Šī ir pagātne!
Es pavilku uz leju džempera malu, atsedzot rētu uz pleca.

- Nē, Noktis.

Igniss piecēlās kājās. Es jutos tik viens. Viņš paguva paiet pāris soļus, iekams es pielēcu kājās. Es pieskrēju viņam klāt un jūtu uzplūdā apskāvu viņu. Igniss sastindzis saspringa.

- Neaizej. Lūdzu!

Mēs brīdi stāvējām bet tad Igniss atraisījās no apskāviena. Viņš pagāja soli uz aizmuguri. Es varēju redzēt sāpes viņa acīs.

- Man.. Žēl.

Viņš aizgriezās un iedams prom tikai noteica:
- Mēs izejam rīt, saulrietā. Ceļš būs grūts, sagatavojies.

Tad viņš kaut ko nometa uz zemes un pazuda starp kokiem. Sagrauts, es pieliecos to pacelt. Tā bija maza koka figūriņa. Divi brāļi apskāvienā. Es to piespiedu sev klāt acīm pieplūstot asarām.