Mēness zēns

Hillas Rēgs

Mēs lēnām un uzmanīgi sākām iet uz domes ēkas pusi. Beigās ielas kļuva šaurākas un šur tur manīja kādu kustīgu ēnu. Nevarēja teikt, ka man bija bail, bet sajūta nebija īpaši patīkama.

Kas gan šeit notika? Vai šādas ir sekas manai rīcībai?

- Man šis viss nepatīk.

Rumī pienāca man tuvāk, kamēr es centos norīt kamolu kaklā.

- Man arī nē.

Es teicu aizsmakušā balsī. Likās, ka ēku sienas sastumjas kopā tuvāk kad ejam cauri. Jutos saspiests, man trūka gaisa.

Jau bijām pie domes nama. Logi bija tumši, ne miņas no dzīvības. Paraustīju rokturi, vecās koka durvis iečīkstējās un atvērās.

Mēs abi iebāzām galvas pa durvīm un palūkojāmies apkārt. Viss bija kluss uj tukš.

Saskatījušies mēs iegājām iekšā, sākām kāpt pa platajām marmora kāpnēm. Otrajā stāvā mēs beidzot ieraudzījām vampīrus. Pārdesmit vampīru skraidīja apkārt pa milzīgo telpu, vāca mantas un lika tās kastēs. Viņi nemaz nemanīja mūs, kāds vīrietis pat pagrūda mūs malā, lai tiktu uz kāpnēm.

Es saņēmu Rumī aiz rokas un pavilku viņu malā. Viņa norādīja uz aizstiklotu kabinetu, kurā svarīga paskata vīrs runāja pa telefonu un izteiksmīgi žestikulēja. Es pamāju ar galvu un mēs devāmies kabineta virzienā.

Es jutos mazliet satraukts pirms ieiešanas kabinetā, bet visas raizes pagaisa.

- Nē, man vajag mašīnu, tu nesaproti? Man vienalga, ka tava ģimene gaida! Tu esi mans šoferis, tu nevari aiziet! Velcies šurp, savādāk es tevi norakšu!

Likās, ka šis direktors nemaz nemana mūsu klātbūtni.

- Es atvainojos!

Es pateicu skaļā balsī. Direktors uzmeta man aci, bet turpināja runāt. Tad viņa biedrs nolika klausuli. Es mēģināju iesākt runāt, bet acumirklī viņam jau zvanīja no jauna.

- Man vienalga! Nē, es nezinu, kurš to izraisīja! Tā nav mūsu vaina! Nē, paklausieties prezidenta kungs, es netaisos sēdēt šajā ūķī! Visi jau ir prom! Man vajag mašīnu! Kā nevarat? Es esmu direktors! Pēdējo reizi saku, mums nav ne jausmas kas to izraisījis!

- Es to izraisīju!

Jau diezgan dusmīgs, es iekliedzos. Beidzot direktors atrāvās no telefona un ieraudzīja mani stāvam.

- Atvainojiet, prezidenta kungs.

Direktors nolika klausuli un nomērīja mani ar skatienu.

- Tu? Tu! Kā?

Likās viņš man netic. Es izņēmu grāmatu no somas.

- Ar šo. Šī grāmata pārvērta vampīrus. Es esmu vainīgs.

Es parādīju grāmatu viņam. Direktora seja savilkās smaidā.

- Puisīt, ej mājās! Es neticēšu šādām pasakām!

- Bet es ne...

- Ej mājās! Man jāstrādā!

Vīlies un dusmīgs es iebāzu grāmatu atpakaļ somā un izgāju no kabineta. Drīzāk izskrēju. Atskatījies pārliecinājos, ka Rumī man seko.

Izgājis pa domes ārdurvīm, es strauji samazināju tempu. Rumī skriešus mani panāca un apstājās man blakus.

- Noktis, tai sievietei bija taisnība. Viņa teica, ka šeit tu neatradīsi to, ko meklē.

- Nu un?

Es vienaldzīgi atbildēju. Tomēr zināju, ka Rumī ir taisnība. Ja tā sieviete zināja, kas es esmu, ko esmu darījis, un ja viņai bija taisnība par Hillu...

- Es tikai baidos, ka viņai ir taisnība arī par Geilu.

Arī es no tā baidījos. Iespēja satikt Geilu vēlreiz, nemaz neiepiecināja.