Mēness zēns

Slapš Suns Un Sarma

Bet Trillas mežā var atgadīties viss. Esmu to jau uzzinājis.

- Noktis... Noktis!

Es atvēru smagos plakstus. Nebiju labi gulējis. Man pretī, miega izpludināta, vērās satraukta Stellas seja.

- Kas ir?
Es jau piecēlies sēdus noprasīju.
Viņa pameta skatienu uz Denti, kurš iztrūcināts no miega berzēja acis.

- Mums jāpazūd. Naktī šeit bija kaut kāds dzīvnieks. Mums var uzbrukt.

Tātad es nebiju nosapņojis tās ēnas? Saraucu pieri un sāku ģērbties. Stella izgāja no telts, atstādama mūs vienus.

- Es vakar redzēju viņa ēnu. Tā dzīvnieka.

Es teicu, pagriezies pret Denti. Draugs joprojām žāvājās un nepievērsa man uzmanību. Viņam parasti ir dziļš miegs. Tas traucē viņam no rīta piecelties. Bet tas nekas.

Apģērbos un izlīdu no telts ārā. Tas, ko es ieraudzīju lika man patiesi padomāt par Trillas mežu. Mums ir darīšana ar oculi glacies jeb Ledus aci.

Ledus acs ir milzīgs, lācim līdzīgs radījums ar gaiši, gaiši zilām, ledus aukstām acīm. Stāsti saka, ka ieskatoties tam acīs tu pārvērties ledus skulptūrā. Šis radījums aiz sevis atstāj salnu, dažkārt sniegu un tikko jaušamu slapja suņa smaku.

- Stella, mums ir pamatīgas ziepes...
Es satraukti noteicu, skatoties uz apsarmojušajiem kokiem.

- Netikai ziepes. Mēs būsim beigti, ja tas mūs noķers. Iesaku pasteigties. Mums jātiek līdz meža galam. Šodien.

Atskanēja Ignisa dārdošā balss.

Igniss, kā parasti, jau visu apsvēris, vadīja savu padoto pulku. Tie tecēja kā skudras, lai izpildītu kunga vēlmes. Iepriekšējā vakara laipnība un sirsnība no Ignisa sejas bija pagaisusi, vietā atstājot saltu tukšumu.

Savilcis seju nopūtos un gāju tuvāk ugunskuram. Jau atkal klusā steigā apēdām Ignisa doto pārtiku un salikuši visu pa somām, devāmies ceļā pa brūno meža taku.

Mēs bijām slājuši jau vairākas stundas. Es biju uzvilkts, manas maņas darbojās pilnā sparā, par spīti nogurušajām kājām. Negribēju satikt Ledus aci. Ik pa laikam es kaut ko sadzirdēju, bet tie izrādījās nekaitīgie meža radījumi.

Taka ar mums jokojās. Tā gāja uz apli, atdūrās upes krastā, aizas malā... Visam cauri mēs tikām tikai ar Ignisa cilvēku palīdzību. Un katru reizi, kad mums nācās izmantot viņu palīdzību Igniss, no sava vadoņa pozīcijas, atskatījās uz mani un šķelmīgi pasmaidīja, itkā sakot- Redzi, labi, ka pieņēmi manu piedāvājumu. Katru reizi šis smīns man kļuva arvien pretīgāks.

Pašam sev nemanot es visu laiku turējos blakus Rumī. Nezin kā dēļ es uzskatīju, ka man jābūt gatavam viņu aizsargāt. Nē, tas nebija tas tēvišķais instinkts. Tas bija kaut kas mazliet savādāks. Es jutu, kā tas briest man krūtīs, bet nesapratu, kas tas ir. Beigās noguru no domāšanas un metu tam mieru.

Drūmā krēsla mežā kļuva aizvien tumšāka. Visi bija noguruši. Manas acis lipa ciet, sakarā ar pagājušās nakts ēnām.

- Igniss, mums jāapstājas! Mēs esam noguruši, un sāk satumst.

Es uzsaucu Ignisam. Igniss ignorēja mani. Es sapīku vēl vairāk. Rumī maigi pieskārās man pie pleca un es nodrebēju. Paskatījos uz viņu.

- Būs labi.

Viņa nedzirdami nočukstēja. Es nevarēju nepasmaidīt.

Beidzot, apmēram pēc stundas, pie Ignisa pienāca galvenā karotāja un viņi ilgi diskutēja. Kad viņi beidza Igniss lika mums apstāties.

Nu tad beidzot.

Līdz ar pēdējo gaismu mēs sastutējām teltis takas malās. Tika iedegts ugunskurs un izdalīts ēdiens. Man pietrūka asiņu garšas,taču es nevēlējos to atzīt.