Mēness zēns

Pastaiga Starp Pasaulēm

- Tad šis ir Lielais Sasalums?
- Jā.

Es uz Lielo Sasalumu skatos skeptiski. Tas ir milzīgs sasalis lauks ar sniegu. Protams, gaismas atstarojumi, spēles, tas viss ir skaisti, bet tas nav tā vērts. To var vērot no šejienes.

Lielais Sasalums ir bīstama vieta. Vampīriem, cilvēkiem, visiem. Nemitīgā saules gaismas atstarošanās apdedzina vēl vairāk, zem sniega apslēptās aizas draud izraut pamatu zem kājām un spilgtais sniegs draud atņemt redzi. Bī-sta-mi.

Bet es saprotu, kāpēc Rīmū vectēvs izvēlējās šo vietu, kur paslēpt grāmatu. Šeit neviens tai netiktu klāt.

Izņemot Ignisu.

Es viņu pazīstu. Viņš ies pāri līķiem, lai dabūtu to, ko vēlas. Viņš darītu visu. Visu, kas nepieciešams. Tāpēc es baidos.

- Kā pastaiga Starp pasaulēm.
- Atvaino, kas?

Viņa paskatījās uz mani un pamāja uz Lielo Sasalumu un zemi mums pie kājām.

- Mēs šeit stāvam, kā staro divām pasaulēm. Lejā sniegs, šeit džungļi.

- Trāpīgi teikts.

Es dziļi ievilku plaušās vēso gaisu un aizvēru acis.

- Mums laikam vajadzētu iet atpakaļ.

Rumī balss ieskanējās klusuma vidū. Viņai bija taisnība, bet es vēl nevēlējos iet.

- Ej, es nākšu pēc dažām minūtēm.

Es atbildēju neatvēris acis. Dzirdēju viņu sakustamies.

- Esi pārliecināts, ka gribi palikt?

Viņas balsī atkal ieskanējās tas tonis. Rūpes. Pasmaidīju, šoreiz no sirds, jo jutos mierīgs un līdzsvarots.

- Jā.

Jutu, ka viņa pamāj ar galvu un lēni aiziet uz apmetnes pusi. Atvēru acis un joprojām ar mazu smaidu uz lūpām vēroju žilbinoši balto ledu.

Kādu laiku nodevies domām, nolēmu, ka jāiet atpakaļ. Gribēju jau celties, bet mani iztraucēja lapu čaboņa. Sastingu, gatavodamies uzbrukumam.

No krūma izskrēja kaut kas mazs, bet es nobijies to satvēru pie rīkles vēl pirms paspēju padomāt. Apskatīju mazo rudo radījumu. Tas bija lapsēns, atiezis zobus, tas rūca man virsū.

Par atbildi es uzšņācu viņam atpakaļ un palaidu vaļā. Tā nu mazais smilkstošais spalvu kamols aiztipināja atpakaļ uz krūmiem.

Piecēlos un lēnām gāju atpakaļ uz nometni. Pirms biju nometnē, jau izdzirdēju balsis. Tās piederēja Ignisam un Stellai. Lieliski. Ko abi atkal sastrādājuši? Kā saka- meliem vajag divus. Nu, strīdam arī.

- Kā nezini?! Tu gribi, lai mēs salā, akli un bez pārtikas klejojam pa alām un meklējam tavu stulbo karti?! Ne parko!
- Paklausies, tu...! Bez kartes mēs neatradīsim grāmatu! Izvēles nav! Ej atpakaļ uz mājām, ja kaut kas nepatīk!
- Uz mājām? Jā, varbūt pastāstīt taviem vecākiem, par slikto dēlu, kurš ievilcis ģimenes vienīgo cerību, savu brāli drošā nāvē!?

Izdzirdēju skaļu plaukšķi, kam sekoja ātra elpas ievilkšana. Ieskrēju apmetnē un palūkojos apkārt.

Stella stāvēja, pietvīkusi sarkana. Viņas vaigā kavējās bāla plaukstas atblāzma. Rumī un Dente bāli un apjukuši stāvēja malā, un vēroja notiekošo. Igniss atiezis zobus sastindzis stāvēja pus nolaidis plaukstu.

- Nepiemini manus vecākus vai brāli. Tu neko nezini par manu ģimeni.

Igniss uzsvērti teica. Pirms Stella paguva atbildēt, iejaucos es.

- Pietiek! Par ko jūs abi strīdaties!?

Es iespraucos starp abiem un nikni uz viņiem paskatījos. Stella atvēra muti pirmā.

- Viņš...

Igniss atkal bija pacēlis plaukstu, bet es to stavēru pirms tā trāpīja mērķim.

- Nekad. Nekad. Nesit manus draugus.

Es atieztiem ilkņiem vēroju Ignisu. Viņa tumšās acis noskaidrojās un viņš novērsa skatienu.

- Igniss, kas notiek?

Es jautāju, lai iegūtu skaidrību.

- Mēs neatradīsim grāmatu bez kartes. Arī karte ir paslēpta alās, bet man ir pavediens, kur to meklēt. Stellas jaunkundze par to nebija sajūsmā.

Pēdējo teikumu viņš izmeta indīgi, skatīdamies Stellai acīs.

- Pārtika, drēbes?
- Es aizsūtiju savus cilvēkus tam visam pakaļ uz tuvējo ciemu. Tas bija iemesls, kādēļ šodien varējāt gulēt.

Tas bija pat ļoti laipni, un negaidīti no Ignisa puses. Atbrīvoju seju no dusmīgās izteiksmes un palūkojos uz Stellu.

- Redzi? Viss ir atrisināts. Mums ir pārtika, drēbes un pavediens. Nav jāstrīdas. Bet tagad es gribu brokastis!

Stella aizdomīgi paskatījās uz mani un iegāja savā teltī. Rumī devās viņai pakaļ. Igniss pamāja vienam no saviem cilvēkiem un man tika pasniegtas brokastis.

Apmierināts apsēdos uz balķa un sāku ēst. Man blakus piesēda Dente.

- Pamodos un viņi jau kašķējās. Nedomāju, ka nonāks tik tālu. Piedod, man vajadzēja viņus laikus apturēt.

Paskatījos uz Denti.

- Tā nav tava vaina! Tu gulēji. Viņi abi ir stūrgalvīgi un ātras dabas. Strīds bija tikai laika jautājums. Kurš pirmais uzsprāgs un sāks piesieties.

Dente likās nomierināmies un ziņkārīgi nolūrēja uz manu pusi.

- Tu šodien izskaties... Citāds.

Viņš ilgi klusēja, berzēdams zodu, kā tāds Aristotelis, vai kā tu viņu sauca. Beidzot, triumfiāli smaidot viņš paskatījās uz mani. Es pacēlu vienu uzaci.

- Tu šodien esi priecīgs! Jā! Tu izkaties laimīgāks. Sakārtotāks.

Es iesmējos. Viņš arī. Kad biju pēdējoreiz smējies?

- Jā, laikam jau esmu priecīgāks nekā pēdējās dienas.

Es smaidot teicu. Dente, acīm dzirkstot kā bērnam, draudzīgi uzsita man pa plecu.

- Kāds tad tam ir iemesls?

Tad viņš pieliecās man pavisam tuvu, un iečukstēja ausī:
- Redzēju, ka Rumī nāca no tās pašas takas, kur tu! Un jūs abi nebijāt nometnē trača laikā.

Viņš perversi ieķiķinājās un piemiedza man ar aci. Es saraucu pieri un izgaisināju viņa iedomas.

- Starp mums nekā nav. Mēs pastaigājāmies. Un viss.

- Tā jau tu saki.

Viņš, skatoties tālumā, atbildēja. Es smaidīdams nogrozīju galvu un pievērsos brokastīm.