- Labi, tad ko mēs daram?
Jautājums palika karājamies gaisā. Visi vēl nebija atguvušies.
- Khm.. Mums.. Drīz beigsies krājumi.
Noklepojās Dente. Mans smaids sejā sasala. Stāja saspringa. Es gaidīju atbildi.
- Cik jāiet līdz Hillai?
Es jautāju zinādams atbildi.
- Pārāk daudz...
Klusi teica Dente. Manas smadzenes sāka aktīvi meklēt risinājumu.
- Parādi karti!
Es pastiepu roku. Dente padeva man dzeltenīgo papīra gabalu. Es to apskatīju trīs reizes. Nekādas pilsētas līdz pat Hillai, starptautiskajai vampīru pilsētai, kas atradās 100 kilometru attālumā! Es pārbraucu ar plaukstu smeldzošajai galvai.
- Kā tas iespējams!?
Es iesaucos skaļāk nekā gribēju. Stella nervozi paskatījās apkārt. Man likās, ka viņai ir bail. Tā es domātu, ja nepazītu viņu. Tomēr kņudošā sajūta mani nepameta.
Es vēlreiz uzmetu acis kartei. Uz tās bija uzkritusi skuja. Es uzpūtu elpu un gandrīz aizrijos. Skujas vietā bija ievilkts mazs krustiņš. Tas norāda izmirušu, vai nezināmu vampīru apmetni. Kņudošā sajūta pazuda. Man atkal uzsmaidīja veiksmes stars. Es uzsmaidīju draugiem un parādīju karti Dentem.
- Lūk, mūsu cerība.
- Bet Noktis, viņas varbūt tur nav!
- Es piedzimu ar varbūt. Un starp citu-tu arī. Varbūtība ir mūsu asinīs Dente.
Kautgan Dentem redzami ideja nepatika neviens neiebilda un es pagriezos uz apmetnes "x" pusi.
Ejot pa mežu mēs nogriezāmies uz austrumu pusi, pagriežot pilsētai muguru. Pēc mana galvas pulksteņa bija pagājušas vairākas stundas un saulei jau vajadzēja aust, taču mežš bija kļuvis biezāks, koki šeit bija resnāki un to lapotnes aizsedza debesis neļaujot gaismai iekļūt.
Es soļoju raiti, ar neparastu vieglumu, pirmo reizi atslābinājies pa īstam. Uzmetis ašu skatienu draugiem atskārtu, ka viņi iet tālu man aiz muguras, lēni un piesardzīgi iedami un vērodami apkārtni.
Es pieliecu galvu sāņus, kā suns, izrādīdams interesi par viņu darbībām.
- Tu ej pārāk skaļi!
Dente klusi iesaucās pienākdams man klāt.
- Tu nezini, kas mīt apmetnē.
Viņš turpināja mani strostēt. Es nopūtos un pagriezies soļoju prom.
Ja viņi grib, lai baidās, lai iet kā nervu kamoli, pa adatām. Es nevēlos ļauties viņu negatīvismam, bet no otras puses- viņam taisnība. Es nezinu, kas mūs sagaidīs.
Pirms paguvu ko apdomā kārtīgāk manā priekšā nozibēja tumša ēna un es attapos ar seju sūnās. Pēc svara spriežot man uz muguras sēdēja sieviete, vampīrs. Viņa bija atliekusi manu roku un es nespēju pretoties.
أنت تقرأ
Mēness zēns
خيال (فانتازيا)Mazs draugu trio. Viņi ir nepieņemtie sava klana vidū. Viens no viņiem- Noktis, zin, ka vampīriem nav jādzer cilvēku asinis. Viņi pārkāps likumus, lai atrastu grāmatu. Grāmatu, kas izmainīs vampīru likteni uz visiem laikiem.
