Mēness zēns

Caur Ērķšķiem

Centos saglabāt ārieni mierīgu, bet īstenībā mans prāts drudžaini atkārtoja Rumī teikto.

Biju tik ļoti aizrāvies, ka nepamanīju klusos soļus, kas mums tuvojās. Rumī parāva mani aiz rokas, pievilka sev klāt un pielika pie savām lūpām pirkstu.

Jāatzīstas, ka tobrīd es vairāk domāju par viņas sārtajām lūpām, nekā par skaņu. Tā tuvojās un mēs sagatavojāmies uzbrukumam.

Kad tumšais stāvs iznira aiz ēkas stūra, es uzreiz tam metos virsū. Sagatavoju dūri sitienam, taču to satvēra kāda sveša rokā no augšas. Apmulsis pagriezos un atklāju, ka mani tur Dentis.

- Nenosit savu brāli, idiņ!

Viņš smaidot nočukstēja. Es piecēlos kājās un palīdzēju piecelties arī Ignisam.

- Piedod, es neatpazinu.

Mēs abi iesmējāmies un viņš man uzsita uz pleca. Tad viņš palika nopietns.

- Mēs jūs meklējām. Pasaule tūlīt pārvērtīsies par Geila tumsas zemi, bet tu tikai domā par savu draudzeni skaistā mēnesnīcā.

- Turklāt mums vajadzēja jūsu palīdzību.

Arī Stella iznāca no mājas aizsega un noblisināja uz mani acis. Jutu, kā piesarkstu.

- Tā nemaz ar nebija! Rumī nolaupīja un es devos viņai pakaļ. Starp citu, būtu vēl man paldies pateikuši.

Visu skatieni bija pievērsti man.

-  Es satiku Ledus aci. Un viņš paņēma grāmatu. Tagad viss ir nokārtots.

Stellas acis tumsā iegailējās, un viņa izdarīja strauju roku žestu.

- Viss ir nokārtots?! Tā grāmata varbūt bija vienīgais, kas var apturēt Geilu!

Es apstulbis vēros viņas acīs.

- Kā, vienīgais? Nē... Tad Viņš nebūtu to paņēmis. Noteikti ir vēl kāds risinājums.

Mēs visi klusējot raudzījāmies viens uz otru. Mani sāka pārņemt bažas, kas auga arvien lielākas, kā vilnim pārklājot zemi.

Ja nu Rīmū vectēvs ir ļauns? Ja nu viņš paņēma grāmatu, jo gribēja, lai mēs mirstam? Es satraukts paskatījos apkārt.

- Ir jābūt kādai iespējai... Ir jābūt kādai iespējai...

Es klusi čukstēju.

Kamēr mēs visi saspringti domājām par Geilu, mums pa labi atskanēja spējš kraksts. Pirms es paguvu ko izdarīt, Igniss metās svešiniekam virsū. Tas bija vampīru zēns, pēc apģērba spriežot, no Geila klana.

Igniss turēja sīko paceltu virs zemes. Puiša kakls bija saspiests, bet viņš centās izrauties un kliedza:
- Lūdzu, es esmu jūsu pusē! Lūdzu! Es zinu kā nogalināt Geilu!

- Viņš melo, neļauj viņam aizbēgt!

Stella nikni protestēja. Es uz viņu paskatījos, viņa apklusa, bet protests viņas acīs palika.

Mēs ar Ignisu saskatījāmies un viņš nolaida vampīru zemē, joprojām stingri turēdams viņa rokas.

- Saki ko tu zini.

Es pavēlošā tonī viņam uzsaucu. Vampīrs vēl atguva elpu pēc Ignisa tvēriena.

- Viņš ir ļoti jūtīgs pret gaismu, taču es nezinu kā jums izdotos viņu iedabūt saules gaismā. Un vēl- viņu neievaino sudrabs. Viņš īsti nav vampīrs. Viņu ievaino dzelzs.

Viņš padeva man īsu dunci no dzelzs. Tā rokturis bija izrakstīts ar dīvainiem rakstiem un akmeņiem. Interesanti, kā viņš to zin?

- Es to nozagu Geilam. Zini, to kas tevi nogalina labāk glabāt pie sevis.

Vampīrs pasmaidīja un iesmējās. Pasmaidīju arī es. Šajā jaunajā zēnā bija kas tāds, kas pievilka. Redzēju, ka arī Igniss vēro viņu. Mēs saskatījāmies un brālis uzdeva man mēmu jautājumu. Es paraustīja plecus.

Tad man kaut kas ienāca prātā.

- Bet mums ir kāda problēma. Geils vienmēr paredz ko es darīšu, kā un kur izdarīšu sitienu. Ja tikai mums būtu kāds kas...

Es aprāvos un pagriezos pret Rumī. Viņa stāvēja nokārusi galvu un pētīja savus apavus.

- Neuztraucies, es to izdarīšu.

Viņa pacēla skatienu un mazliet pasmaidīja. Es brīdi vēroju viņu, tad pamāju ar galvu. Labi. Es ceru, ka viss būs labi.

Pārējie gan vēroja Rumī ar neizpratnes pilnu skatienu, taču uzmanību novērsa Dente.

- Ko darīt mums?

- Jums jādabū ārā no ciema atlikušie un jāaizkavē Geila sekotāji no uzbrukšanas mums. Varēsiet?

Dente un Stella reizē pamāja ar galvu.

- Nē, Stella, es domāju Dente un šis zellis. Tev būs cits darbs.

Stella sakrustoja rokas neapmierināta, ka tagad vairs nevarēs galiņā sliktos, taču izskatījās ieinteresēta.

- Igniss, tu palīdzēsi viņiem. Tev jāizveido uguns siena, lai viņi netiktu pie Geila klāt. Rumī, Stella, jūs nāksiet ar mani. Rumī, tu teiksi Stella, kur Geils uzbruks, un viņa teiks man. Visiem skaidrs?

Visi piekrītoši pamāja un mēs šķīrāmies.

Es neteikšu, ka man nebija bail. Man bija bail. Ļoti. Vairāk par Rumī, Ignisu, vecākiem un pārējiem maniem draugiem, nekā par sevi pašu. Es ļoti cerēju, ka viss izdosies kā plānots, un neviens necietīs, kaut zināju, ka uz to cerēt ir naivi. Uzņemšu sitienus pats, lai nebūtu jācieš citiem.

Mēs pamanījām Geilu. Rumī mani apskāva un devās ar Stellu paslēpties drošā attālumā.

Nu es stāvēju viens. Pretī savam onkulim. Savam lielākajam murgam. Geilam.

- Tā, tā, mans mīļais, Mēness zēns, arī klāt. Kur tavi draugi? Vai slēpjas? Uzbruks no slēpņa? Vai tu viņus sargā? Cik jauki. Nu tad gaidīsim, jo uz svinībām ir ielūgti visi.

Viņš teica, uzklājis sejai parasto, šķelmīgo smīnu.

- Ne šodien, Geil. Šodien vienīgās svinības būs tavas bēres.

-Stella? Kas notiek?

- Viņš mēģinās tevi notriekt no kājām ar zemiem sitieniem.

Pateicoties Stellas, vai drīzāk Rumī, brīdinājumam es veiksmīgi noturējos kājās un Geils izskatījās pārsteigts. Tas man sagādāja prieku.

Cīņa turpinājās, viss ritēja gludi, es tiku notriekts tikai vienu reizi un jutu, kā pa pieri man tek asinis, bet tas nebija nekas traks.

Biju mēreni noguris un jutu, ka pienācis laiks sākt izmantot savu slepeno ieroci. Ja es tikai varētu tikt Geilam klāt...

Par laimi mani drīz izglāba Igniss, kurš atnāca ar savu uguni un novērsa Geila uzmanību. Es savērpu mums apkārt miglu.

Es klusi pielavījos viņam no mugurpuses un uzklupis viņam virsū dūru dunci viņaa mugurā. Es dūru vienreiz, otrreiz, trešo reizi, tas sagādāja atvieglojumu. Es biju tik dusmīgs. Duncis viegli slīdēja augšup, lejup, augšup, Geils kliedza, ak, kā viņš kliedza... Es izjutu patiesu baudu. Līdz Igniss man izrāva dunci no rokas. Viņš notrieca Geilu zemē, kamēr es stāvēju, apstulbis. Manā sejā vīdēja rēgains smaids.

Ar acs kaktiņu redzēju, kā Igniss iedur dunci Geilam sirdī.

Viņš bļāva. Uz mums. Kaut ko par patiesību, apgaismību, mūsu nepareizo izvēli, lāstiem...

Bet es viņam aizvēru muti. Es noņēmu mēnesi no debesīm un uzlēca saule. Es to koncentrēju uz Geilu. Viņš sadega melnās liesmās un viss bija beidzies.