Mēness zēns

Puse

Nekad neuzelpo. Stāstos viss ir savādāk. To es iemācījos.

Igniss sabruka manā priekšā brīdī, kad es jau grasījos uzelpot.

Likās, ka pasaule apstājās. Es metos pie brāļa. Viņš bija sabrucis uz ceļiem. Es viņu apķēru un noguldīju zemē. Viņš asiņoja. Stipri. Izskatās, ka Geils bija paspējis viņu sadurt ar savu dunci. Un ne jau dzelzs.

- Igniss! Igniss, nē! Lūdzu...

Es piespiedu rokas pie brāļa krūtīm. Asinis plūda caur maniem pirkstiem. Igniss lēni pavēra acis un paskatījās uz mani.

- Viss.. Ir labi.

Man acīs saskrēja asaras un kaklā bija kamols. Es negribēju pazaudēt brāli. Ne jau atkal. Ne tagad.

Saule atsāka savu miegu un atkal uzlēca mēness. Es paraudzījos augšup uz pilno apli. Tas lēnām bet redzami saruka. Un saruka Ignisa laiks.

Viņš uzlika plaukstu uz manas rokas. Es sajutu, kā viņš kaut ko man iespiež plaukstā.

- Aiznes šo.. uz manu apmetni. Lai viņi zin... Ka manis vairs nav.

Es papurināju galvu. Pa vaigu noritēja karsta asara. Es negribēju to.

- Nē, Igniss, nē. Es.. Tu nemirsi.

- Mēness nemelo, Noktis... Es.. Es tevi mīlu.

Es pēdējo reizi apskāvu brāli.

- Es tevi mīlu, Igniss.

Un tad viņa vairs nebija. Pilnmēness nu bija sarucis līdz bālam pusmēnesim. Viens no diviem bija prom.

Atskrēja Rumī, Stella un Dentis. Viņi mani apskāva un es raudāju. Sajūta bija... Tā bija briesmīga. Likās, ka man kāds izrāvis sirdi no krūtīm.

Tad mums apkārt sanāca arī pārējie ciema iedzīvotāji. Viņu priekšā iznāca stulbais Serins un es, uzsvempies augšā, stalti gāju pie viņa.

Biju gatavs uz viņu kliegt, bet viņš izdarīja ko citu. Resnais, stulbais Serins noņēma no galvas savu kroni. Viņš pastiepa man roku, paspieda to un tad pat ieslēdza mani apskvāienā. Es apstulbis stāvēju, līdz Serins sāka runāt.

- Noktis, es biju liels muļķis. Paldies, ka atvēri man acis un izglābi mūs visus. Es nododu kroni tev. Tev jābūt mūsu jaunajam vadonim.

Man galvā plosījās dažādas izjūtas. Punktiņš uz i bija kronis, kas tika uzlikts manā galvā.

Es ieskatījos Serina acīs, norāvu sev no galvas kroni, aizmetu to un uzsprāgu.

- Vai tu nesaproti? Mans brālis ir miris! Man nevajag tavu stulbo troni!

Mana balss salūza. Es izlauzos cauri pūlim un skrēju prom. Skrēju, līdz atradu upi. Apsēdos stāvkrasta malā un sēdēju.

Es vēroju upi jau stundu vai vairāk. Mans prāts bija lēnām nomierinājies, bet sajūta krūtīs nepazuda.

Es sadzirdēju soļus bet nepagriezos. Es zināju, kas ir nācējs. Viņas soļus es atpazītu jebkur.

Viņa apvija man apkārt savas maigās rokas un apsēdās man blakus.

- Noktis, Igniss bija labs vampīrs. Viņš mira cēla mērķa labā. Turpināsim viņa iesākto.

Iestājās klusums. Es apskatīju lietu, ko Igniss bija iespiedis man plaukstā. Tā bija sudraba ķēdīte, kuras piekariņš bija mēness formā- noslīpēts rubīns. Ļoti simboliski. Es to pakāru kaklā.

- Vairs nekas nebūs tā, kā bija agrāk. Viss būs labāk. Es zinu, ka ir grūti, bet mēs padarīsim pasauli labāku. Es būšu tev blakus.

Viņa paspieda manu roku. Es pagriezos pret viņu un ieskatījos viņas acīs. Dziļi, dziļi viņas skaistajās acīs. Es atkal kaut kur aizpeldēju.. Šī sajūta.. Kā to sauc? Itkā man vēderā lidotu tauriņi. Itkā tur būtu izdīguši ziedi, kas kutinātu no iekšienes. Tā bija sajūta pirms kritiena, kad tu vēl lido. Kad tu lec no kraujas.

Man bija bail par to, ko es grasos darīt. Ķermenī ieplūda adrenalīns.

Es satvēru Rumī aiz gurniem un pievilku sev klāt. Viņa mazliet iepleta acis un pavēra lūpas. Tumšie mati kā ūdenskritums noslīdēja no viņas pleca. Es atglaudu tos aiz viņas auss.

Es pieliecos viņai klāt un maigi uzliku lūpas uz viņējām. Uzsāku skūpstu, uz kuru viņa neatbildēja. Nobijies es atrāvos atpakaļ. Viņi uzreiz nolaida galvu lejā, taču es pamanīju viņas mutē kavējamies smaidu.

Es mazliet atvirzījos malā bet viņa aizķēra manu roku.

- Pagaidi...

Es atskatījos un viņa atkal sākļāva mūsu lūpas kopā. Šoreiz viņa atbildēja uz skūpstu. Viņa apvija rokas man ap kaklu un ar labo plaukstu iebrauca man matos. Es vienu roku maigi uzliku roku viņas gurnam un otru virs žokļa, pie labā vaiga.

Skūpsts bija ilgs un dziļš. Labāks nekā biju gaidījis. Mēs atrāvāmies un nosarkuši novērsāmies viens no otra, taču drīz izplūdām smieklos.

- Jā, tev taisnība, tagad viss būs labi.