Mēness zēns

Atstāsts

Es sēdēju aukstajā sniegā... Nē, ne aukstajā. Man nebija auksti. Es sēdēju, tikai sēdēju un neko nedarīju. Par neko nedomāju.

Man aiz muguras sprakšķēja ugunskurs un uz segas aizmigusi gulēja Rumī. Dzirdēju, kā viņa pagriežas uz otriem sāniem un tad pieceļas sēdus. Jutu, ka viņa pievērš skatienu man. Tad viņa piecēlās un pienāca man klāt.

- Noktis? Kas notika? Kur ir grāmata? Tu... Kas ar tevi noticis? Tu esi viss asinīs!

- Tas ir tikai džemperis, neuztraucies. Tā ir manā somā.

- Kas notika?

Viņa jautāja. Viņa jautāja ļoti maigi. Es nenovērsu skatienu no sniega. Mana seja palika nemainīga un es neatbildēju viņas vārdiem.

Viņa par to nedusmojās. Tālāk neprašņāja. Tikai apskāva mani un sēdēja.

Stundas gāja bet mēs sēdējām. Tad viņa sakustējās un jautāja man.

- Ko mēs darīsim?

Es ilgi klusēju. Tad beidzot ieskatījos viņas acīs.

- Gaidīsim.

Rumī acīs bija diezgan liela neticība, bet viņa neiebilda. Neteica ne vārda.

Kad sāka krēslot, beidzot es izdzirdēju to, ko biju gaidījis. Uz mūsu pusi nāca Dente un Stella. Rumī piesteidzās viņiem klāt, apskāva un atveda pie mūsu ugunskura.

Kamēr Rumī gulēja, es biju ar viņiem sazinājies, pārbaudījis, ka viņi ir drošībā un norunājis tikties šajā vietā.

Stella pieskrēja pie manis un apkrita man ap kaklu.

- Tev izdvās!

Viņa kliedza man ausī. Tad viņa pamanīja, kāds es esmu.

- Ei, sīkais, kas lēcies?

Viņa jautāja nostājusies man pretī un sakrustojusi rokas uz krūtīm. Klāt pienāca arī Dente.

- Viņš nerunā par to kas notika pēc tam, kad es atslēdzos...

Rumī vārgā balstiņā nočukstēja. Dente pietupās, lai būtu manā augumā un ieskatījās man acīs.

- Hei, varbūt pastāstīsi?

Vienaldzība beidzot aizgāja un es paliku viens, bez sava vairoga.

- Es izstāstīšu tikai vienu reizi. Uz jautājumiem neatbildēšu.

Es noteicu skatīdamies liesmās. Stella atvēra muti, lai iebilstu, bet redzēja, ka man jau ir grūti runāt, tāpēc klusēja.

- Pēc tam kad Igniss nogrūda Rumī no kraujas... Es...

Es jau elpoju smagi, ar piepūli vilkdams elpu kā caur vati. Baidījos no tā, ko teiks draugi. Ievilku dažas elpas un turpināju.

- Es iekodu Ignisam.

Biju pateicīgs ka neviens neko nesaka.

- Tad es paņēmu grāmatu un pārvērtu vampīrus. Par to es dabūju atpakaļ atmiņas. Es zinu, kas notika manā desmitajā dzimšanas dienā. Kad pamodos atnāca Kīto. Viņš gribēja dabūt grāmatu sev, bet es viņu nogalināju. Uzrakstīju Ignisam zīmīti un paņēmis uz rokām Rumī atnācu šurp.

Beigās es jau čukstēju. Man acīs nebija asaru, bet iekšā es raudāju un kliedzu. Nespēju par to runāt.

- Es... Man... Es iešu gulēt.

Es noteicu un apgūlos ar muguru pret draugiem. Tomēr aizmigt es nespēju. Drīz gulēt aizgāja arī pārējie, tā es nopratu pēc skaņas. Es vēroju zvaigznes, līdz man blakus apgūlās Rumī. Viņa aizsedza man skatu uz debesīm tādēļ es apgūlos uz muguras.

- Noktis, nevaino sevi. Labi? Es gribu, lai tu būtu tikpat dzīvespriecīgs cik agrāk.

Viņa nožāvājās un uzlika galvu uz mana pleca. Drīz viņa aizmiga, bet es vēl ilgi gulēju vaļējām acīm un raudzījos uz mainīgajām debesīm.

P.S apsolu nākamo daļu garāku un interesantāku. ♥️