Mēness zēns

Acis

Šim stāstam nebija gluži tās laimīgās beigas. Viss nebija beidzies arī tā, kā biju domājis, šo visu uzsākot. Tomēr galvenais mans mērķis bija izpildīts. Vampīri asinis vairs nedzers.

Ignisa sekotāji bija sagrauti, kad ierados ar kaklarotu. Bet viņi piekrita pievienoties mūsu klanam. Es to uzskatīju par mazu uzvaru.

Viņi iemācīja man Ignisa recepti. Tagad pat visietiepīgākie vampīri atzina, ka šis ir labāks variants.

Par jauno klana vadoni es nekļuvu. Sapratu, ka tas nav man piemērots darbs. Savu vietu es atdevu Stellai, kas bija īsta vampīre, ar īstu mīlestību pret šiem ļaudīm.

Es devos arī uz vampīru padomi un mainīju arī viņu domas. Rumī turpināja vecmāmiņas darbu, kas viņai padevās ļoti labi. Mēs atjaunojām ciemu, paplašinājām to...

Jā, bet es un Rumī..

- Par ko tu domā?

- Par to, kā šis viss beidzās.

Es atbildēju Rumī. Viņas acis iemirdzējās un mutes kaktiņi pacēlās uz augšu.

Jā, Te laikam viss ir skaidrs.

- Bet nekas vēl nav beidzies, muļkīt!

Viņa iesmējās. Es smaidot viņu uzlūkoju.

- Viss būs beidzies, kad mūsu vairs nebūs. Bet mēs taču esam, vai ne?

Viņa turpināja, aplikusi man ap kaklu rokas. Es iesmējos un ievilku viņu savā apskāvienā.

- Jā, tā ir.

Viņa ieskatījās manās bālajās acīs. Viņas acis nekad nemeloja. Tās bija patiesas un atklātas. Tās runāja. Tajās es redzēju savu dzīves stāstu.

Un tam vēl ir lemts turpināties.