Mēness zēns

Dvīņi

Vēl daži soļi. Rumī gāja man aiz muguras. Es gāju ātrāk, piespiedis sevi, jo gribēju beidzot visu noskaidrot.

Te tā ir. Zoba smaile. Uz tās kāds stāvēja, dēļ saules es nevarēju droši saskatīt kas viņš ir.

Akmens zem manām kājām izkustējās no vietas un radīja skaņu. Stāvs pagriezās pret mani un pagāja uz sāniem, lai es varētu saskatīt viņa seju.

Tas bija Igniss.

Viņš stāvēja mazliet sasvēries uz sāniem. Viņa kreisais gurns bija asinīs, kas spīdēja saules gaismā. Es soli atkāpos, bet Igniss panāca tuvāk.

- Noktis..!

Viņš nosēcās caur elpu. Pastiepis roku uz priekšu viņš nāca tuvāk. Es tikai stāvēju.

- Noktis, nāc, mums jāiet pēc grāmatas! Man ir karte!

Es šubījos, kā Igniss ir karti ieguvis. Manas vilcināšanās dēļ viņš papurināja uz manu pusi sagumzītu papīra gabalu. Mana seja mani nodeva.

- Beidz, mums izdosies! Man viss ir labi! Rumī, Noktis, ejam.

Rumī pienāca man klāt. Viņas skatienā jautās tās pašas šaubas kas man. Igniss aizkliboja mums aiz muguras un sāka mūs stumt, uzlicis rokas mums uz mugurām.

- Lūk, kur tā ir. MAGNA NOX!

Igniss pieskārās stikla kupolam, kas sedza grāmatu. Mēs atradāmies dziļi alās zem Lielā Sasaluma. Šeit aukstums bija ne tikai gaisā, šeit tas bija sataustāms. Jutu, ka man uzmetas zosāda. Nesapratu, vai tas ir dēļ dīvainā aukstuma, vai dēļ Ignisa pretīgā smaida un melnajām dzirkstelēm acīs.

Paskatījies uz mani, Igniss satvēra manu plaukstu, un piespieda to stikla kupolam, līdzās savai. Stikls ietrīsējās, ievaidējās un sašķīda. Igniss triumfāli un reizē baismīgi iesmējās. Es stāvēju sastindzis, kā klusums man visapkārt. Jutu tikai Rumī tuvumu man aiz muguras un dīvainu nemieru krūtīs.

Igniss paķēra grāmatu un piespieda to sev pie krūtīm, kā bērns rotaļlietu. Es tikai baidījos, ka varbūt tā viņam arī ir jauna rotaļlieta.

Es pienācu Ignisam tuvāk. Viņš uz mani nolūrēja.

- Ejam ārā.

Viņš saltā balsī noskaldīja. Mums neatlika nekas cits, kā sekot. Centos rast atbalstu pie Rumī, bet kad palūkojos uz viņu, viņa šķita iegrimusi savās domās. Man laikam būtu jādara tas pats. Bet es nezināju, kas Ignisam ir prātā.

Kad atkal ieraudzījām dienasgaismu, Igniss nostājās mums priekšā. Viņš izvilka sudrabainu ieroci. Pistoli. Un pavērsa to pret mums. Es saspringu. Nebiju to gaidījis. Pat ne no viņa.

- Jums abiem jādodas prom. Citādi es likšu lietā šo.

Viņš ieskatījās man acīs un pamāja ar zodu uz pistoli. Es novērsos un saasināju maņas, cenzdamies atrast izeju, izdomāt plānu, bet gaisā uzvēdīja pazīstama smarža. Tā nāca no pistoles Ignisa rokās.

Pēkšņi es visu sapratu. Es lēnām pacēlu acis uz Ignisu. Mana seja bija sastingusi zaudējuma izteiksmē.

- Tu viņu nogalināji. Viņa to zināja un tapēc atstāja vēstuli. Tu zināji, ka viņa to atstās. Tu ievilki mani lamatās.

Es to pateicu bez emocijām balsī. Tieši tā, kā īstam vampīram pieklājas. Igniss pasmīnēja.

- Tu esi gudrs! Mans brālis! Haha! Jā, tu saprati spēli. Man vajadzēja tevi, lai atslēgtu grāmatu. Tas arī viss.

Brīdi viņš klusēja, apbrīnodams melno grāmatu savās rokās, kamēr es meklēju viņa acīs jebkādu zīmi. Vismazāko zīmi.

- Tu nesaproti, Noktis. Šajā grāmatā ir netikai spēks, burvestības, kas var mainīt vampīrus, tajā ir viss, ko tās lasītājs grib. Tajā ir milzu spēks un likumi. Viss. Tajā ir viss.

Viņš aizrautīgi man teica. Rumī piešāva mutei roku. Ja tajā bija viss, ko Igniss vēlējās...

- Tajā būs spēks, lai es valdītu pār vampīriem. Pār visu pasauli!

Jā. Tas ir Igniss. Mans brālis. Tumšā puse. Viņš ir tumsa, es esmu gaisma. Viņš ir melāns, es- albīns. Es esmu Mēness zēns. Rumī ir mana Pusnakts vērpēja. Esmu citāds. Citāds vampīrs.

Es pakāpos aiz Rumī un nonācu viņas ēnā. No tās es pārlēcu aiz Ignisa muguras un izsitu no viņa rokas pistoli.

-Ak, tu esi iemācījies jaunus trikus? Haha! Es arī.

Viņš iesaucās un aizdegās. Burtiski aizdegās. Viņa rokas un kājas ietinās liesmās. Viņš pagriezās pret mani, biju iznācis no ēnas.

Es uz mirkli apstulbu, bet tad manu uzmanību pievērsa Rumī. Viņa man pamāja un reizē iesaucās.

- Noktis, nakts!

Es nesapratu, bet tad iestājās tumsa. Tik dziļa, ka oat vampīrs tajā knapi redzētu. Es redzēju skaidri. Redzēju visu. Igniss centās mani sameklēt savas uguns gaismā, bet es izvairījos. Likās, ka arī Rumī visu redz, jo viņa spēra drošus soļus pretī Ignisam.

- Tas tev par vecmāmiņu.

Viņa klusi noteica un iebelza Ignisam pa seju. Viņš pastreipuļoja dažus soļus uz aizmuguri, tad atguvis līdzsvaru metās uz priekšu, bet Rumī tur vairs nebija. Viņa stāvēja man līdzās.

- Mūsu vārdi, Noktis, nav izvēlēti nejauši. Mēs esam izredzētie. Noktis nozīmē Nakts. Bet Igniss... Uguns!

Viņš iekliedzās un pasaule aizdegās. Sniegs kusa, akmens dega. Man kļuva nežēlīgi karsti. Mans tumsas aizsegs vairs nelīdzēja. Es norāvu nost jaku.

Igniss metās man virsū. Mēs saķērāmies un sākām ripot pa slīpo akmeni.