Mēness zēns

Mazliet Murga

Plakstiņi bija tik smagi. Ar grūtībām es tos atvēru. Galva dunēja un pasaule griezās kā karuselis.

Pieskāros ar roku pie galvas un uzreiz to nožēloju. Tā asi iesāpējās. Atvelkot roku, ieraudzīju asinis.

Vēlreiz aizvēru un atvēru plakstus. Pasaule lēnām stājās. Pavēros apkārt. Bija krēsla. Cik ilgi es biju nemaņā?

Cik nopratu, esmu alā. Tas man nepalīdz. Ārā var būt arī diena bet es par to nenojaustu. Bet es biju tiešām lielā alā. Pretējās sienas slīga tumsā.

Lēnām, balstoties pret alas sienu, piecēlos kājās.

Man aiz muguras atskanēja dobjš rūciens. Lēnām, paceldams rokas es pagriezos. Man pretī raudzījās tas lielais, melnais zirnkelis. Viņa četras acis skatījās manās divās acīs.

- Atvaino par galvu...

Es izbijies paraudzījos apkārt. Neviena šeit nebija. Bet kāds tikko runāja... Vai atsitu galvu par stipru?

- Tu neesi pieradis. Jā, runāju es, lielais zirneklis.

- Ko?
Es paraudzījos uz zirnekli, vēlēdamies lai šī nebūtu īstenība. Manās acīs manāmi dega izmisums.

- Mani sauc Kīto. Esmu zirnekļu vadonis un tu esi Luna Puer. Tu saproti zirnekļu valodu, tādēļ mēs spējam sazināties. Atvaino par cīņu un nolaupīšanu bet tas bija vajadzīgs.

- Luna Puer? Zirnekļu valoda? Kāpēc es esmu šeit? Vai es zaudēju prātu?

- Kuš. Nāc man līdz!

Zirneklis aizgāja man garām. Nezinādams ko iesākt, es viņam sekoju. Nu, es biju lielā putrā. Ļoti, ļoti lielā putrā. Un rādās, ka ne tikai savā prātā...

Viņš mani izveda pa kādu alas atzaru un mēs nonācām citā alā,vēl lielākā par to, kurā biju pamodies.

Likās, ka šajā alā ir vesela ekosistēma! Šeit auga sūnas un daži nelieli krūmiņi. No alas atvērtajiem griestiem ieplūda maiga gaisma, kas izgaismoja apkārtni. Apkārt kūsāja dzīvība! Man garām aiztraucās sikspārņu bars.

- Lūk, šeit dzīvojam mēs, Nakts bērni!

- Tu... Kīto, piedod, es neko nesparotu!
Es jau izmisis saucu. Šis nevar būt patiesība! Man jau pietika ar Hallas mežu! Es pagriezos pret zirnekli. Man liekas, viņš smejas.

- Tu dabūsi atbildes uz visiem jautājumiem.

Es velreiz palūkojos apkārt, novērtēdams jaunatklāto pasauli. Man apnicis būt par uzmanības centru. Pāris reizes smagi ieelpoju. Gribētos pamest šo visu un vienkārši dzīvot laimīgi. Bet tas nav iespējams. Ne šobrīd.

- Luna Puer. Tas nozīmē Mēness zēns bet domāju tu jau to nojauti.

Es pamāju ar galvu, pie sevis iesmejoties. Mana "slava" jau izplatījusies. Interesanti gan.

- Es nezinu visu, taču zinu vismaz kaut ko. Tev un tavai draudzenei- pusnakts vērpējai paradzēts liels uzdevums. Tas ir saistīts arī ar tavu brāli. Jūs abi ar brāli esat divas monētas puses. Diena pret nakti. Tev jāiemācās pazīt un izmantot savas spējas. Tur es tev varu palīdzēt.

Es klausījos zirneklī domādams par Ignisu un Rumī, par Stellu un Denti, kur esmu viņus ievilcis, kas notiks nākotnē... Šis viss man bija uzvēlies kā akmens. Liekas, man nav izvēles.

- Zinu, ka vispār negribi šo visu zināt bet tev tas ir jādara. Mūsu pasaules nākotne ir jūsu rokās. Tavās rokās ir izvēle. Liela izvēle. Tu esi noguris un vājš. Bet tev ir jāceļas.

Es apsēdos uz zemes, uzlicis rokas uz ceļiem.

- Es vairs vienkārši nesaprotu, kas es esmu. Kas man ir jādara.

Es teicu, vērodams sarkanu zirneklīti rāpjamies pa sūnām.

- Viņi tev sekos. Nakts bērni. Tu esi viņu paraugs. Viņu varonis.

- Varonis?
Es jautāju paceldams galvu pret Kīto.

- Sens vēstījums saka... Reiz nāks kāds, kura vara būs pusnaktī vērpta. Viņš, mēness bērns, nebīsies gaismas, kaut staigās pa ēnu.  Viņš atjaunos kārtību starp tumsu un gaismu. Atjaunos, atbrīvos, iemīlēs.

Kaut nesapratu ne vārda no viņa teiktā es klausījos.

- Tu paliksi šeit, līdz iemācīsies visu kontrolēt...
- Ko? Es šeit nepalikšu!

Es piecēlos kājās. Pat stāvot es nebiju Kīto augumā.

Šis tiešām ir murgs. Es to atzīstu. Es vienkārši vairs nezinu ko darīt. Ja kāds grib kaut ko teikt ir īstais brīdis. Lūdzu!

~ Nikola A.