Mēness zēns

Nožēlojamās jūtas

Es saņēmu Stellu aiz rokas un skrēju pa ēnām viņas norādītajā virzienā.

Jau drīz es sadzirdēju klusus kliedzienus. Es atstāju Stellu ēnā pie koka un cerēju, ka viņa nespēs no tās izrāpties.

  Es gāju skaņas virzienā, līdz miglā saskatīju Rumī. Viņa bija atspiedusies pret koku un neveikli mēģināja atvairīt svešā vīrieša uzmācīgos skūpstus.

  Manī uzvirmoja dusmas un es metos vīrietim virsū. Mēs nogāzāmies zemē. Viņš man iesita pa zodu. Es sajutu mutē asins garšu un nekavējoties raidīju atbildes sitienu viņa sejā. Viņš uzlika savas resnās rokas uz mana kakla un mēģināja man aizsist elpu. Es cīnijos pēc elpas.

  Es uzspiedu vīrietim vietā, kur satiekas ribas. Ja cilvēku tas var glābt, tad vampīru tas apdullina uz diezgan ilgu laiku.

  Vīrieša galva nokārās un rokas palaida manu kaklu. Es sāku klepot un rīstīties. Kāds saņēma mani aiz padusēm un uzvilka kājās. Pēc tā, kā mans glābējs stenēja mana svara nogurdināts nopratu, ka tā ir Rumī.

  Es atguvu elpu un pamāju viņai, dodams zīmi, ka viss ir labi. Viņa pamāja ar galvu.

- Tev viss labi?
-  Jā. Viņš...neko nepaspēja.
Viņa saraustīti izdvesa. Varēja redzēt, ka viņa joprojām ir nobijusies.

- Vai tevi nesazāļoja?
- Nē. Es aizbēgu. Stella palika pie ugunskura, bet Denti arī sazāļoja un.... Es viņu neredzēju.

  Mans satraukums kāpa.

- Viss negāja kā plānots ja?
- Nē. Viņš nav vampīrs. Mums jārīkojas ātri. Tu dosies pie Stellas, es meklēšu Denti.

Viņa neiebilda un es atstāju viņu ēnā, kurā gulēja Stella. Es uztraucos par viņu. Nevarēja zināt, ko viņā ielaiduši.

  Es lavījos pa ēnām atpakaļ uz ugunskura pusi.

- Jums viņi jāatrod!
Es dzirdēju dārdošu balsi. Drīz atklājās tās īpašnieks- Geils. Ja tas radījums vēl bija Geils.

Es ļoti negribēju domāt par viņa vārdiem. Viņš teica, ka es esmu tāds kā viņš. Viņš nogalināja Rīmū. Vai arī es esmu tāds briesmonis? Vai tāda ir mana pagātne?

Tā es tur stāvēju paslēpies ēnā un vēroju šo briesmoni.

  Es zinu, citi jau to nesapratīs. Es nemaz nezinu kā to paskaidrot. Nav tā, ka es neatcerētos savu pagātni, vai kautkā tā, bet manās atmiņās ir mazi tukšumi un nepilnības. Es to nevaru izskaidrot. Un šīs visas nepilnības ir sākušās no manas desmitās dzimšanas dienas. Tā ir pirmā diena, ko es neatceros.

  Es neatceros ne torti, ne savu pirmo asiņu garšu, ne draugus un balli.

Varbūt man tā visa vispār nebija?

Vecāki ar mani par to nerunā. Tā pat kā viņi noklusēja to, ka esmu piedzimis vilkaču datumā. Rīmū kautko zināja. Bet ko? To man vairs nav lemts uzzināt.

  Daļēji esmu egoistisks nelietis, kurš meklē grāmatu sevis dēļ, bet otra puse vēlas palīdzēt vampīriem un cilvēkiem. Šī puse negrib kļūt par briesmoni.

  Es stāvēju miglas ēnas ieskauts un trīcēju, pār mani valdot emociju gūzmai. 

  Es vēroju svešo klanu un domāju- cik gan mēs esam atšķirīgi?

  Es vēroju šo briesmoni un cerēju, ka man nav lemts kļūt par viņu.

  Lēnām kā mīkla rūgst, manī brieda dusmas un bailes, satraukums, kas drīz sprāgtu, lai ķertu visus, kas atrastos tuvumā.

  Es kustējos līdzi miglai, valkādams to kā apmetni, gāju apkārt apmetnei un gandrīz iekliedzos ieraudzīdams no vēstures grāmatām izvilkto nāves mašīnu.

  Tur tā bija. Tā spīdēja mēnesnīcā likdama tirpām skriet pār miesu pat vampīram. Izrunājot viņas vārdu, man likās ka aizrīšos pats ar savu elpu.

    Giljotīna.

Un uz tās pretīgā asmens gulēja Dente. Neviens no manējiem nav pelnījis šādu nāvi. Neviens.

  Pie Giljotīna jau stāvēja bende, būdams gatavs likt asmenim aizcirsties.

    Sirdij dunot es domāju plānu, kā izglābt draugu. 

Sāka ierasties klans. Viņi nāca, lai noskatītos viņa nāvē un vēlāk mielastā baudītu vampīra asinis.

  Viņi sāka rībināt bungas, skaitīdami sekundes līdz nāves brīdim.

  Neviens nemirs. Manā maiņā ne.

     Nožēlojamās jūtas

Es nedomāju par tālāko ne sev, ne citiem. Es biju nakts plīvurs. Nāves bieds. Es izglābšu Denti.

  Es uzskrēju uz paaugstinājuma un izrāvu Denti no giljotīnas zobiem.

- Ej. Šis tevi aizvedīs pie meitenēm.

Dente apjucis skatījās uz mani. Es zināju, ka kopā mēs nepaspētu aizmukt laikus.

  Es lēmu savu likteni.
Vismaz Geils vairs mūs nevajās. Tagad, kad nebūs manis.

Es pagrūdu Denti un viņš aizlidoja prom mežā. Skatītāji nebija pamanījuši zibensātro maiņu un skandēja jau pēdīgās sekundes.

   Es noliku kaklu uz aukstās giljotīnas un gaidīju.

3....  Lūdzu piedodiet....
     2.....   Lūdzu pabeidziet..
           1.... Ardievu....

Giljotīna tuvojās manam kaklam un es aizvēru acis ļaujoties dziļajai mūžības tumsai.